* Vai, lietojot pilno nosaukumu, Burvju Pasaules Viduča Iemītnieku Sacelšanās pret Ālimiem un To Aizstāšana ar Daudz Saprātīgākām Attiecībām ar Laiku, Pieļaujot Sapņošanu, Kavēšanos, Aptuvenību, Vilcināšanos, Negri-bību, kā arī Plaši Izplatītu Nepatiku pret Novecošanu.
Lietusputnu, eskadriļas. Šanjani knābjos nesa veselas upes un izlēja tās pār Rešamu, mēģinot izdzēst Uguni, kas dega Lūkam kaklā iekārtajā Ūdru Podiņā. Paklājs sasvērās uz sāniem un, līstošo ūdens lavīnu spiests, metās lejup; bet tad, izrādīdams ievērojamas atgūšanās spējas, tas iztaisnojās un lidoja tālāk. Lietusputnu uzbrukums turpinājās; piecas, sešas, septiņas reizes plūdi gāzās no debesīm, un paklāja pasažieri krita, sadūrās cits ar citu un bīstami aizvēlās tuvu paklāja malām. Tomēr aizsardzības burbulis turējās stipri. Beidzot Šanjanu ūdens krājumi izsusēja, un tie aizkaitināti aizplivinājās prom. "Jā, ir labi, ka atvairījām šo uzbrukumu, bet ar to vēl nepatikšanas nav galā," Soraija brīdināja gavilējošo Lūku. "Ālimi izmisumā vēlreiz mēģina nepieļaut Dzīvības Uguns pāriešanu Reālajā Pasaulē. Vai tu dzirdēji to briesmīgo ņaudēšanu, kas pildīja gaisu, kad mēs pametām Mākoņu Cietoksni? Ālimi izspēlēja savu pēdējo kārti. Man diemžēl tev jāteic, ka tas troksnis bija Aicinājums, kas palaida vaļā nāvējošos Lietus Kaķus."
Lietus Kaķi — jo ir beidzot pienācis laiks parunāt arī par kaķiem! — drīz vien sāka krist no debesīm, it kā maisam gals būtu sprucis vaļā. Bija Lielie Kaķi, lietustīģeri un lietuslau-vas, lietusjaguāri un lietusgepardi, ūdenskaķveidīgi, lāsumoti un strīpoti visos iespējamos veidos. Tie bija darināti no paša lietus, Alimu apburta lietus, pārvērsta par zobenzobu Savvaļas Kaķiem. Kaķi krita kā jau kaķi — veikli, bezbailīgi; atsitušies pret lidojošā paklāja neredzamo drošības burbuli, tie iecirta tajā nagus un stipri turējās. Drīz vien jau visu burbuli sedza Lietus Kaķi, simtiem, tūkstošiem, un nagi tiem bija gari un stipri, tie burbuli saplēsa, nodarot tam lielus bojājumus. "Es baidos, ka tie pārraus vairogu," Soraija iesaucās, "un to ir pārāk daudz, lai mēs spētu ar tiem cīnīties."
"Nē, nav vis! Nāciet lejā, mincīši! Mēs jums ātri vien parādīsim, kas ir kas!" suns Lācis varonīgi uzrēja Lietus Kaķiem, kas viņam virs galvas skrāpējās un plosījās, un Vecais Zēns atkal gatavojās izaugt pilnā augumā, bet Lūka zināja, ka tas viss ir tikai tukša bravūra. Tūkstošiem noburto, mežonīgo kaķu pievārēs pat vareno Titānu, un, kaut ari Lācis un Suns (un varbūt pat Koijots) cīnīsies, cik spēdami, un, nešaubīgi, arī Soraijai vēl pulka triku krājumā, beigu beigās tik nevienlīdzīgā cīņā viņi neuzvarētu. "Katru reizi, kad man šķiet, ka esam to uzminējuši," Lūka nodomāja, "manā ceļā parādās kārtējais neiespējamais šķērslis." Viņš saņēma Soraijas roku un to saspieda. "Man palikušas vairs tikai simts un sešdesmit piecas dzīvības, un es nedomāju, ka ar tām pietiks, lai izturētu šo pēdējo pārbaudījumu," viņš sacīja. "Tāpēc, ja mēs šeit zaudēsim, es tikai gribēju tev pateikties, jo bez tavas palīdzības es ne uz pusi tik tālu nebūtu ticis."
Ūdrijas Sunītsultāne ari paspieda viņam roku, paskatījās pār plecu un atplauka smaidā. "Vēl nav pienācis bridis slīgt sentimentā, muļķa puika," viņa sacīja, "jo šajā Pasaulē tu esi ieguvis ne tikai ienaidniekus. Paskaties atpakaļ. Tu esi ticis ari pie visai ietekmīgiem draugiem."
Milzīgi mākoņu vaļņi bija sacēlušies aiz Gudrā Ķēniņa Zālamana Lidojošā Paklāja; bet, kā Soraija līksmi norādīja, tie nebija vienkārši mākoņi. Tie bija visi Burvju Pasaules Vēja Dievi. "Un viņu klātbūtne šeit," viņa drošinoši teica, "liecina, ka dievi ir skaidri apņēmušies aizgādāt tevi uz mājām, lai tu vari izdarīt to, kas tev darāms."
