Jāpadomā. Viņš atcerējās zelta likumu, ko viņam bija iemācījis viens no skolotājiem, dabas zinību skolotājs misters Šcr-loks, vīrs ar pīpi un lupu, kas aizvien bija saģērbies klimatam nepiemēroti silti: izslēdz neiespējamo, un palikušais, lai arī neticams, ir patiesība. "Bet," Lūka domāja, "ko man iesākt, kad paliek tikai neiespējamais; kad neiespējamais ir vienīgais izskaidrojums?" Viņš atbildēja pats uz savu jautājumu saskaņā ar mistera Šcrloka zelta likumu. "Tad neiespējamais ir patiesība." Un šajā gadījumā neiespējamais izskaidrojums bija tāds: ja viņš nepārvietojas pa pasauli, tad taču pasaule pārvietojas garām viņam. Viņš paskatījās lejup uz kņudošajām kājām. Tā bija tiesa! Zeme slīdēja zem viņa basajām kājām,
noejot garām, viņu maigi kutinot. Ielu tirgotājs jau bija palicis tālu aiz muguras.
Viņš paskatījās uz Suni un Lāci, kuri sāka uzvesties tā, it kā būtu slidotavā bez slidām, šļūca un slīdēja pa kustošo ceļu un skaļi, pārsteigti iebilda. Lūka pagriezās pret Netētuku. "Jūs to darāt, vai ne?" viņš tam pārmeta, un Netētuks papleta acis, izstiepa rokas un nevainigi atbildēja: "Ko? Es atvainojos? Vai ir kādas problēmas? Es domāju, ka mēs steidzamies."
Pats sliktākais, vai varbūt — pats labākais, Netētukā bija tas, ka viņš vienmēr uzvedās tieši tā kā Rašīds Halīfa. Vaibsti kustējās tāpat, un rokas žestikulēja tāpat, un viņš smējās tāpat kā Rašīds, un viņš tieši tāpat tēloja nevainīgo, labi zinādams, ka tāds nav, gluži tāpat kā Rašīds, kad bija izdarījis kaut ko neveikli vai nepareizi vai bija iecerējis īpašu pārsteigumu. Viņam bija Rašīda balss, un viņa ļumīgais puncis bija Rašīda, un viņš pat sāka Lūku mīļi lutināt, kas bija tik rašīdiski. Lūka visu mūžu zināja, ka likumus nosaka māte un ka ar viņu jāapietas uzmanīgi, turpretim Rašīds bija, atklāti sakot, drusku pielaidīgs. Vai tas būtu iespējams, ka Rašīda raksturs ielavījies viņa nākotnes liktenī, Netētukā? Vai tāpēc šis bailīgais anti-Rašīds patiesībā mēģina Lūkam palīdzēt?
"Labi, apturiet pasauli," Lūka pavēlēja Netētukam. "Pirms kāds kaut kur dodas kopā ar jums, mums jātiek absolūtā skaidrībā par dažām lietām."
Viņam šķita, ka sadzird kaut kur augstu augstu un tālu tālu kādu ierīci apstājamies un attāli nokaucam, un viņam kājas vairs nekutēja, un Suns un Lācis vairs nešļūkāja. Viņi jau bija tikuši diezgan tālu prom no mājām un stāvēja, tā nu bija gadījies (vai ari nekāda sagadīšanās tā nebija), vairāk vai mazāk tieši tajā vietā, kur Lūka bija todien, kad viņš kliedza uz Kapteini Agu, kad kopā ar Rašīdu noskatījās cirka parādi jeb krātiņos ieslodzītajos zvēros. Pilsēta modās. No ēstuvēm ielu malās cēlās dūmi, tur brūvēja saldu, pienainu tēju. Pāris agri cēlušies veikalnieki taisīja vaļā slēģus un atsedza garas, šauras alas, pildītas ar audumiem, ēdieniem un tabletēm. Policists
.
tumšzilos šortos un garu nūju, garām ejot, nožāvājās. Govis vēl gulēja uz ietves, un cilvēki tāpat, bet riteņi un skūteri jau pildīja ielas. Garām braucošs autobuss, piebāzts lidz augšai, veda cilvēkus uz ražošanas zonu, kur kādreiz pacēlās skumju fabrikas. Kahani dzīve bija mainījusies, un skumjas vairs nebija pilsētas galvenā eksportprece kā tolaik, kad Lūkas brālis Hārūns bija mazs. Arī pieprasījums pēc īgņzivim bija krities, un ļaudis labprātāk ēda garšīgākus produktus no tālienes, tādus kā dienvidu smaidzušus un ziemeļu cerībbriežus, un aizvien vairāk un vairāk veģetāros ēdienus, ko varēja dabūt Ķiršudārza veikalos, kuri tika vērti vaļā, kur vien tu paskatījies. Cilvēki gribēja justies labi, pat ja nekā īpaši laba nebija, un tāpēc skumju fabrikas bija slēgtas un pārtaisītas par Aiz-mirstībām, milzīgiem tirdzniecības centriem, kurp visi devās dancot, iepirkties, izlikties un aizmirst. Taču Lūka nebija noskaņots sevi maldināt. Viņš pieprasīja atbildes.
