Arī viņa sejā bija tā pati nejūtīgā izteiksme, un meitenei šķita, ka tai nav nekā kopēja ar to seju, ko viņa šodien visu laiku redzējusi. Viss zēniskais no tās bija izgaisis. Sī seja bija gandrīz baigi nobriedusi, mūžīgi veca un reizē arī mūžīgi jauna. Tur nebija dusmu, arī nežēlības ne. Tā bija sastingusi gluži tādā pašā veidā kā acis. Viņai ienāca prātā kaut kas no tām brīnišķīgajām teikām, ko tai bija stāstījusi māte par senajiem sakšiem, un viņš tai šķita viens no tiem. Viņa gara acīm redzēja garu melnu laivu, kuras priekšgals ir kā plēsīga putna knābis, redzēja lielus puskailus vīrus spārnotām bruņu cepurēm galvā — un viena šī vīra seja tik ļoti līdzinājās Bilija sejai. To viņa neapzinājās. Viņa redzēja un juta kā sapnī, nedomājot un neapzinoties. Tai pašā acumirklī viņa atviegloti uzelpoja, jo kaujas troksnis bija norimis. Tas bija ildzis tikai nedaudzas sekundes, Bērts lēkāja nogāzes malā un ņirgājās par uzvarētajiem, kas nevarīgi gulēja lejā. Bet tagad Bilijs pārņēma vadību savās rokās.
«Nāciet, meitenes,» viņš pavēlēja. «Atjēdzies, Bert. Mums jātiek no šejienes projām. Mēs nevaram cīnīties pret veselu armiju.»
Viņš vadīja atkāpšanos; Saksonu Bilijs bija paņēmis zem rokas, un Bērts, kas vēl arvien nerimās gavilēt un smieties, abi ar Mēriju tam sekoja. Mērija bija briesmīgi sašutusi, bet viņa protestēja nedzirdīgām ausīm.
«Nu, tas drīz beigsies,» Bilijs smiedamies teica Saksonai. «Es viņus pazīstu. Tāds kautiņš sagādā tiem vislielāko uzjautrinājumu. Un šīs dienas jandāliņš ir visu svētku vainags. Nu, ko es teicu? — Paraugieties tur uz to galdu.»
Bars sieviešu un vīriešu izspūrušiem matiem un saņurcītām drēbēm, smagi elpodami, draudzīgi kratīja viens otram rokas.
«Nāciet, iesim tagad dejot,» teica Mērija un virzīja visus uz dejas grīdas pusi.
Pa visu parku kareivīgie mūrnieki spieda viens otram rokas, un bāri drīz vien pildījās izslāpušiem cilvēkiem.
Saksona gāja cieši blakus Bilijam. Viņa lepojās ar to.
«Jūs esat drosmīgs,» viņa teica.
«Tas ir tas pats, kas zīdainim atņemt zīžamo,» viņš izvairīgi teica. «Viņi jau tikai dūrējās. Par boksu tiem nav ne jausmas. Tā, ziniet, nav nekāda cīņa.» Ar mazliet raižu pilnu zēnisku skatienu viņš apskatīja savas nobrāztās rokas. «Un ar tādām man rīt jābrauc,» viņš teica. «Tas nebūs nekāds joks, kad tās sapamps.»
Pulksten astoņos Alvista kapela spēlēja «Home, sweet Home», un, sekojot laužu straumei, viņi visi četri pa vakara mijkrēsli devās uz pikniku vilcienu, kur tiem laimējās dabūt divus brīvus solus vienu otram pretim. Kad visi soli, ejas un platformas bija stāvgrūdām pilni ar jautrajiem sarīkojuma dalībniekiem, vilciens sāka kustēties. Brauciens bija īss, jo vajadzēja tikai veikt attālumu, kas šķīra priekšpilsētu no Oklendas. Vagonā dziedāja, pie tam divas dziesmas vienā un tai pašā laikā, un Bērts, atspiedis galvu pie Mērijas pleca, un Mērija, apvijusi roku ap viņa plecu, uzsāka «Pie Vabaša krastiem». Viņš nodziedāja dziesmu no sākuma līdz beigām un nejāva sevi traucēt mežonīgajam troksnim, ko sācēla divas ģenerālkaujas turpat viņu tuvumā, viena norisa uz blakus platformas, otra viņu vagonā, tikai pretējā galā. Sievietēm kliedzot, logu stikliem plīstot, traci izbeidza divi policisti.
