— Bet kā ar mis Džeinu?
— Mis Džeinu? Viņai ir samaksāts, tur¬klāt labi, es uzskatu. Tiesa, divus mēnešus no sava īsā mūžiņa viņa it kā nogulēja, bet mēs viņai neesam nodarījuši pāri. Jums jāpiekrīt, ka neesmu strādājusi slikti. Pēdējās ainās viņas banālais ģīmītis bija gluži vienkārši skaists!
Zvaigzne gaidīja komplimentus, bet es klusēju.
— Zināt, — pēkšņi viņa teica, — tas ir sāpīgi: tik tikko tu sāc izjust, kā jāspēlē Džuljeta, tik tikko izkārto sev šo lomu, kad no spoguļa tev pretī raugās vecene . . . Bet man taču bija tiesības uz diviem mēne¬šiem no šā meitēna dzīves! Manam ta¬lantam bija uz to tiesības! Un es pie¬šķiru sev tādas tiesības nākotnei, lai īstais teātris neaizietu bojā. Un jūs domājat, ka neatradīsies daiļavas, kas būs ar mieru aplipināt savu skaisto miesu ar sensoriem, paciest elektrodu ieaugšanu un dievs zina ko vēl, lai tikai viņu skaistu¬mam aplaudētu? Kāpēc gan ne, ja ir iespējams savienot manu talantu un viņu jaunību? Jo es tā nospēlēšu šīs lomas kā neviena cita aktrise zemes virsū. Es esmu pēdējā īstā aktrise, saprotat? Un es spēlēšu līdz savai pēdējai stundiņai!
Es nevarēju strīdēties ar viņu, paklanījos un izgāju no kabineta. Iedams pa kori-'doriem uz banketu zāli, es ieraudzīju stūrī raudošo mis Džeinu.
— Es jūs pazinu, jūs zīmējāt kostī¬mus, — viņa teica. — Man jūs parādīja . . . vēlāk . . . kad biju pamodusies . . .
Viņai mugurā vēl bija tā pati vakar¬kleita, kas sniedzot intervijas.
— Sakiet, ser . . . Gribu palūgt jūs . . . Tas taču nav nekas liels . . . Vai es nevaru paskatīties lenti? Es taču tikai nupat kā pamodos . . . vai kā viņi to sauc . . .
Es paņēmu viņu pie rokas un ievedu mazajā zālē. Kalpotāji neko nezināja un nebrīnījās, ka ģeniālā mis Džeina grib vēlreiz visu redzēt uz ekrāna. Lenti pa¬laida no jauna.
— Vai tiešām to runāju es? — čukstēja mis Džeina. — Ak kungs, es taču nemaz nekropļoju skaņas! Un kā man piestāv šī kleita!
Sl nabaga meitene neko nesaprata no teātra, bet pēdējās ainās viņa sāka raudāt. Un, kad atnāca pēc manis un šefa vārdā lika beidzot ierasties banketu zālēļ mis Džeina turēja mani ciet aiz rokas.
— Paklausieties! — viņa sacīja. — Ta¬gad man ir divi ceļi. Vai nu kļūt par īstu aktrisi … kā šī briesmīgā vecene, kas tā smējās par mani, vai . . . jūs sa¬protat . . . Un, ja man būs jāizvēlas otrais ceļš, ziniet — es vairs nevarētu būt parasta meitene, kas pārdod tirdziņā cimdus, es varētu būt tikai Džuljeta . . . vai vispār nebūt!
Juzdama, ka gribu viņu noturēt, Džeina atlēca sāņus un nozuda koridoros.
— Vai jūs nepateiksit, ser, — es čukstus jautāju šefam starp divām šampanieša glāzēm, — kur ir augsti godājamā Zvaigzne un vai viņa nenāks šurp? Man sakāms viņai kaut kas svarīgs.
— Ja tu esi ar mieru meklēt kandi¬dāti viņas nākamajai lomai un zīmēt kostīmus, tad es to pateikšu viņai pašai.
— Kāpēc es nevaru?
— Tāpēc ka Zvaigzne pirms piec¬padsmit minūtēm deva zvērestu — neviens visā pasaulē, izņemot ārstu elektroniķi, istabeni un mani, vairs neredzēs viņas īsto seju. Ja vēlies, nāc uz filmēšanu un runā ar Zvaigzni, kad viņa ir jaunas un apburošas būtnes izskatā.
— Pateicos, ser, — es atbildēju.
Tulkojis O. Sarma V. Nasonova zlm.