«Vai tu nevarētu būt prātīgāks? Tas ir briesmīgil Es tev saku, ka tas ir briesmīgi!»
Bet tas ne mazākā mērā neietekmēja Bertu.
«Uz priekšu, vecā dāma!» viņš uzmudinādams kliedza. «Tu uzvarēsi! Es deru uz tevi katrā laikā! Tagad tev ir izdevība! Tā! O! Ak tu velns! Trāpīja! Trāpīja!»
«Tas ir trakākais, ko jebkad esmu piedzīvojis,» Bilijs teica Saksonai. «To var tikai īri. Bet kādēļ tas dendijs to darīja? To nekādi nevaru saprast. Viņš nebija mūrnieks — pat ne strādnieks — tas bija īsts lellītis, kas še nepazina nevienas dzīvas dvēseles. Bet, ja viņam bija nodoms sacelt traci, tad tas pilnīgi izdevies. Skatieties vien. Nu tie kaujas visās malās.»
Pēkšņi viņš sāka smieties, smējās tik sirsnīgi, ka asaras sāka ritēt pa vaigiem.
«Kas ir?» jautāja Saksona, baidīdamās palaist kaut ko garām.
«Tas ir dendijs,» Bilijs tikko spēja no smiekliem parunāt. «Kādēļ viņš to darīja? To es nekādi nevaru izdomāt. Ko viņš gribēja panākt, to darīdams?»
Atkal brakšķēja krūmi, un šoreiz uz skatuves parādījās divas sievietes, viena bēga, otra tai dzinās pakaļ. Un, pirms viņi apjēdza, kas notiek, miermīlīgā grupa jau bija ievilkta kautiņā, kas plosījās ja ne arī pa visu pasauli, taču pa Viselparka lielāko daļu.
Bēdzēja mēģināja izvairīties, metot līkumu ap kādu solu, bet paklupa, un vajātāja būtu viņu sagūstījusi, ja tā, mēģinot noturēt līdzsvaru, nesatvertu Mērijas roku un neiegrūstu meiteni savai ienaidniecei tieši rokās. Tā, liela auguma sieviete, pārprata situāciju, satvēra ar vienu roku Mēriju aiz matiem un pacēla otru roku sitienam. Bet, pirms viņa paguva iesist, Bilijs bija satvēris viņas roku locītavas.
«Mierā, vecā dāma, lai tas paliek,» viņš nomierinādams teica. «Jūs esat pārskatījusies. Viņa nekā nedarīja.»
Bet tagad sieviete rīkojās pavisam dīvaini. Neizrādot ne mazāko pretestību, bet vēl arvien turot meiteni aiz matiem, viņa sāka mierīgi kliegt, šie kliedzieni bija riebīgi, tur izpaudās šausmas un bailes. Bet sejā sievietei nebija ne šausmu, ne baiļu. Viņa raudzījās uz Biliju saltām pētošām acīm, it kā gribētu redzēt, kā tas viņu ietekmēs. Viņas kliedzieni bija tikai signāls viņas klanam steigties palīgā.
«A! Vai laidīsi vaļā, vecais kara zirgs!» Bērts kliedza, satvēris viņu aiz pleca, un purināja to, velti mēģinādams atsvabināt Mēriju.
Sekas bija tādas, ka viņi visi četri mētājās uz priekšu un atpakaļ, bet sieviete tikmēr mierīgi turpināja kliegt. Viņas kliegšanā izpaudās gaviles, kad krūmos no jauna atskanēja brīkšķi.
Saksona redzēja, ka Bilija mierīgajās acīs iegailējas cieta tērauda mirdza, un viņa ievēroja, ka viņš ciešāk satver kliedzējas roku locītavas. Sieviete palaida Mērijas matus, un viņu aizgrūda prom. Bet tai pašā mirklī bija klāt pirmais vīrs, kas varēja stāties viņas vietā. Viņš nemaz nepūlējās jautāt, kas te notiek. Viņam pietika ar to, ka sieviete atlec no Bilija un izgrūž griezīgus sāpju kliedzienus — sāpes pa lielākai daļai gan bija tikai izlikšanās.
