"Dzīvības Uguns neievaino tos, kuri tai pieskaras," Ūdrijas Soraija sacīja. "Tā drīzāk dziedina, ne ievaino. Un tie mirdzošie dārzeņi nebūt nav tik karsti, ka nevarēsi tos paņemt. Un tavam tēvam tie darīs tikai labu. Podiņā ir seši Ūdru Tupeņi, starp citu," viņa nobeidza, "pa vienam katram no jums, ja tu tā izlemsi."
"Nu tad paliec sveika," Lūka sacīja un tad pagriezās pret Veco Zēnu, un piebilda: "Un es gribēju pateikt, man žēl, ka ar Kapteini Agu tā notika, viņš, galu galā, bija jūsu brālis."
Vecais Zēns paraustīja plecus. "Tur nav ko žēlot," viņš sacija. "Man viņš nekad nepatika."
Tad, nekavējoties ne mirkli ilgāk, Sunītsultāne Soraija pacēla rokas, un Gudrā Ķēniņa Zālamana Lidojošais Paklājs pacēlās gaisā un pazuda, atvadoties tikai klusi nošvīkstējis.
Lūka paskatījās uz sava nama ieejas durvīm un ieraudzīja pie kāpnēm lielu zelta lodi, kas mirdzēja ausmas gaismā: Devītā Līmeņa Saglabāšanas Punkts, "spēles" beigas, kas, kā Netētuks bija teicis, nebija nekāda spēle, bet gan dzīvības un nāves jautājums. "Aiziet," viņš uzsauca Sunim un Lācim, "iesim mājās." Viņš skrēja uz Saglabāšanas Punktu un tieši tajā brīdi, kad bija to sasniedzis, paklupa, un viņš jau bija zinājis, ka tā notiks,- viņam izdevās iespert pa punktu ar kreiso kāju, pašam neveikli sasveroties pa labi; viņš pēdējo reizi izdzirdēja zīmīgo tinkšķ, kas apliecināja viņa sasniegto, un ieraudzīja visus ciparus pazūdam no redzes lauka; viņam uz brīdi dīvaini sareiba galva, tad viņš atguva līdzsvaru un ieraudzīja, ka zelta lode pazudusi un pasaule atguvusi ierastās krāsas. Viņš saprata, ka ir atstājis Burvju Pasauli aiz muguras un atgriezies tur, kur viņam bija jābūt. "Un te izskatās tieši tāpat kā tad, kad es devos prom," viņš nobrīnījās. "Tātad nekas no tā visa nenotika, kaut gan, protams, notika gan." Ūdru Podiņš aizvien vēl karājās viņam kaklā, un viņš sajuta tā siltumu pie krūtīm. Viņš dziļi ieelpoja un ieskrēja iekšā un augšā pa kāpnēm, cik vien ātri spēdams, un suns Lācis un lācis Suns nāca viņam līdzi.
Māju saldās smaržas viņu maigi sagaidīja: mātes smarža, virtuves tūkstoš un viens noslēpums, tīru palagu svaigums, šeit sakrājušās smaržas no visa, kas šajās sienās bija noticis viņa dzīves laikā, un vecākas, neskaidrākas smaržas, kas vēdījušas gaisā vēl pirms viņa piedzimšanas. Un kāpņu galā savādu sejas izteiksmi stāvēja viņa brālis Hārūns. "Tu kaut kur biji, vai ne?" Hārūns jautāja. "Tev kaut kas ir aiz ādas. Es tev to sejā redzu." Lūka padrāzās viņam garām, pateicis: "Man tagad nav laika to visu skaidrot, atklāti sakot," un Hārūns pagriezās un skrēja viņam pakaļ. "Es to zināju," brālis teica. "Tev bija piedzīvojums! Nu, stāsti taču. Un, starp citu, kas tev tur karājas kaklā?" Lūka skrēja tālāk neatbildējis, un suns Lācis un lācis Suns paspraucās garām Hārūnam, kad Lūka iesteidzās tēva guļamistabā. Ari viņi bija piedalījušies piedzīvojumā un negrasijās palaist garām pēdējo ainu.
Rašīds Halīfa gulēja gultā, Miegā, vaļēju muti, gluži tāpat kā tad, kad Lūka redzēja viņu pēdējo reizi, un caurulītes aizvien vēl ieplūda viņam rokā, un monitors pie gultas rādīja, ka sirds vēl sitas, bet ļoti, ļoti vāji. Taču viņš izskatījās laimīgs, aizvien vēl izskatijās laimīgs, it kā viņam kāds stāstītu mīļu stāstu. Un pie gultas stāvēja Lūkas māte Soraija, trīcošus pirkstus pie lūpām piespiedusi, un Lūka, tikko ieskrējis istabā un viņu ieraudzījis, saprata, ka viņa grasās noskūpstīt pirkstgalus un tad pieskarties Rašīda lūpām, jo viņa atvadījās.
"Ko tu, sasodīts, dari, skriedams te iekšā kā trakais?" Soraija iesaucās, bet tad iekšā iedrāzās arī suns Lācis, lācis Suns un Hārūns. "Rimstieties, jūs visi," viņa izrīkoja. "Kas te būs?
Cirks? Rotallaukums? Kas?"
