Jā, tas bija Netētuks — ne vairs caurspīdīgs rēgs, bet blīvs kā kurš katrs cilvēks. Lūkas sirdī cīnījās niknums un izmisums, bet viņš atsita tos abus. Šajā situācijā vajadzēja rāmu prātu. Viņiem uzbruka Bādalgaras Cietokšņa Pilsēta, un tā tuvodamās auga lielāka. Mākonis, uz kura tā pacēlās, izpletās ap Gudrā Ķēniņa Zālamana Lidojošo Paklāju, un, kad tas viņus bija ieskāvis, arī Cietokšņa mūri, kas stiepās gar Mākoņa malu, bija tos ieslēguši sevī. Viņi bija debesu cietumā, Lūka saprata, un, kaut arī gaiss virs viņiem bija brīvs, Lūka bija pārliecināts, ka, ja viņi mēģinātu bēgt, tad ceļā nostātos kāds neredzams šķērslis. Viņi bija Laika gūstekņi, un lidojošais paklājs apstājās tieši zem tā cietokšņa mūra roba, kurā stāvēja radība, ko Lūka bija pazinis kā Netētuku, un nicīgi viņos noraudzījās.
"Paskaties uz mani," viņš sacīja. "Kā tu redzi, ir jau par vēlu."
Lūkam bija jāpacīnās, lai atgūtu pašsavaldīšanos, bet viņam tas izdevās, un viņš kliedza pretī: "Tā nevar būt patiesība, jo citādi tevis šeit vairs nebūtu, vai ne? Ja tu man stāstīji patiesību par to, kas notiek, kad tavs darbs ir padarīts, tad tu būtu izdarījis Blīkšķim-pretējo-lietu, tu — kā tu to nosauci — ne-kļūtu, un, lai gan tu man stāstīji, ka negribot to darīt —"
"Ne-būtu," Netētuks viņu izlaboja. "Pa šo laiku jau būtu varējis terminoloģiju apgūt. A, un kad es teicu, ka negribu to darīt — es meloju. Kurš radījums negribētu darīt to, kam viņš ir radīts? Ja esi dzimis, lai dejotu, tu dejo. Ja esi dzimis, lai dziedātu, tad tu nesēdi, turēdams muti ciet. Un, ja esi nācis esībā, lai apēstu cilvēka dzīvību, tad padari to darbu un nc-Būšana, kas tam seko, ir augstākais sasniegums, absolūti baudpilna kulminācija. Jā! Ekstāze."
"Izklausās, ka esi iemīlējies nāvē, atklāti sakot," Lūka teica un tad saprata savu vārdu nozīmi.
"Tieši tā," Netētuks sacīja. "Beidzot tev pielec. Jāatzīstas, ka man piemīt zināma patmīlas deva. Un tā nav nekāda cēlā īpašība, esmu gatavs to atzīt. Taču, es atkārtoju: ekstāze. Un it īpaši šādā gadījumā. Tavs tēvs ir no visa spēka cīnījies pret mani, tas man tev jāpasaka. Izsaku viņam komplimentus. Ir skaidrs, ka viņam šķiet, ka viņam ir vareni iemesli, kāpēc jāpaliek dzīvam, un iespējams, ka tu esi viens no šiem iemesliem. Bet tagad mana roka ir viņam pie rikles. Un tev ir taisnība: kad es teicu, ka tu esi nokavējis, es atkal meloju. Paskaties."
Viņš pacēla labo roku, un Lūka redzēja, ka tai trūkst puse no vidējā pirksta. "Tik daudz dzīvības viņam palicis," Netētuks sacīja. "Un kamēr mēs te runājam, viņš tukšojas, bet es piepildos. Kas zina — varbūt paspēsi, lai kļūtu par dižā notikuma liecinieku. Tu katrā ziņā vari aizmirst par to, ka tiksi mājās laikā, lai viņu izglābtu, pat ja tev tajā kaklā iekārtajā Ūdru Podā ir Dzīvības Uguns. Starp citu, apsveicu, ka tiki tik tālu. Astotais Līmenis! Tiešām sasniegums. Taču tagad neaizmirsīsim, ka Laiks ir manā pusē."
"Izrādījās, ka esat gan viens draņķis, patiešām," Lūka sacīja. "Un kāds es biju stulbenis, ļaudams piemuļķoties."
Netētuks nosmējās aukstus smieklus. "Ā, bet, ja tu nebūtu nācis man līdzi, tad visas šīs izpriecas izpaliktu," viņš sacīja. "Pateicoties tev, gaidīšana bija daudz patīkamāka. Man tiešām tev par to jāpateicas."
"Jums tas viss bija tikai spēlīte," Lūka kliedza, bet Netētuks papurināja puspirkstu uz viņa pusi.
"Nē, nē," viņš pārmetoši teica. "Nekad tā nebija tikai spēlīte. Tas ir dzīvības un nāves jautājums."