«Tas ir pārpratums,» Bilijs ātri steidzās paskaidrot. «Mēs tikai aizstāvējāmies …»īrs atvēzējās. Bilijs aši noliecās un pēkšņi pārtrauca atvainoties, bet, kad uzbrucēja dūre smagi kā kalēja āmurs nožvīkstēja pāri viņa galvai, viņš ar savu kreiso roku trieca tam pa zodu. Resnais īrs nogāzās uz sāniem un palika ķepurojoties nogāzes malā. Viņš mēģināja uzrausties kājās, bet nebija vēl atguvis līdzsvaru, kad viņu jau ķēra Berta dūre, un šoreiz viņš nošļūca uz visām četrām lejā pa slīpo nogāzi, kas bija slidena, jo to klāja īsa sausa zāle.
«Tas jums, mana vecā lēdija!» Bērts iesaucās un palīdzēja arī kareiviskajai sievietei noripot pa nogāzi lejup. No krūmiem iznāca vēl trīs vīri.
Bet Bilijs tikmēr bija novietojis Saksonu drošībā aiz galda, kur izbraucēji mēdza ieturēt maltītes. Arī Mērijai, kas paniskās bailēs grasījās ķerties tam klāt un turēties pie viņa, Bilijs lika nostāties aiz galda pie Saksonas.
Bērts taisni kūsāja cīņas priekā; viņa melnās acis mežonīgi liesmoja, un tumšajā sejā kvēloja karsto asiņu viļņi.
«Nāciet šurp, jūs mīkstčauļi!» viņš spiedza. «Arvien tuvāk uz priekšu, nožēlojamās vardes! Parunāsimies par Getisburgu. Mēs jums visiem rādīsim, ka amerikāņi vēl nav izmiruši.»
«Aizver muti — mēs nevaram sākt cīņu, ja pie mums ir meitenes,» Bilijs neapmierināts rūca, vēl arvien stāvēdams pie galda, aiz kura bija meitenes. Viņš pagriezās pret trijiem palīgiem, kas izbrīnā neredzēja šeit neviena, kam būtu vajadzīga viņu palīdzība. «Ejiet vien tālāk! Mēs nevēlamies plēsties. Jūs maldāties, domādami, ka meklējam ķīviņu. Mēs nevēlamies cīnīties — sapratāt?»
Viņi vēl arvien gudroja, ko darīt, un varbūt Bilijam būtu laimējies novērst jaunu kautiņu, ja vīrs, kas pirmīt bija nošļūcis pa nogāzi lejā, šai kritiskajā brīdī, uz rokām un ceļiem šļūkdams, atkal neuzraustos augšā un neparādītu savu asiņaino seju. Bērts atkal atvēzējās un notrieca to otrreiz pa nogāzi lejā, bet pārējie trīs kaukdami metās virsū Bilijam, kas dūrēja, mainīja stāvokli, noliecās un atkal trešoreiz dūrēja. Viņa sitieni bija labi tēmēti un cieti. Viņš tos izdalīja apdomīgi, lietpratīgi un no visa spēka.
Saksona vēroja jaunekļa acis un daudz mācījās no tā, ko tur redzēja. Viņa gan baidījās, bet tomēr asi un skaidri vēroja un redzēja, ka bija izgaisuši acu bezdibeņi, kur pirmīt mainījās gaisma ar ēnām. Viņa skatienā bija tikai virsma, cieta, skaidra, gandrīz sastingusi virsma, un tās būtu gandrīz bez izteiksmes, ja tur nevīdētu dziļa nopietnība. Berta acīs liesmoja ārprāts; īru acis bija mežonīgas un nopietnas, tomēr ne gluži nopietnas. Tajās bija jautrs, pārgalvīgs mirdzums, it kā šis kautiņš viņiem sagādātu prieku. Bet Bilija acīs tas nebija joks. Likās, ka viņš darītu darbu, kas tam noteikti jādara un ko viņš apņēmies pamatīgi padarīt.