Tad Ālimi vienbalsīgi ierunājās — trīs zemas, pārdabiskas balsis, kuru trīskāršais aukstums šķita tēraudciets, kā trīs neuzvarami zobeni. Pat drosmīgā Soraija, tās izdzirdot, nodrebēja. "Es nekad nebiju domājusi, ka būšu spiesta klausīties Laika Balsīs," viņa iesaucās un aizspieda ar rokām ausis. "A, ā! Tas ir neciešami! Es nevaru to izturēt!" — un viņa sāpēs sabruka uz ceļiem. Arī pārējās maģiskās būtnes cieta līdzīgi un locijās uz lidojošā paklāja acīm redzamās ciešanās, izņemot Veco Zēnu, kura sāpju panesamība acīmredzot pēc Zcva aknu grauzēja putna varā pavadītās mūžības bija ļoti liela. Uz lāci Suni tas nekādu iespaidu neatstāja, un suns Lācis satracināts dusmīgi atņirdza zobus.
"Tu esi aizrāvis mūs prom no Stellēm," klusās zobenbalsis sacīja. "Mēs esam Audēji, mēs trīs, un Dienu Stellēs mēs aužam Laika Pavedienus, ieaužot visu Tapšanu Esības audeklā, visu Zināšanu Izzinātā drānā, visu Darīšanu Padarītā tērpā. Nu tu esi aizvedis mūs prom no mūsu Stellēm un ir sākusies nekārtība. Nekārtība mums netīk. Mums netīk arī Nepatika. Tāpēc mums tas divtik netīk." Un tad, pēc pauzes. "Atdod to, ko esi nozadzis, un tad varbūt mēs pažēlosim jūsu dzīvību."
"Paskatieties, kas notiek ap jums," Lūka atkliedza. "Vai jūs to neredzat? Visas šīs Pasaules postu? Vai negribat to izglābt? Es cenšos to darīt, un jums vienīgi vajadzētu novākties man no ceļa un ļaut man atgriezties mājās —"
"Mums ir vienalga, vai šī Pasaule dzīvo vai mirst," skanēja atbilde.
Lūku tas satrieca. "Jums vienalga?" viņš neticīgi vaicāja.
"Mums nav daļas gar līdzjūtību," Ālimi atteica. "Laikmeti paiet nežēlīgi, vienalga, vai cilvēki to vēlas vai ne. Visam ir jāpaiet. Tikai pats Laiks iztur. Laime, draudzība, mīlestība, ciešanas, sāpes ir gaistošas ilūzijas kā ēnas uz sienas. Sekundes iesoļo minūtēs, minūtes dienās, dienas gados — bez jūtām. Un alga par to visu ir viena. Tikai šīs zināšanas ir Gudrība. Tikai šī gudrība ir Zināšanas."
Sekundes patiesi soļoja uz priekšu, un mājās, Kahani pilsētā, Rašīda Halīfas dzīvība dzisa. "Ālimi ir mani nāvīgie ienaidnieki," viņš bija teicis, un tā ari bija. Lūkā uzvirmoja kaisliba, un viņam izlauzās dusmīgs mīlestības kliedziens. "Tad es jūs nolādu, tāpat kā es nolādēju Kapteini Āgu!" viņš kliedza uz trim Džo. "Viņš iesprostoja dzīvniekus būros, viņš pret tiem nežēlīgi izturējās, un jūs, atklāti sakot, esat tādi paši. Jūs domājat, ka esat visus iespieduši savā būri un tad varat nelikties par mums ne zinis vai mocīt mūs, vai piespiest mūs darīt to, ko vēlaties, un jums viss, izņemot jūs pašus, ir vienalga. Nu, lai jūs esat nolādēti, visi trīs! Kas jūs vispār tādi esat? Džo Hūa, Pagātne ir aizgājusi un vairs nekad neatgriezīsies, un, ja tā dzīvo tālāk, tad tikai mūsu — un, protams, Ziloņputnu — atmiņās, un tā noteikti nestāv tur, uz šā Mākoņu Cietokšņa vaļņa, stulbu kapuci galvā. Un, kas attiecas uz tevi, Džo Hē, Tagadne tikpat kā nepastāv, tas pat mana vecuma zēnam zināms. Ik reizi, kad es pamirkšķinu acis, tā pagaist Pagātnē, un nekam tik, ē, pārejošam nav varas pār mani. Un Džo Aiga! Nākotne? Liecieties mierā. Nākotne ir sapnis, un neviens nezina, kas no tā iznāks. Droši ir vienīgi tas, ka mēs — Lācis, Suns, mana ģimene, mani draugi un —, mēs to izveidosim par to, kas tā ir, laba vai slikta, laimīga vai skumja, un mums noteikti nevajag, lai jūs mums pateiktu, kāda tā ir. Laiks nav slazds, jūs krāpnieki. Tas ir ceļš, pa kuru es eju, un šobrīd es patiešām steidzos, tāpēc vācieties nost no ceļa. Te visi pārāk ilgi no jums baidījušies. Lai viņi pazaudē savas bailes un — un — pārmaiņas pēc noliek jūs uz ledus. Lieciet mani mierā. Es — es — jums uzsitu knipi.