"Lūdzu, mammu," Lūka lūdzās, "nav laika skaidrot, lūdzu, ļauj man izdarīt to, kas man darāms."
Un, mātes atbildi negaidījis, viņš iemeta Ūdru Tupeni, kurā kvēloja Dzīvības Uguns, tēvam vaļējā mutē, kur, viņam par brīnumu, tas momentā izšķīda. Lūka, cieši vērdamies tēva lūpās, ieraudzīja mazas liesmu mēlītes ienirstam Rašīdā; un tās bija prom, un kādu brīdi nekas nenotika, un Lūkam sašļuka dūša. "Ā," māte žēlojās, "ko tu, muļķa puika, sadarīji...?" Bet tad bāršanās vārdi nomira viņai uz lūpām, jo viņa, tāpat kā visi pārējie istabā sapulcējušies, ieraudzīja krāsu atgriežamies Rašīdam sejā, un pēc tam viņam vaigos parādījās veselīgs mirdzums, it kā viņš būtu samulsumā nosarcis; un monitors pie gultas sāka bungot stingru, regulāru pulsu.
Rašīda rokas sakustējās. Labā roka bez brīdinājuma pašāvās sāņus un sāka kutināt Lūku, un Soraija, to ieraugot, noelsās, pa pusei sajūsmā par šo brīnumu, pa pusei tā kā sabijusies. "Beidz mani kutināt, tēt," Lūka priecīgi teica, un Rašīds Halīfa, acis neatvēris, teica: "Nē, Neviens tevi kutina," un tad pagriezās uz sāniem, lai uzbruktu Lūkam arī ar kreiso roku. "Nē, tu, tu mani kutini," Lūka smējās, un Rašīds Halīfa, acis atvēris un plati smaidīdams, teica: "Es? Kutinu tevi? Nē, nē. Tikai Nieki."
Rašīds piecēlās sēdus, izstaipījās, nožāvājās un savādi, jautājoši paraudzījās Lūkā. "Es redzēju visnotaļ savādu sapni par tevi," viņš sacīja. "Paskatīsimies, vai man izdosies atcerēties.
Tu devies meklēt piedzīvojumus Burvju Pasaulē, jā, man šķiet, ka tā, un tur viss juka un bruka. Hmm, un tad tur vēl bija Ziloņputni un Respektožurkas, un īsts, kad es tev saku, lidojošais paklājs, un tad tur bija vēl tāds sīkums — kādam vajadzēja kļūt par Uguns Zagli un nozagt Dzīvības Uguni. Mazais Lūka, vai tu gadījuma pēc neko par to sapni nezini? Vai tu, negadījuma pēc, nevarētu aizpildit tukšumus?"
"Varbūt jā un varbūt nē," Lūka bikli teica, "bet tev jau to visu vajadzētu zināt, tēt, jo, atklāti sakot, visu laiku bija tāda sajūta, it kā tu būtu līdzās, dotu man padomus un mani pamācītu, bez tevis es aizietu bojā."
"Tad jau mēs abi esam vienādi," Melšašāhs sacīja, "jo arī es tagad būtu aizgājis bojā, ja tu nebūtu devies tajā mazajā dēkā, tas nu ir skaidrs. Vai ne tik mazā dēkā. Vai, patiesībā, savā superkolosālajā dēkā. Man gan negribētos, ka tev tas sakāpj galvā. Bet Dzīvības Uguns. Tiešām. īsts varoņdarbs. Hmm, hmm. Ūdru Tupeņi, ja? Un kas tev kaklā — vai tas gadījuma pēc nav īsts Ūdru Podiņš?"
"Es nezinu, par ko jus tur abi divi runājat," Soraija Halīfa apmierināta noteica, "bet ir labi, ka šajā mājā atkal melš vecās labās muļķības."
Taču ar to vēl stāsts nebija galā. Tikko Lūka sāka atslābt, pārliecināts, ka beidzot savu darbu izdarījis, viņš izdzirdēja tēva guļamistabas kaktā nepatīkamu burbuļojošu troksni, un tur, viņam par šausmām, bija tā Radība, kuru, tā viņam bija šķitis, bija skatījis pēdējo reizi tad, kad Vecais Zēns iemeta to kosmosa dzīlēs. Tas vairs nebija ģērbies platajā cinobra sarkanajā kreklā, un arī panamas cepures tam vairs nebija; tam nebija ne krāsu, ne sejas, jo Rašīds Halīfa bija atgriezies sevī, un, kaut arī šis zemiskais nāvīgais kaut kas centās savākties kaut kādā cilvēciskā apveidā, tam izdevās izskatīties vien šķībam un pretīgam, un tādam kā lipīgam, it kā no līmes taisītam. "Tik viegli netiksi no manis vaļā," tas šņāca. "Tu zini — kāpēc. Kādam ir jāmiist. Es jau tev pašā sākumā teicu, ka te ir viens slazds, un tā ir. Kad esmu izsaukts esībā, tad, iekams neesmu kādu dzīvību aprijis, es prom neeju. Nekādus iebildumus, labi? Kādam ir jāmirst."
"Pazudi," Lūka kliedza. "Tu zaudēji. Mans tēvs tagad ir vesels. Un tu burbuļo prom uz turieni, kur nu tev tur jāpaliek."