Bilijs dziedāja kādu garu un skumju kovboju dziesmu, un katrs pants nobeidzās ar refrēnu: «Apbediet mani vientuļā prērijā.»
«To jūs nekad neesat dzirdējusi; šo dziesmu mēdza dziedāt mans tēvs,» Bilijs teica Saksonai, kas priecājās, kad viņš bija beidzis.
Meitene bija atklājusi viņā pirmo trūkumu. Viņam nebija muzikālās dzirdes. No sākuma līdz beigām viņš bija dziedājis nepareizi.
«Es nedziedu bieži,» viņš vēl piebilda.
«Par to jūs varat būt pārliecināta,» Bērts iesaucās. «Biedri viņu vienkārši nosistu, ja viņš to darītu.»
«Viņi visi smejas par manu dziedāšanu,» Bilijs žēlojās Saksonai. «Sakiet vaļsirdīgi, vai jūs domājat, ka tā tik briesmīga?»
«Tā ir… varbūt mazliet nepareiza,» Saksona mēģināja izvairīties.
«Man tā neizklausās nepareiza,» viņš protestēja. «Tīrā sazvērestība pret mani. Esmu ar mieru derēt, ka jums to iegalvojis Bērts. Bet tagad dziediet jūs kaut ko, Sakson. Deru, ka jūs labi dziedat. To var redzēt, uz jums paskatoties.»
Viņa iesāka «Kad pagājušas pļaujas dienas», un Bērts un Mērija pievienojās; bet, kad arī Bilijs gribēja sākt dziedāt, Bērts brīdinādams iespēra tam ar kāju. Saksonai bija dzidrs un skanīgs soprāns, ne sevišķi spēcīgs, bet ļoti maigs, un viņa apzinājās, ka dzied Bilijam.
«Nu, lūk, t ā ir dziedāšana,» viņš iesaucās, kad viņa bija beigusi. «Dziediet to vēlreiz. Nu, sāciet! To jūs tiešām protat. Taisni lieliski.»
Bilija roka tuvojās meitenes rokai un satvēra to; sākdama atkal dziedāt, Saksona sajuta jaunekļa asiņu tīksmo siltumu.
«Skaties, kā viņi tur sēž roku rokā,» Bērts ķircinājās. «Viņi tur sēž un tur rokas, it kā tiem būtu bail vienam no otra. Skatieties uz Mēriju un mani. Drošāk, jūs gļēvuļi! Ciešāk kopā. Ja jūs to nedarīsit, būs ļoti aizdomīgi. Man jau sāk rasties aizdomas.»
Viņa mājienus nevarēja nesaprast, un Saksona juta, ka tai sāk kvēlot vaigi.
«Savaldies, Bert,» Bilijs viņu apsauca.
«Turi muti!» piebalsoja Mērija, kas arī bija sašutusi. «Tu esi briesmīgi rupjš, Bert Vanhop, un es nevēlos ielaisties ar tevi nekādās darīšanās — lūdzu!»
Viņa atvilka savu roku un aizbīdīja Bertu projām, bet tikai tādēļ, lai pēc desmit sekundēm tam piedotu un to atkal žēlīgi pieņemtu.
«Klausieties, jūs visi,» nelabojamais Bērts turpināja. «Vēl nav vēls. Izlietosim laiku — vispirms uz Pabsta kafejnīcu un tad kaut kur citur. Ko tu par to saki, Bil? Un jūs, Sakson? Mērija nāks līdzi.»