Džeks Londons
MĒNESS ieleja
Surp, zirgi, šurp!
Uz priekšu, hei!
Jums vajag taisnu vagu dzīti
Un jūsu darbs,
Kaut smags un skarbs,
Pret sauli slavā augs jau rīti
PIRMĀ DAĻA
«Vai tu dzirdi, Saksona? Nāc līdzi. Nu kas par to, ka tie ir mūrnieki? Man tur būs daži labi paziņas, un tev tāpat. Spēlēs Alvista kapela, tu zini, tā spēlē debešķīgi. Un tu tik labprāt dejo …»
Divdesmit soļu no viņām stāvēja resna vecīga sieviete, kas pārtrauca jaunās meitenes runu. Sieviete bija pavērsusi viņām muguru — salīkušu, nolaidīgu, nogurušu muguru, kas pēkšņi sāka krampjaini raustīties.
«Mans Dievs!» sieviete kliedza. «Ak mans Dievs!»
Sievietes acīs bija vajāta dzīvnieka drausmas, un viņas skatiens mežonīgās bailēs šaudījās pa lielo izbalsināto telpu, piekaitušu un pilnu tvaikiem, kas grīstīm kāpa augšup no mitrās veļas zem karstajiem gludekļiem. Tuvāk stāvošās meitenes un sievietes uzmeta ātru vērīgu skatienu nemiera cēlājai un tad atkal gludināja tālāk, un gludināja vēl steidzīgāk, jo ducis kustību bija norisušas nevienmērīgā rakstā vai arī izdarītas ne gluži tā, kā vajadzīgs. Vecīgās sievietes kliedziens bija atmodinājis bailes zaudēt izpeļņu, un šīs bailes kā nervozas trīsas pārskrēja strādnieču garajām rindām.
Meitene piespieda sevi saņemties un, satvērusi gludekli, kā akla badīja kruzuļaino veļas gabalu, kas atradās tās priekšā uz gludināmā dēļa.
«Man liekas, ka viņa jau atkal — tev ne?» viņa ierunājās.
«Tā ir kauna lieta sievietei viņas vecumā un — apstākļos,» atbildēja Saksona un pie tam nepārtraukti strādāja ar kruzuļu grieznēm pie kādas mežģīņu aproces. Viņas kustības bija vieglas, drošas un ātras; kaut gan meitenes seja bija bāla no lielā noguruma un tveices, viņa strādāja tālāk tai pašā steidzīgajā gaitā.
«Un pie tam viņai jau ir septiņi, divi no viņiem labošanas iestādē,» līdzjūtīgi ierunājās meitene pie blakus galda. «Bet tev, Sakson, katrā ziņā vajadzētu rit nākt uz Viselparku; mūrnieki vienmēr ir labā omā — vilks virvi, skries ar kavēkļiem — būs īsts īru džins un vēl daudz kas. Un dejas grīda tur ir lieliska …»
Bet vecīgā sieviete atkal iztraucēja abu meiteņu sarunu. Tai izslīdēja no rokām gludeklis un uzkrita uz gludināmā virskrekla baltās priekšas; satvērusi gludināmo dēli, tā īsu brīdi it kā ko tvarstīja rokām un tad kā salmu maiss nogāzās no kājām. Viņas gari vilktie kliedzieni atbalsojās sakaitušajā telpā, kur tagad tvaika izgarojumiem pievienojās vēl kodīgā apsvilušas drēbes smaka. Sievietes, kas strādāja vaimanātājai vistuvāk, piesteidzās vispirms pie gludekļa, lai glābtu svilstošo kreklu, un tikai tad pie nokritušās. Arī cīņai gatavā uzraudze gariem soļiem steidzās pa eju pie trokšņotājas. Tālāk stāvošās strādnieces turpināja gludināt, bet nevarēja ieturēt ritmu un tāpēc zaudēja daudz kustību.
«Te jau var nobeigties kā suns,» murmināja jaunā meitene un straujā kustībā uzsvieda uz galda gludekli. «Strādnieces dzīve ir pavisam citāda, nekā to iztēlo. Es to ilgi vairs necietīšu — jā.»