Un tā viņš izdarīja. Viņš bija metis izaicinājumu Laika varai, tieši tā viņa māte (un vēlāk — tēvs) bija teikuši, ka viņš tā varot, un beigu beigās viss, ko viņš mācēja, bija šī nesen iegūtā spēja skaļi uzsist knipi. Nebija nezin kāds ierocis, tiešām. Bet tas gan bija interesanti, ka viņa lāsts bija apturējis Alimus turpat uz vietas, un tie bija sabāzuši galvas kopā un čukstēja un murmināja — kā Lūkam šķita — bezpalīdzīgi? Vai tas būtu iespējams? Varbūt viņi bija bezspēcīgi pret Lūkas Halīfas slaveno Lāsta Varu? Vai varbūt zināja, ka viņš ir viens no tiem īpašajiem Bērniem, kurš nekļūst par Laika upuri? Ja šī ir Rašīda Halifas Burvju Pasaule, tad jau arī Alimi bija viņa radīti un tāpēc pakļauti viņa likumiem? Ļoti apdomīgi, kā burvis, kas buras, Lūka pacēla kreiso roku augstu virs galvas un no visa spēka uzsita knipi.
Bādalgaras Mākoņu Cietoksnis, it kā to vien būtu gaidījis, sāka ļodzīties kā lētas teātra dekorācijas, un gūstekņi uz lidojošā paklāja pārsteigti noraudzījās, kā lieli gabali viņu gaisīgā cietuma izroboto mūru saplaisāja un krita. "Tam uzbrūk no ārpuses!" Lūka iekliedzās, un visi uz lidojošā paklāja uzgavilēja, kad Alimi negaidītajā uzbrukumā pagaisa skatienam.
"Kas tur ir?" Soraija vaicāja, sakopojusi spēkus, no skata ārkārtīgi sakaunējusies par savu vājuma brīdi. "Vai tie ir Ūdru Gaisa Spēki? Ja tā, tad baidos, ka tā ir pašnāvība."
Kailais Titāns papurināja galvu, un viņa lielā seja lēnām atplauka smaidā. "Tie nav Ūdri," viņš sacīja. "Dievi dumpojas."
Un tā arī bija. Atminoties šos notikumus vēlāk dzivē, Lūka nekad īsti netika skaidrībā, vai Dievu Dumpi izprovocēja viņa runa zem Šausmu Koka, kad viņš bija mēģinājis pārliecināt aizmirstās dievības, ka viņu izdzīvošana ir atkarīga no tēva izdzīvošanas; vai varbūt to uzbūra viņa Lāsts, kura mērķis bija atbrīvot abas Pasaules — Reālo un Burvju Pasauli — no
Alimu žņaugiem; vai ari nemirstīgie pensionāri bija nolēmuši, ka viņiem vienreiz pietiek, un Lūka kopā ar saviem draugiem vienkārši bija patrāpījušies īstajā vietā, lai kļūtu par šo seku lieciniekiem.
Lai kāds būtu bijis iemesls, Burvības Viduča izbijušo dievu lapseņu spiets izlaidās cauri plīsumam debesīs un dusmās metās virsū Bādalgaras Mākoņu Cietoksnim. Basta, Ēģiptes kaķu Dieve; Hadads, akādiešu Pērkondievs; Gunguns, Ķīnas Plūdu dievs, kuram galva bija tik stipra, ka varēja sašķelt Debesu Pīlārus,- Nikte, grieķu Nakts dieve; mežonīgais ziemeļu vilks Fenris; Kccalkoatls, Meksikas spalvainā čūska; visvisādi dēmoni; valkīras; rakšas; goblini; tie visi bija redzami līdzās lielajiem puišiem — Ra, Zevam, Tlalokam, Odinam, Anžu, Vulkānam un pārējiem, dedzinām Mākoņu Cietoksni, metam cunami pret tā mūriem, apšaudot ar zibeņiem, dodoties triecienuzbrukumā, un to vidū arī Afrodīte un citas Dailes dieves, skaļi žēlodamās par Laika nodarītajiem Postījumiem viņu ādai, augumam un matiem.
Ja arī Mākoņu Cietoksni sargāja kāds spēka lauks, tad Burvestības uzbrukumu' tas nespēja izturēt. Un, kamēr visu bijušo dievu apvienotie spēki ārdīja Ālimu cietoksni, atskanēja skaļa, savāda, skrapstoša, ņaudoša skaņa, un Lūka uzsauca Soraijai: "Šī ir mūsu iespēja!" — un lidojošais paklājs uzreiz pacēlās augstu debesīs un lielā ātrumā aizrāva savus pasažierus prom.
Aizšmaukt nebija viegli. Alimi vēl pretojās; viņu diena nāca uz galu, bet viņiem vēl bija daži uzticami kalpotāji, ko pasaukt. Soraija bija tikko uzlikusi kursu uz Dambi, Silsilas upes krastu, no kurienes Lūkam vajadzēs pārlēkt atpakaļ Reālajā Pasaulē, kad lidojošajam paklājam no augšas uzbruka savādu, vienkājainu putnu, slaveno Šanjanu jeb Ķīnas