Nu Lūka mākoņu vaļņos saskatīja Vēja Dievu sejas — mākoņu ģīmjus, kas piepūta vaigus un pūta no visa spēka. "Tur ir trīs ķiniešu Vēja Dievi," Soraija ļoti satraukta teica, "Čipo, Fenpopo un Paņgu! Un vai tu redzi to bariņu lidojošo Vēja Lauvu — Fonšije no Taivānas Dzjinmeņas salām? Ķinieši parasti atsakās runāt ar tiem vai pat atzīt to pastāvēšanu — bet, re, tie darbojas kopā! Tiešām apbrīnojami, kā visi apvienojušies tavai aizstāvībai! Ari Fudžins no Japānas ieradies, un viņš nekad nekur neiet. Paskaties tur, visi amerikāņu dievi — irokēzu Gao un siu Tatē, un, skat, čeroku niknais Vēja gars, Ūnavī Ungi, ari ir tur! Proti, siu un čeroki nekad nav bijuši sabiedrotie, un apvienoties ar Irokēzu konfederāciju — ko tu neteiksi! Un pat Čups, čumasu cilts no Kalifornijas Vēja Dievs, metis mieru sauļoties un parādījies te; viņš parasti ir pārāk atslābis/ lai saceltu ko vairāk par vieglu vēsmiņu. Un afrikāņi ari — tā ir ļansana, jorubu Vēja Dieve! Un no Centrālamerikas un Dienvidamerikas — Ekalčots no Nikaragvas indiāņiem un maiju Pauahtuns, un zuni indiāņu Unasinte, un Gvabanceksa no Kārību jūras salām... viņi ir tik veci, ka, atklāti sakot, es domāju, ka ir jau galīgi noplakusi, bet izskatās, ka viņiem spara pietiek! Un tas tur ir resnais Faatiu no Samosas salām, un tur ir būdīgais Buluga no Andamanu salam, un tur Polinē-zijas Viesuļvētru Dievs Ara Tiotio un Pakā no Havaju salām. Un Aiss, Armēņu Vēju Dēmons, un Vila, slāvu dieviete, un spārnotais milzis Hresvelgrs, kurš saceļ vēju, tikai savēcinot spārnus, un korejiešu dieviete Junduna Halmaņi — viņa pūstu dūšīgāk, ja nebūtu sabāzusi mutē rīsa plācenīšus, badīgā radība! un Mbons no Birmas, un Enlil —"
"Beidz, lūdzu, beidz," Lūka lūdzās. "Vai nav vienalga, kā viņus sauc — un viņi dara vairāk nekā gana." Un viņi darīja, lūk, ko — viņi pūta prom Lietus Kaķus. Tie, skaļi aurēdami un kaukdami, atrāvās no lidojošā paklāja burbuļa, un varēja redzēt, ka tie aizlido nekurienē, aizpūsti augšpēdu salauzto debesu dzīlēs. Visi uz Rešama paklāja laimē uzgavilēja, un tad Vēja Dievi ķērās klāt pa īstam, un paklājs sāka lidot visnotaļ pārsteidzošā ātrumā. Pat Soraija, kas to lietu labi pieprata, ne pusi no tāda ātruma nesasniegtu. Burvju Pasaule zem viņiem un debesis augšā aizmiglojās. Lūka nevarēja saskatīt neko citu, kā vien pašu paklāju un Vēja Dievu pulkus aiz tā, kas to pūta visu mājupceļu. "Dabūjiet mani laikā mājās," viņš atkal drudžaini domāja. "Lūdzu, kaut es nenokavētu-, tikai dabūjiet mani laikā mājās."
Vējš norima, paklājs nolaidās, Vēja Dievi pazuda, un Lūka bija mājās: ne Silsilas krastos, kā viņš bija paredzējis, bet pats savā ieliņā, savas paša mājas priekšā, tieši tajā vietā, kur pirmo reizi izdzirdēja Suni un Lāci runājam, kur pirmo reizi satika Netē-tuku un no kurienes devās savā lielajā piedzīvojumā. Pasaule aizvien vēl bija savādās krāsās, debesis aizvien bija pārāk zilas, zeme pārāk brūna, māja daudz mēļāka un zaļāka nekā parasti; un tāpat arī tas nebija normāli, ka te bija noparkojies lidojošais paklājs ar Burvju Pasaules Sultāni, Titānu, Koijotu un Ziloņputniem, kuri visi, šķiet, jutās diezgan neveikli.
"Patiesību sakot, mums te, Pierobežā, nav īstā vieta," Soraija sacīja, kad Lūka, lācis Suns un suns Lācis putekļainajā ieliņā nokāpa no Rešama. "Nu, tā kā tev jāiet, tad ej ātri, lai arī mēs varam doties prom. Ej pie tās otras Soraijas, kas dzīvo tajā namā, un, kad iemetīsi to Ūdru Tupeni tēvam mutē, neaizmirsti, ka tu to dabūji no Udrijas Sunītsultānes; pēc tam, kad izaugsi par jaunu vīrieti, reizēm iedomājies par Sunītsul-tāni, ja nebūsi galīgi aizmirsis."
"Es nekad tevi neaizmirsīšu," Lūka sacīja, "bet, lūdzu, vai drīkstu uzdot tev vēl pēdējo jautājumu: vai es varu ņemt Ūdru Tupeņus plikām rokām? Un, ja es ielikšu to tēvam mutē, vai tas viņu nesadedzinās?"