Выбрать главу

Arī viņa sejā bija tā pati nejūtīgā izteiksme, un meite­nei šķita, ka tai nav nekā kopēja ar to seju, ko viņa šo­dien visu laiku redzējusi. Viss zēniskais no tās bija iz­gaisis. Sī seja bija gandrīz baigi nobriedusi, mūžīgi veca un reizē arī mūžīgi jauna. Tur nebija dusmu, arī nežēlī­bas ne. Tā bija sastingusi gluži tādā pašā veidā kā acis. Viņai ienāca prātā kaut kas no tām brīnišķīgajām teikām, ko tai bija stāstījusi māte par senajiem sakšiem, un viņš tai šķita viens no tiem. Viņa gara acīm redzēja garu melnu laivu, kuras priekšgals ir kā plēsīga putna knābis, redzēja lielus puskailus vīrus spārnotām bruņu cepurēm galvā — un viena šī vīra seja tik ļoti līdzinājās Bilija sejai. To viņa neapzinājās. Viņa redzēja un juta kā sapnī, nedo­mājot un neapzinoties. Tai pašā acumirklī viņa atviegloti uzelpoja, jo kaujas troksnis bija norimis. Tas bija ildzis tikai nedaudzas sekundes, Bērts lēkāja nogāzes malā un ņirgājās par uzvarētajiem, kas nevarīgi gulēja lejā. Bet tagad Bilijs pārņēma vadību savās rokās.

«Nāciet, meitenes,» viņš pavēlēja. «Atjēdzies, Bert. Mums jātiek no šejienes projām. Mēs nevaram cīnīties pret ve­selu armiju.»

Viņš vadīja atkāpšanos; Saksonu Bilijs bija paņēmis zem rokas, un Bērts, kas vēl arvien nerimās gavilēt un smieties, abi ar Mēriju tam sekoja. Mērija bija briesmīgi sašutusi, bet viņa protestēja nedzirdīgām ausīm.

«Nu, tas drīz beigsies,» Bilijs smiedamies teica Sakso­nai. «Es viņus pazīstu. Tāds kautiņš sagādā tiem vislie­lāko uzjautrinājumu. Un šīs dienas jandāliņš ir visu svētku vainags. Nu, ko es teicu? — Paraugieties tur uz to galdu.»

Bars sieviešu un vīriešu izspūrušiem matiem un saņurcī­tām drēbēm, smagi elpodami, draudzīgi kratīja viens ot­ram rokas.

«Nāciet, iesim tagad dejot,» teica Mērija un virzīja vi­sus uz dejas grīdas pusi.

Pa visu parku kareivīgie mūrnieki spieda viens otram rokas, un bāri drīz vien pildījās izslāpušiem cilvēkiem.

Saksona gāja cieši blakus Bilijam. Viņa lepojās ar to.

«Jūs esat drosmīgs,» viņa teica.

«Tas ir tas pats, kas zīdainim atņemt zīžamo,» viņš iz­vairīgi teica. «Viņi jau tikai dūrējās. Par boksu tiem nav ne jausmas. Tā, ziniet, nav nekāda cīņa.» Ar mazliet raižu pilnu zēnisku skatienu viņš apskatīja savas nobrāztās ro­kas. «Un ar tādām man rīt jābrauc,» viņš teica. «Tas ne­būs nekāds joks, kad tās sapamps.»

5

Pulksten astoņos Alvista kapela spēlēja «Home, sweet Home», un, sekojot laužu straumei, viņi visi četri pa vakara mijkrēsli devās uz pikniku vilcienu, kur tiem laimējās da­būt divus brīvus solus vienu otram pretim. Kad visi soli, ejas un platformas bija stāvgrūdām pilni ar jautrajiem sa­rīkojuma dalībniekiem, vilciens sāka kustēties. Brauciens bija īss, jo vajadzēja tikai veikt attālumu, kas šķīra priekš­pilsētu no Oklendas. Vagonā dziedāja, pie tam divas dzies­mas vienā un tai pašā laikā, un Bērts, atspiedis galvu pie Mērijas pleca, un Mērija, apvijusi roku ap viņa plecu, uzsāka «Pie Vabaša krastiem». Viņš nodziedāja dziesmu no sākuma līdz beigām un nejāva sevi traucēt mežonīga­jam troksnim, ko sācēla divas ģenerālkaujas turpat viņu tuvumā, viena norisa uz blakus platformas, otra viņu va­gonā, tikai pretējā galā. Sievietēm kliedzot, logu stikliem plīstot, traci izbeidza divi policisti.

