"Aiziet!" Lūka iekliedzās, kārdams Podu atkal kaklā. Tā siltums mierināja; un Soraija nolaidās lejā, lai Lūka, Lācis un Suns varētu uzlēkt uz Ķēniņa Zālamana Paklāja. "Visātrākais transporta veids visā Burvju Pasaulē," viņa sauca. "Atvadies nu, un dosimies ceļā."
Tad Cigoriņa un viņas māsas, un vāvere Ratatata kliedza: "Nav laika! Atā! Lai veicas! Aiziet!"
Un tā viņi darīja. Soraijas paklājs metās atpakaļ pa plīsumu debesīs. "Tu ienāci no Labējo Pasaules, tad tev arī pa turieni ir jāiziet/' viņa uzsauca. Pārējie Ūdrijas Gaisa Spēki sekoja, taču Ķēniņa Zālamana Paklājs lidoja aizvien ātrāk un ātrāk, un pārējie drīz vien palika tālu aiz muguras.
"Neraizējies," Soraija sacīja apņēmīgi jautrā balsī. "Es dabūšu tevi atpakaļ laikā. Galu galā, izrādās, ka tev jāglābj ne tikai savs tēvs, bet ari visa mūsu Pasaule."
8 Skriešanas ar Laiku
Debesis gāzās zemē. Viņi laidās pa caurumu debesīs, un debesu gabali krita nost un gāzās virsū Burvestības Viducim. Lūka (jau atkal ietīstīts Soraijas brīnumainajā segā sasildīties), atrodoties aizsargburbulī, ko Soraija bija izslējusi ap lidojošo paklāju, vēju nejuta, tomēr redzēja, kā tas ietekmējis pasauli zem viņiem. Koki bija izrauti ar saknēm un lidoja pa gaisu, it kā aizpūsti no milzīgas pienenes galviņas,- niknus pūķus ādas spārniem mētāja turpu šurpu kā bērnu spēļmantiņas; un Smalkais Tīklojums, Burvības Viduča vistrauslākā vieta, darināta no piecdesmit piecām mirdzošām zirnekļtīklu kārtām, bija sapluinīts driskās. "Dižās, skaidrās sfēras", Linpao Tiaņdzuņa leģendārās bibliotēkas, kas bija tūkstošiem gadu pastāvējusi Smalkajā Tīklojumā, vairs nebija. Senie sējumi bija uzrauti gaisā, to izplēstās lapas plivinājās kā spārni. "Pūš Pārmaiņu Vēji," sauca Ziloņpīlis, bet Ziloņpīle skuma: "Mūsu mazās zināšanas ir nieks salīdzinājumā ar tām zināšanām, kas tiek iznīcinātas šodien." Lūka gandrīz nevarēja sadzirdēt, ko viņi saka, jo vējā skanēja kaut kādi kliedzieni, kas šķita, nu, dzīvi. Koijots, kuram visas spalvas bija sacēlušās gaisā, paskaidroja, ka Vēja Kliedzēji ir palaisti vaļā, un, kad tie tiek pie kliegšanas, tad visa radība var izšķīst pa vīlēm. Lūka izlēma, ka nemaz negrib apvaicāties, kas tie Vēja Kliedzēji tādi varētu būt.
Lūka un Koijots, Ziloņputni, suns Lācis un lācis Suns saspringti sēdēja pie lidojošā paklāja priekšējās malas, vērodami brāzmaino pasauli šaujamies garām. Viņiem aiz muguras, paklāja vidū, stāvēja Soraija, acis aizvērusi un rokas izpletusi,
spiezdama Rešamu uzņemt līdz šim nesasniegtu ātrumu; un viņai aiz muguras, rokas viņai uz pleciem uzlicis, aizdodams viņai savu spēku, bija notupies milzīgais, vecais, kailais vīrs, kuru Lūka nekad nebija saticis. Tas ir viņš, Koijots iešņāca Lūkam ausī. Vecais Zēns. Pirmais un dižākais. Dabūja dzirdēt par tavu skrējienu un nāca palīgos. Vecais Zēns. Kur tie gadi. Tas ir labi, puis. Pagodinājums mums visiem.
Viņi izlidoja ārā no Burvestības Viduča, un Krustceles bija zem viņiem, ūdeņi mutuļoja, lēca gaisā, veidodami krītošas šķidruma sienas, tad atkal saplūda ar paliem. "Tātad šis ir Devītais Līmenis," Lūka izdzirdēja sevi sakām, un Soraija drūmi atbildēja: "Nē, šis ir Pasaules Gals."
Neizbēgamais Atvars un E1 Tiempo laika slazds virpuļoja aizvien ātrāk un ātrāk, arvien spēcigāk iesūkdami visu mutē, un Soraijai bija jāpaceļ lidojošais paklājs bīstami augstu, sešdesmit vienu jūdzi virs Zemes virsmas, mazāk nekā jūdzi no Karmana līnijas, un tomēr bija brīdis, kad Soraijai bija jāpaceļ lidojošais paklājs bīstami augstu, sešdesmit vienu jūdzi virs Zemes virsmas, mazāk nekā jūdzi no Karmana līnijas, un tomēr bija brīdis, kad Soraijai bija jāpaceļ lidojošais paklājs bīstami augstu, sešdesmit vienu jūdzi virs Zemes virsmas, mazāk nekā jūdzi no Karmana līnijas, un tomēr bija brīdis, kad Soraijai bija jāpaceļ lidojošais paklājs bīstami augstu, sešdesmit vienu jūdzi virs Zemes virsmas, mazāk nekā jūdzi no Karmana līnijas, un tomēr bija brīdis, kad — viņi jau gandrīz bija iekrituši slazdā, bet tad atbrīvojās un kā no zēna kaķenes šāvās virzienā, kuru Soraija nespēja kontrolēt. Lidojošais paklājs ka monēta griezās uz riņķi vien, un pasažieri, bīdamies par savu dzīvību, cieši apkampās.
