«Tiesneši nolēmuši,» viņš ziņoja, «ka šī diena veltīta biedriskumam un brālībai…»
«Klausieties! Klausieties!» Daudzi aukstasinīgākie aplaudēja. «Tā ir lieta!» — «Nevajag kauties un dusmoties!»
«Un tādēļ,» ziņotājs turpināja, kad saucieni norima, «tiesneši nolēma izsolīt jaunu godalgu divdesmit piecu dolāru apmērā un vēlreiz sarīkot skriešanos.»
«Un Tims?» daudzas balsis auroja. «Un kā ar Timu?» — «Viņš ir aplaupīts!» — «Tiesneši ir blēži!»
Atkal ziņotājs izstiepa rokas, un troksnis norima.
«Lai nodibinātu mieru un kārtību, tiesneši nolēma, ka Timotejs Makmanuss arī var piedalīties skrējienā. Ja viņš uzvarēs, nauda piederēs viņam.»
«Nu, vai nav aplami?» Bilijs saīdzis murmināja. «Ja Tims tagad ir pieņemams, tad arī pirmoreiz viņš tāds bija. Un, ja viņš bija pieņemams pirmoreiz, tad nauda pieder viņam.»
«Sarkanmatainais šoreiz lēks vai gaisā, lai uzvarētu,» Bērts gavilēja.
«Un tāpat arī Tims,» Bilijs teica. «Vari būt pārliecināts, ka viņš tagad ir nikns un šoreiz liks lietā visus spēkus, ko pirmoreiz nedarīja.»
Pagāja kāda ceturtdaļstunda, kamēr arēnu atbrīvoja no publikas, un šoreiz pie starta nostājās tikai Tims un sar- kanmatis. Pārējie trīs skrējēji sacīkstēs vairs nepiedalījās.
Atskanot revolvera šāvienam, Tims jau ar vienu lēcienu bija veselu jardu sarkanmatim priekšā.
«O jā, es domāju gan, ka viņš ir profesionālis, tas ir skaidrs,» Bilijs piezīmēja. «Skatieties, ko viņš spēj!»
Tims izvirzījās un bija sarkancekulainajam jau piecdesmit pēdu priekšā. Pilnā sparā skriedams, viņš tuvojās gala mērķim — tieši zem tās nogāzes, kur augšā stāvēja Bilijs ar savējiem — kad pēkšņi notika kaut kas gluži neticams un neiedomājams. Cieši klāt arēnai stāvēja kāds jauns cilvēks, un tam bija rokā tievs niedras spieķis. Viņš, redzams, nepiederēja svētku dalībniekiem, jo nekas viņa ārienē neliecināja, ka viņš būtu no strādniekiem. Bērts vēlāk apgalvoja, ka tas esot izskatījies pēc deju skolotāja, bet Bilijs viņu nosauca par dendiju.
Bet šis jaunais cilvēks k]uva par Timoteja Makmanusa likteni; jo, kad Tims skrēja tam garām, svešais acīmredzot pilnīgi apzināti iegrūda tam starp kājām spieķi. Tims uzlidoja gaisā, apmeta kūleni un ar seju iekrita skrejceļa putekļos.
īsu mirkli visi it kā aizturēja elpu, un valdīja dziļš klusums. Šķita, ka arī jaunais cilvēks pats no sava darba pārvērties akmenī. Tāpat viņam, kā skatītājiem bija vajadzīgs laiks, lai apjēgtu un saprastu, ko viņš izdarījis. Skatītāji atjēdzās pirmie, un no tūkstoš rīklēm atskanēja mežonīgais īru kauciens. Vētras centrs tagad bija pārsviedies pie jaunā vīrieša ar niedras spieķi. Tiklīdz atskanēja kaucieni, jaunais cilvēks apsviedās un devās pa nogāzi augšup.