«Mērij,» Saksonas balsī bija dzirdams dziļš pārmetums, un, lai to vēl vairāk pasvītrotu, viņai vajadzēja uz mirkli atlaist gludekli, kas lika zaudēt veselu rindu kustību.
Mērija pusizbijusies paraudzījās uz Saksonu.
«Tā es nedomāju, Sakson,» viņa žēlabaini teica. «Dievs mans liecinieks, es tā tiešām nedomāju. To ceļu es nekad neiešu; bet saki pati, vai šāda diena nevar cilvēku padarīt traku. Klausies tikai!»
Sieviete, kas bija saslimusi ar krampjiem, gulēja augšpēdu un bungoja papēžiem pa grīdu, pie tam visu laiku kliedza, nepārtraukti un vienmuļi kā miglas sirēna. Divas sievietes satvēra viņu zem padusēm un vilka pa grīdu projām. Bet viņa tikai bungoja papēžiem un kliedza. Atvērās durvis, un bija dzirdama varena, bet klusināta lielu mašīnu dunoņa, un šai dunoņā izgaisa sievietes bungošana un kliedzieni; pēc tam durvis atkal aizvērās. Kā tikko piedzīvotā drausma atcere tveicīgajā telpā vēl bija jūtama kodīga sadegušās veļas smaka.
«Te jau cilvēks var palikt slims,» teica Mērija.
Bet tad pagāja ilgs laiks, gludekļiem vienmērīgi ceļoties un slīgstot, un maksimālais ātrums ne uz mirkli nekļuva lēnāks. Uzraudze vērīgu skatienu staigāja starp galdiem, un viņas acīs bija lasāmi draudi, kas vērsās pret strādnieču nogurumu un histēriju. Sad tad kāda gludinātāja uz īsu brīdi atlaida gludekli, nožāvājās vai nopūtās un, pārvarot nogurumu, atkal strādāja tālāk. Garā vasaras diena gāja uz beigām, bet tveice nepalika mazāka, un darbu turpināja spilgtajā elektrisko spuldžu gaismā. Ap pulksten deviņiem pirmā gludinātāja posās mājās. Lielie vejas kalni bija saplakuši. Vēl tikai viens otrs veļas gabals gulēja uz atsevišķiem gludināmiem dēļiem, kur strādnieces vēl turpināja gludināt.
Saksona nobeidza drusku ātrāk nekā Mērija un, ejot projām, mirkli apstājās pie biedrenes gludināmā dēļa.
«Sestdienas vakars, un atkal viena diena pagalam,» žēlojās Mērija.
Jaunā seja bija bāla un iekritusi, un zem melnajām nogurušajām acīm iezīmējās tumšas ēnas.
«Cik tu nopelnīji, Sakson?»
«Divpadsmit un vienu ceturtdaļu,» Saksona ar zināmu lepnumu atbildēja. «Un es nopelnītu vēl vairāk, ja būtu labāka ciete. Fabrikas vilto cieti.»
«Bet tas gan ir daudz,» Mērija apbrīnodama teica. «Tu spēj veikli strādāt — tu jau taisni aprij darbu. Es — es nopelnīju tikai desmit ar pusi — un tas par veselas nedēļas pūlēm. Tātad mēs satiksimies deviņos četrdesmit pie vilciena. Bet noteikti. Pirms sākas dejas, mēs vēl varam drusku paklaiņot. Pēcpusdienā atnāks daži mani paziņas.»
Divas ielas aiz gludinātavas stūra zem loka spuldzes bija nostājies bars slaistu un klaidoņu. Ejot viņiem garām, Saksonas seja kļuva stingra un salta. Viņa gan neuztvēra teiktos vārdus, bet noskārta tos no brutālajiem smiekliem, kas tos pavadīja; turpinot ceļu pa krēslaino novakari, kas jau kļuva manāmi vēsāka, viņas vaigos iesitās karsts dusmu sārtums.