Netētuks pamāja — lēni, it kā viņa saruna ar kādu neredzamo būtu tikko beigusies. "Varu pateikt tev, lūk, ko," viņš sacīja. "Kad mans darbs būs galā, kad būšu uzsūcis tava tēva... nu, lai paliek, ko es būšu uzsūcis," viņš steigšus piebilda, redzēdams izteiksmi Lūkas sejā, "tad es — jā, es pats — ie-sprāgšu. Es sabrukšu sevi, un vairs ne-Būšu."
Lūku tas satrieca. "Jūs? Tad jūs nomirsit?"
"Ne-Būšu," Netētuks viņu izlaboja. "Tas ir pareizais tehniskais termins. Un, tā kā esmu vispirms atbildējis uz tavu trešo jautājumu, tad man jāpiebilst, pirmkārt, ka neviens mani nav sūtījis, bet viens mani aicināja, un, otrkārt, es tā īsti ne no kurienes nenāku, bet es nāku no kāda, un, ja tu bridi par to padomāsi, tad sapratīsi, kas tas viens un kāds ir, it ipaši tāpēc, ka tie ir viens un tas pats, un es tiem Abiem, kurš ir tikai Viens, esmu tik līdzīgs kā izspļauts."
Sidraba saule izgaismoja austrumpusi. Suns un Lācis izskatījās satraukti. Tik tiešām Lūkam bija laiks būt mājās un posties uz skolu. Soraija no uztraukuma nezinās, kur likties. Varbūt viņa sūtījusi Hārūnu pārmeklēt tuvējās apkaimes ielas. Kad Lūka atgriezīsies mājās uz brokastīm, viņu tur gaidīs deviņpadsmit dažādu veidu nepatikšanu. Taču Lūka nedomāja ne par brokastīm, ne par skolu. Šis nebija laiks domāt ne par brokastu pārslām, ne Žurksūdu, ne ģeogrāfiju. Viņš domāja par tādām lietām, par kurām savā mūžā tikpat kā nebija domājis. Domāja par Dzīvību un Nā—, nu, Ne-Dzīvi. Viņš joprojām nespēja izturēt to otru, nepilnīgo vārdu.
"Un Dzīvības Uguns var izglābt manu tēvu," Lūka sacīja. "Ja tu spēsi to priekš viņa nozagt," Netētuks teica, "tad, jā, nešaubīgi."
"Un tā arī atdos Sunim un Lācim viņu īsto dzīvi?" "Atdos."
"Un kas tad notiks ar jums? Ja mums izdosies?"
Netētuks neatbildēja.
"Jums taču nevajadzēs ie-sprāgt, vai ne? Jums nevajadzēs Ne-Rūt."
"Tā ir," Netētuks teica. "Nebūs mans laiks."
"Tad jūs dosities prom."
"Jā," Netētuks atbildēja.
"Jūs dosities prom un nekad neatgriezīsities."
""Nekad" ir garš vārds," Netētuks iebilda.
"Labi... bet jums ilgu laiku nebūs jānāk atpakaļ." Netētuks piekrītoši piešķieba galvu.
"Ilgu, ilgu laiku," Lūka nepiekāpās.
Netētuks saknieba lūpas un izpleta rokas, tā kā padodamies. "Ilgu, ilgu, ilgu —"
"Neprasi par daudz," Netētuks asi noteica.
"Un tāpēc jūs mēģināt mums palīdzēt, vai ne?" Lūka secināja. "Jūs negribat ie-sprāgt. Cenšaties glābt savu ādu." "Man nav ādas," Netētuks paskaidroja.
"Es viņam neuzticos," suns Lācis teica.
"Man viņš nepatīk," lācis Suns teica.
"Es neticu nevienam viņa vārdam," suns Lācis teica. "Man nevienu brīdi nav šķitis, ka viņš tā nu ņems un aizies," lācis Suns teica.
"Tas ir triks," suns Lācis teica.
"Tās ir lamatas," lācis Suns teica.
"Tur ir kāds slazds," suns Lācis teica.
"Tur jābūt kādam slazdam," lācis Suns teica.
"Paprasi viņam," suns Lācis teica.
Netētuks nocēla panamu no galvas, pakasīja pliko pakausi, nodūra skatienu un nopūtās. "Jā," viņš teica. "Tur ir viens slazds."
Patiesībā slazdi bija divi. Pirmais slazds, kā teica Netētuks, bija tas, ka vēl nevienam ne reizi visā Burvju Pasaules rakstītajā vēsturē vēl nekad nebija izdevies nozagt Dzīvības Uguni, kurai esot noteikta tik daudzējāda aizsardzība, ka, pēc Netētuka vārdiem, nepietiktu laika, lai noklausītos ne desmito daļu no tās. Briesmas esot gandrīz bezgalīgas, riski — galvu reibinoši, un tikai pārdrošs dēkainis ko tādu mēģinātu.
"Tas nekad nav darīts?" Lūka vaicāja.
"Nekad nav izdevies," Netētuks izlaboja.
"Kas notika ar tiem cilvēkiem, kuri mēģināja?" Lūka jautāja.
Netētuks izskatījās drūms. "Tev labāk nezināt," viņš atbildēja.
"Okei," Lūka teica, "tad kāds ir otrs slazds?"
Nolaidās tumsa — ne visur, tikai pār Lūku, Suni, Lāci un viņu dīvaino pavadoni. It kā Mākonis būtu aizsedzis Sauli, tikai Saule aizvien vēl bija redzama mirdzam austrumpusē pie debesīm. Šķita, ka arī Netētuks apmācas. Temperatūra nokritās. Dienas trokšņi izbaloja. Beidzot Netētuks ierunājās klusā, smagā balsī.