Lācis Suns saslējās uz pakaļkājām un norūca. "Es to tipu vairs nevaru izturēt. Sūti mani viņam virsū." Bet Netētuks tur, augšā uz cietokšņa vaļņa, bija Sunim neaizsniedzams, un izskatījās, ka tur, augšā, nekādi nevar tikt. Tad dobjā, dobjā balsī ierunājās Titāns, pats rētainais Vecais Zēns. "Atstāj viņu manā ziņā," viņš sacīja un slējās kājās; un cēlās; un cēlās; un cēlās. Kad Titāns izaug pilnā augumā, Visums nodreb. (Un tāpat arī Visums novēršas, jo tik stipri palielināts kailums ir daudz, daudz lielāks nekā parasta izmēra kailums, un ir grūtāk izlikties to nemanām.) Sensenos laikos Vecā Zēna tēvocis bija šādi piecēlies un iznīcinājis pašas debesis. Pēc tam grieķu dievu kauja pret Divpadsmit Titāniem — šo kolosu cīnīšanās un krišana — satricināja zemi. Vecais Zēns, tā kara veterāns un varonis, kas nicināja drānas, kā grieķu varoņi un senajie aizvien darījuši, cēlās un izauga tik liels, ka Soraijai vajadzēja steigšus palielināt lidojošo paklāju līdz maksimālajam izmēram, iekams Vecā Zēna palielinātās kājas būtu nogrūdušas viņus visus nost. Lūku iepriecēja baiļu izteiksme Netētuka sejā, kad Titāns pastiepa milzīgu kreiso roku, saķēra viņu un stipri saspieda. "Laid mani vaļā," Netētuks spiedza — viņa balss tagad neizklausījās cilvēciska, Lūka nodomāja, tā bija gobli-niska, dēmoniska un tieši šajā brīdī arī sabiedēti spiedzīga.
"Atlaid mani," Netētuks ķērca. "Tā darīt nav labi!"
Vecais Zēns nosmaidīja stadiona izmēra smaidu. "A, bet man ar kreiso padodas labāk," viņš sacīja, "un mēs, kreiļi, turamies kopā, vai zini." To pateicis, viņš atvēzējās, cik tālu spēja, kamēr Netētuks viņa tvērienā spārdījās un spiedza, un tad aizmeta to pretigo, nodevigo, dzivības sūcēju radību tālu, tālu un augstu, augstu debesīs; tas gaudoja visu ceļu līdz atmosfēras robežai, un tad pazuda aiz Karmana līnijas, kur pasaule beidzās un sākās kosmosa tumsa.
"Mēs joprojām esam slazdā," lācis Suns īgni norādīja, jo jutās Titāna titānisko pūliņu nedaudz aizēnots. Tad viņš piebilda, mazliet par skaļu, mazliet par izaicinošu: "Un kur vispār ir Ālimi? Lai viņi parādās, ja vien nav pārāk nobijušies stāties mums pretī."
"Uzmanies, ko vēlies," Soraija steigšus sacīja, bet bija jau par vēlu.
"Nav zināms," Rašids Halifa sacija, "vai Ālimiem patiešām ir fizisks veidols. Varbūt viņiem ir augums, vai varbūt viņi var vienkārši pieņemt ķermenisku apveidu, kad tas nepieciešams, bet citreiz ir bezķermeniskas vienības, kas plešas telpā — jo Laiks, galu galā, ir visur; nav tādas vietas, kurai nebūtu tās Vakardienas, kas nedzīvotu Šodienā, kas necerētu uz labu Rītdienu. Lai tur kā, Ālimi ir pazīstami ar savu ārkārtējo nevēlēšanos parādīties publiski, tie labprātāk strādā klusumā, aizkulisēs. Kad tie uz mirkli ieraudzīti, tie aizvien slēpušies apmetņos ar kapuci, kā mūki. Neviens nekad nav redzējis to seju, un visi baidās, kad tie paiet garām, — izņemot pāris ļoti īpašus bērnus..."
"Pāris ļoti īpašus bērnus," Lūka, to atcerēdamies, skaļi sacīja, "kuri spēj uzvarēt Laika varu tikai ar to, ka piedzimst un padara mūs atkal jaunus." To viņam pirmo reizi pateica māte, to vai kaut ko ļoti līdzīgu, un viņš to zināja, jo viņa to īpaši uzsvēra, bet drīz vien šī doma iemājoja Rašīda neiztukšojamajā izdomāto stāstu krātuvē. "Jā," viņš atzinās Lūkam, nekaunīgi smaidīdams, "to es nozagu mammai. Neaizmirsti: ja kļūsi par zagli, tad zodz labas lietas."
"Nu," Lūka, Dzīvības Uguns Zaglis, nodomāja, "es paklausīju tavam padomam, tēt, un, paskaties, ko es nozagu un kur es tāpēc esmu iekūlies."
Trīs stāvi kapucēs, kas stāvēja uz Bādalgaras Mākoņu Cietokšņa mūra ierobojuma, nebija ne lieli, ne iespaidīgi. Seja neredzama, rokas sakrustotas, it kā tie auklētu bērniņus. Tie neteica neko, bet nebija ari vajadzības. Soraijas sejas izteiksme un Koijota baiļu smilksts — Madre de Dios, ja es šilai brīdī nebūtu uz paklāja debesīs, tad es ņemtu kājas pār pleciem un cerētu, ka paveiksies —, un Ziloņputnu trīcēšana: "Labi, mēs varbūt nemaz negribam visu ko darīt! Mēs varbūt gribam tikai dzīvot un visu ko atcerēties, kā mums pieklājas!" — skaidri liecināja, ka jau viņu parādīšanās vien iedveš šausmas Burvju Pasaules iemītniekos. Pat sirmais Vecais Zēns, pats varenais Titāns, nervozi dīdījās. Lūka zināja, ka viņi visi nervozi domā par Šņaukhaimu, par ieslodzīšanu pamatīgā ledus bluķī. Vai ari raizējās pat putniem aknēdājiem. "Hm," zēns domāja, "izskatās, ka šajā situācijā no mūsu Burvju Draugiem īpašas jēgas nebūs. Tad nu ar to kā nebūt jātiek galā Reālās Pasaules komandai."