Lūka nepamanīja Lielo Staignāju apakšā, un tad jau viņi bija pie Laika Miglām. Arī Miglām negāja lāgā: agrāk šķietami necaurejamajā pelēkuma mūri bija parādījušies caurumi un plīsumi. Iekšā Miglās paklājs aizvien vēl virpuļoja, un Atmiņputni raudāja, bīdamies Aizmirstības, un Koijots gaudoja, un tas viss būtu kļuvis nepanesams, ja "Vecais Zēns" jeb titāns Prometejs nebūtu cēlies kājas un pirmo reizi ierunājies, teikdams Spēka vārdus. "Kulo!" viņš aurēja uz virpuļojošo nekādibas miglu. "Es neaizbēgu Zeva Putnam, lai ietu bojā miglā. Defa ho! Vācies! Pazūdi, pretīgais Priekškar, un laid mūs iet." Un tad uzreiz lidojošais paklājs iznāca no Miglām, un Lūka ieraudzīja, kur viņi ir.
Skats nebija priecīgs. Viņi bija aizpūsti tālu prom no Upes. Sapņu Pilsēta bija zem viņiem, un, kad Soraija centās stūrēt lidojošo paklāju pareizajā virzienā, Lūka ieraudzīja Sapņu Pilsētas torņus gāžamies kā kāršu pilis, tās mājas sabrukušas bezjumtu drupās, un tāpat arī viņš ieraudzīja pārāk daudz bez pajumtes palikušu Sapņu, kuri bija zēluši un plaukuši tikai ērtā tumsā aiz aizvilktiem aizkariem un kuri nu izstreipuļoja spožajās ielās un gaismā novīta. Murgi uz aklo auļoja pa Pilsētas ielām; un tikai nedaudzi iemītnieki šķita tā neskarti; bet pat tie izklaidīgi klīda riņķī, nepievēršot uzmanību apkārtējam haosam, it kā viņi dzīvotu paši savās pasaulēs. "Tie laikam ir tie, kas Sapņo Vaļējām Acīm," Lūka minēja.
Burvju Pasaules sabrukums viņu biedēja, jo tas varēja nozīmēt tikai to, ka Rašīda Halīfas dzīve šļūc lejup pa tās pēdējo nogāzi, un tā, kamēr Lūka šausmās noskatījās, kā sairst Zudušās Bērnības Zemes lauki un fermas, kamēr redzēja meža ugunsgrēku dūmus kāpjam gaisā no Zilajiem Atmiņā Palikušajiem Kalniem, būdams Cerību Pilsētas sabrukuma liecinieks, viņa vienīgā doma bija: "Dabū mani atpakaļ laikā; lūdzu, nepieļauj, ka es nokavēju; lūdzu, dabū mani atpakaļ laikā."
Tad viņš ieraudzīja Bādalgaras Mākoņu Cietoksni lielā ātrumā virzāmies uz viņu pusi, masīvie nocietinājumi bija neskarti, Mākonis, uz kura tas pacēlās, vārījās un mutuļoja kā nofilmēts paātrinājumā, un, sirdij sašļūkot, viņš saprata, ka pēdējā kauja vēl priekšā. Ar kreiso roku viņš turēja kaklā pakārto Ūdru Podu, un tā siltums deva viņam mazliet spēka. Viņš aizrāpoja pa lidojošo paklāju līdz Soraijai — pa šo viļņojošos, paātrinājumā vēja mētāto paklāju paiet nevarēja — un pavaicāja, atbildes jau zinādams: "Kurš ir galvenais tajā Cietoksnī? Vai viņi vēl mums ļaunu?"
Soraijas seja un augums saspringa. "Mums nevajadzēja tā aizsteigties priekšā Ūdru Gaisa Spēkiem," viņa it kā pati sev sacīja. "Bet tik un tā — pret šo ienaidnieku liela labuma no tiem nebūtu." Tad viņa skumīgi pagriezās pret Lūku un atbildēja viņam. "Sirds dziļumos es zināju, ka tā notiks," viņa sacīja. "Es nezināju, kur un kā, un kad, bet es zināju, ka viņi nepiekāpsies. Tie ir Ālimi, Lūka, — Uguns Sargi, Laika Pavēlnieki. Džo Hūa, Džo Hē, Džo Aiga. Skarbāku Trīsvienību neatrast. Un kopā ar viņiem, par to jau man bija aizdomas, ir nodevējs un pārbēdzējs. Paskaties tur, pie cietokšņa mūra izrobojuma. Tas cinobra sarkanais platkrekls. Tā nonēsātā panama. Lūk, nelietis; nostājies mūsu nāvīgāko ienaidnieku ierindā."