"Kādam jāmirst," viņš sacīja.
Lūka bija vienlaikus dusmīgs, apjucis un nobijies. "Ko jūs gribat pateikt?" viņš kliedza. "Kas tas par slazdu?"
"Ja reiz ir izsaukts tāds kā es," Netētuks teica, "tad par šo izsaukumu kādam no dzīvajiem jāsamaksā ar dzīvību. Piedod, bet tādi ir noteikumi."
"Stulbi noteikumi, atklāti sakot," Lūka noteica, cik stipri spēdams, kaut arī viņam vēderā viss sagriezās. "Kurš tos stulbos noteikumus izdomājis?"
"Kurš izdomājis Zemes pievilkšanas spēka, kustības un termodinamikas likumus?" Netētuks bilda. "Varbūt tu zini, kurš tos atklāja, bet tas nav viens un tas pats, vai ne? Kurš izgudroja Laiku vai Mīlestību, vai Mūziku? Dažas lietas vienkārši
Ir, saskaņā ar saviem Principiem, un tu tur neko nevari padarīt, un es ari — ne."
Lēnām lēnītēm tumsa, kas bija nolaidusies pār visiem četriem, izbaloja, un sudrabainā saulesgaisma pieskārās viņu sejai.
Lūka ar šausmām aptvēra, ka Netētuks vairs nebija tik caurspīdīgs kā pirmīt: kas varēja nozīmēt tikai to, ka Rašids Halīfa savā Miegā top vājāks. Ar to tad pietika. Nevarēja šķiest laiku pļāpāšanā. "Vai jūs man parādīsit ceļu uz Kalnu?" Lūka vaicāja Netētukam, kurš pasmaidīja smaidu, kas nebūt nebija priecīgs, un pamāja. "Okei," Lūka teica. "Nu, tad ejam."
3 Laika Upes kreisais krasts
Silsilas upe, Lūkasprāt, nebija skaista. Varbūt jaunībā tā bijusi gana glīta — kaut kur augšā, kalnos, kā mirdzoša, lēkājoša straume, kas steidzās pāri gludenajiem akmeņiem, bet te, lejā, piekrastes līdzenumos, tā bija kļuvusi resna, slinka un netīra. Šļakstinājās no vienas puses uz otru platos, čūskainos lokos un bija gandrīz gaišbrūnā krāsā, izņemot tās vietas, kur tā izskatījās zaļa un gluma, un tad vēl šur tur virspusē peldēja lillā naftas pleķi, un laiku pa laikam beigtas govis skumīgi peldēja uz jūru. Tāpat arī upe bija bīstama, jo tecēja dažādos ātrumos,- tā varēja bez brīdinājuma kļūt straujāka un aizraut laivu prom vai ievilkt tevi lēni virpuļojošā atvarā, un tad tu paliktu tur iestrēdzis stundām, veltīgi saukdams pēc palīdzības. Tajā bija nodevīgi sēkļi, kas varēja uzsēdināt tevi uz sēres vai nogremdēt lielāku kuģi, prāmi vai baržu, ja tā uzskrēja zemūdens klintij. Tajā bija duļķainas dzīles, kurās, Lūka iedomājās, varēja dzīvot jebkas neglīts, netīrs un rijīgs, un nekur, tas bija skaidrs, visā tās netīrajā plūdumā nebija nekā ēdama, ko vērts noķert. Ja kāds iekrita Silsilā, tad vajadzēja doties uz slimnīcu attīrīties, kur tad arī dabūja potes pret trakumsērgu.
Vienīgais labums no šīs upes bija tāds, ka tūkstošiem gadu laikā tā abās pusēs bija sastūmusi augstu zemes krastu, ko sauca par Dambi, tāpēc tā bija neredzama, ja vien neuzkāpi kādā no šiem Dambjiem un neparaudzījies lejup uz šķidro čūsku tur plūstam un nepaostīji tās briesmīgo smaku. Un, pateicoties Dambim, upe nekad nepārplūda, pat ne lietus
sezonā, kad tās līmenis cēlās, tāpēc pilsētai bija aiztaupits murgs, kad brūni, zaļi un violeti ūdeņi, glumu briesmoņu un beigtu lopu pilni, gāžas pa tās ielām.
Silsila bija strādājoša upe; tā pārvadāja graudus un kokvilnu, un kokus, un degvielu no laukiem cauri pilsētai uz jūru,- bet baržu vīri, kas rīkojās ar kravu uz garajiem, plakanajiem lih-teriem bija pazīstami savas nejaukās dabas dēļ; viņi runāja rupji; viņi ar pleciem nostūma tevi nost no ietves, un Rašī-dam Hallfam tikās teikt, ka Upes Vecis esot viņus nolādējis un pataisījis tikpat bīstamus un sliktus kā pašu upi. Kahani iedzīvotāji, cik spēdami, centās nelikties par upi ne zinis, bet nu Lūka attapās stāvam tieši pie tās kreisā, proti, dienvidu Dambja, brīnīdamies, kā gan viņš, nepakustinādams ne muskuli, te nokļuvis. Lācis Suns un suns Lācis bija viņam līdzās, no skata tikpat apjukuši kā viņš, un, protams, arī Nctētuks bija turpat, smaidīdams savu noslēpumaino smaidu, kas izskatījās gluži kā Rašīda Halīfas smaids, bet nebija.