«Tam pakaļ! Tam pakaļ!» Bērts kā apsēsts kliedza un vicināja cepuri. «Tu man briesmīgi patīc! Kas to būtu domājis? Kas to būtu domājis? Sakiet! — Vai kāds to domāja? Kas to būtu iedomājies!»
«Jā! Tas arī ir labs skrējējs!» Bilijs apbrīnodams teica. «Bet kādēļ viņš to darīja? Viņš taču nav mūrnieks.»
Draudīgu rēcienu pavadīts, vainīgais kā nobijies trusītis drāzās pa nogāzi augšup, sasniedza koku puduri un vienā acumirklī pazuda kokos. Viņam pa pēdām sekoja simtiem asinskāru atriebēju.
«2ēl tikai, ka viņš vairs nedabū redzēt, kas te notiks,» Bilijs teica. «Un tagad, lūk, sāksies.»
Bērts bija gluži kā negudrs. Viņš lēkāja un klaigāja bez apstājas.
«Skatieties tikai! Skatieties tikai! Skatieties tikai!»
Oklendieši bija dziļi sašutuši. Jau otrreiz viņu favorītam atņem uzvaras laurus. Tas bez šaubām ir Sanfrancisko komandas jauns triks. Un Oklenda sažņaudza varenās brūnās dūres un pacēla tās pret Sanfrancisko, prasot atmaksu. Bet arī Sanfrancisko, kam bija tīra sirdsapziņa, vēlējās izšķirt šo lietu. Pieci tūkstoši dedzīgi metās cīņā. Tiem pievienojās sievietes. Viss amfiteātris bija kaujas dārdu pilns. Tur bruka virsū, atkāpās, atkal uzbruka un bēga. Vājāko cīnītāju grupas atspieda vairāk uz nogāzi. Nedaudzie kārtības sargi, ko parka pārvalde bija sarīkojuma gadījumā pieņēmusi, bez žēlastības saņēma belzienus no abu komandu piekritējiem.
«Neviens nav kārtības sargu draugs,» Bērts smējās, spiezdams kabatas lakatiņu pie auss, kas vēl arvien asiņoja no dabūtā belziena.
Aiz viņa krūmos bija dzirdami brikšķi, un Bērts atlēca sāņus, atbrīvojot vietu diviem cīnītājiem, kas cieši savi- jušies, sirsnīgi viens otru dūrējot, vēlās pa nogāzi lejup. Viņiem spiegdama sekoja sieviete, kas bēra sitienus kā krusu uz vienu no vīriem, kas, jādomā, nepiederēja viņas klanam.
Augšā uz tribīnes stāvēja tiesneši un varonīgi turējās pret uzbrucējiem, līdz grīļīgā celtne sazvēlās un sabruka.
«Ko tā sieviete tur dara?» jautāja Saksona un rādīja uz kādu gados vecāku sievieti, kas sēdēja uz paugura zem viņiem un pašreiz noāva no vienas savas kājas pamatīga apmēra kurpi.
«Viņa taisās peldēt,» ņirgājās Bērts, kad kurpei sekoja arī zeķe.
Kā sastinguši viņi vēroja sievieti. Kurpi atkal uzvilka basajā kājā; sieviete pacēla dūres lieluma akmeni, iebāza to zeķē un, vicinādama šo mūžseno briesmīgo ieroci, devās tuvākā cīnītāju barā.
«O! — O! — O!» Bērts katru reizi iekliedzās, kad sieviete laida savu ieroci darbā. «He, vecā asinskārā bestija, uzmanies! Tagad tu dabūsi! O! O! Vai jūs redzējāt? Urrā vecajai lēdijai! Skatieties, kā viņa raujas! Uzmanīgāk, vecā dāma!… Ā, ā, ā!»
Bērts apklusa, nožēlās redzēdams, kā sievieti pēkšņi no muguras satver aiz matiem kāda cita amazone un trakā ātrumā griež apkārt.
Velti Mērija bija pieķērusies Bertām pie rokas, raustīja un purināja to, pie tam skaļi protestēdama.