"Nekādu mistifikāciju," viņš stingri noteica. "Tiešas atbildes uz tiešiem jautājumiem, lūdzu." Nu viņam bija jāpacīnās, lai valdītu pār savu balsi, bet viņam izdevās, un viņš apspieda šausmīgās sajūtas, kas pildīja visu viņa ķermeni. "Pirmkārt," viņš nokliedza, "kas jūs sūtīja? No kurienes jūs nākat? Kur —" un te Lūka uz brīdi apklusa, jo nākamais jautājums bija briesmīgs, "... kad jūsu... darbs... ir galā... ja tas būs galā... kāds tas nebūs... bet, ja tas būtu galā... kur jūs plānojat doties?"
"Tas ir pirmkārt, otrkārt un treškārt, ja esam precīzi," Netētuks atbildēja, noskatoties, kā, par šausmām to vērojošajam Lūkam, govs pastaigājoties izgāja viņam tieši cauri un devās tālāk savās darīšanās. "Bet neecēsimies," viņš piebilda un vienu garu, klusu brīdi dziļi domāja. "Vai tu zini, kas ir," viņš beidzot teica, "Blīkšķis?"
"Lielais Blīkšķis?" Lūka pavaicāja. "Vai kāds cits Blīkšķis, par ko es neko nezinu?"
"Blīkšķis bija tikai viens," Netētuks teica, "tāpēc īpašības vārds Lielais ir lieks un bezjēdzīgs. Blīkšķis būtu Lielais tikai
tad, ja būtu vismaz vēl viens Mazais vai Vidējais, vai pat Lielāks Blīkšķis salīdzināšanai."
Lūka negribēja šķiest laiku strīdos. "jā, esmu par to dzirdējis," viņš sacīja.
"Tad pasaki man," Netētuks teica, "kas bija pirms Blīkšķa?"
Nu, tas bija viens no tiem Varenajiem jautājumiem, uz kuriem Lūka bija bieži mēģinājis atbildēt, bet bez īpašām sekmēm. "Kam īsti tas Blīkšķis gadījās?" viņš sev vaicāja. "Un kā gan viss varēja uziet gaisā ar Blīkšķi, ja tur vispār nekā nebija?" Domājot par Blīkšķi, piemetās galvassāpes, un tāpēc, protams, viņš par to daudz nedomāja.
"Es zinu, kādu atbildi jūs gaidāt," viņš teica. "Jūs gaidāt atbildi "Nekas", bet, godīgi runājot, man tas īsti nepielec. Un vispār," viņš piebilda tik stingri, cik spēja, "tam nav nekāda sakara ar tematu, ko apspriežam."
Netētuks pakratīja pirkstu viņam zem deguna. "Gluži pretēji, mans topošais slcpkavniek," viņš sacīja, "tam ir gan sakars. Jo, ja reiz Visums varēja izsprāgt no Nekā un tad vienkārši Būt, vai tu nesaproti, ka arī pretējais var būt taisnība? Ka ir iespējams ie-sprāgt un ne-būt, tāpat kā iz-sprāgt un Būt? Ka visi cilvēki, Napoleons Bonaparte, piemēram, vai imperators Akbars, vai Andželīna Džolija, vai tavs tēvs, varētu vienkārši atgriezties pie Nekā, kad reiz ir... galā? Ar tādu
Mazo — Ne-Blīkški?"
"Ne-Blīkšķi?" Lūka atkārtoja, mazliet apjucis.
"Tieši tā," Netētuks sacīja. "Nevis izplešanās, bet aizvēršanās."
"Vai jūs man stāstāt," Lūka teica, juzdams sevī kāpjam dusmas, "ka mans tēvs iesprāgs Nekamā? Vai to jūs gribat pateikt?"
Netētuks neatbildēja.
"Un kā tad ar dzīvi pēc nā—" Lūka iesāka, aprāvās, iesita sev pa galvu un pārformulēja teikumu. "Kā tad ar Paradīzi?"
Netētuks neko neteica.
"Vai jūs gribat teikt, ka tā nepastāv?" Lūka uzstāja. "Jo, ja jūs gribat to pateikt, tad es šajā pilsētā pazīstu daudz cilvēku, kas ar jums dedzīgi pastrīdētos."
Ne vārda no Netētuka.
"Jūs pēkšņi esat kļuvis ļoti kluss," Lūka dusmīgi noteica. "Varbūt jūs ar' nemaz nezināt tik daudz atbilžu, cik izliekaties. Varbūt nemaz neesat tik baigi varens, kā esat iedomājies."
"Neliecies par viņu ne zinis," lācis Suns noteica savādi līdzigi vecākajam brālim. "Tev tiešām tagad laiks iet mājās. Mamma uztrauksies," suns Lācis sacīja.
Lūka vēl nebija apradis ar dzīvnieku runas spējām. "Es gribu dabūt atbildi, pirms eju," viņš spītīgi sacīja.