Bilijs dziedāja kādu garu un skumju kovboju dziesmu, un katrs pants nobeidzās ar refrēnu: «Apbediet mani vien­tuļā prērijā.»

«To jūs nekad neesat dzirdējusi; šo dziesmu mēdza dzie­dāt mans tēvs,» Bilijs teica Saksonai, kas priecājās, kad viņš bija beidzis.

Meitene bija atklājusi viņā pirmo trūkumu. Viņam ne­bija muzikālās dzirdes. No sākuma līdz beigām viņš bija dziedājis nepareizi.

«Es nedziedu bieži,» viņš vēl piebilda.

«Par to jūs varat būt pārliecināta,» Bērts iesaucās. «Biedri viņu vienkārši nosistu, ja viņš to darītu.»

«Viņi visi smejas par manu dziedāšanu,» Bilijs žēlojās Saksonai. «Sakiet vaļsirdīgi, vai jūs domājat, ka tā tik briesmīga?»

«Tā ir… varbūt mazliet nepareiza,» Saksona mēģināja izvairīties.

«Man tā neizklausās nepareiza,» viņš protestēja. «Tīrā sazvērestība pret mani. Esmu ar mieru derēt, ka jums to iegalvojis Bērts. Bet tagad dziediet jūs kaut ko, Sakson. Deru, ka jūs labi dziedat. To var redzēt, uz jums paska­toties.»

Viņa iesāka «Kad pagājušas pļaujas dienas», un Bērts un Mērija pievienojās; bet, kad arī Bilijs gribēja sākt dzie­dāt, Bērts brīdinādams iespēra tam ar kāju. Saksonai bija dzidrs un skanīgs soprāns, ne sevišķi spēcīgs, bet ļoti maigs, un viņa apzinājās, ka dzied Bilijam.

«Nu, lūk, t ā ir dziedāšana,» viņš iesaucās, kad viņa bija beigusi. «Dziediet to vēlreiz. Nu, sāciet! To jūs tiešām pro­tat. Taisni lieliski.»

Bilija roka tuvojās meitenes rokai un satvēra to; sāk­dama atkal dziedāt, Saksona sajuta jaunekļa asiņu tīksmo siltumu.

«Skaties, kā viņi tur sēž roku rokā,» Bērts ķircinājās. «Viņi tur sēž un tur rokas, it kā tiem būtu bail vienam no otra. Skatieties uz Mēriju un mani. Drošāk, jūs gļēvuļi! Ciešāk kopā. Ja jūs to nedarīsit, būs ļoti aizdomīgi. Man jau sāk rasties aizdomas.»

Viņa mājienus nevarēja nesaprast, un Saksona juta, ka tai sāk kvēlot vaigi.

«Savaldies, Bert,» Bilijs viņu apsauca.

«Turi muti!» piebalsoja Mērija, kas arī bija sašutusi. «Tu esi briesmīgi rupjš, Bert Vanhop, un es nevēlos ielais­ties ar tevi nekādās darīšanās — lūdzu!»

Viņa atvilka savu roku un aizbīdīja Bertu projām, bet tikai tādēļ, lai pēc desmit sekundēm tam piedotu un to at­kal žēlīgi pieņemtu.

«Klausieties, jūs visi,» nelabojamais Bērts turpināja. «Vēl nav vēls. Izlietosim laiku — vispirms uz Pabsta ka­fejnīcu un tad kaut kur citur. Ko tu par to saki, Bil? Un jūs, Sakson? Mērija nāks līdzi.»