Viņi sarunājās ar Gunstonu vairākas stundas, un jo vairāk viņš stāstīja par ķīniešiem un viņu saimnieciskām metodēm, jo neapmierinātāka kļuva Saksona. Par šiem faktiem viņa nešaubījās. Nelaime tik bija tā, ka tie nevilināja. Šķita, ka tiem nav vietas viņas mēness ielejā. Tikai tad, kad runīgais žīds bija izkāpis, Bilijs viņai izteica vārdos to, kas to bija visu laiku neskaidri nomācis.
«UI Mēs taču neesam ķīnieši. Mēs esam baltie. Vai kāds ķīnietis izjūt prieku sēdēt zirgam mugurā, un, velns parauj, vai viņš vispār prot priecāties? Vai tu esi redzējusi kādu ķīnieti peldamies Karmelas bangotnē? — Vai arī boksējoties, cīnoties, skrejot un lecot tādēļ, ka tas viņam sagādā prieku? Vai esi redzējusi ķīnieti paņemam šauteni, nosoļojam sešas jūdzes un, laimīgi smaidot, atkal atgriežamies ar nošautu noplukušu trusīti? Ko dara ķīnietis? Viņš raujas melnās miesās. Tas ir vienīgais, kam viņš der. Es esmu darījis savu tiesu darba un varu sacensties ar labākiem. Bet kāds tur labums? Vienu, Sakson, esmu izpratis, kopš mēs uzsākām klaiņot, proti, ka darbs dzīvē nozīmē vismazāk. Ak Dievsl Ja tas būtu viss, ko dzīve spēj dot, es tikpat labi tūlīt varētu sev pārgriezt rīkli. Es gribu šautenes un bises, un vēlos sēdēt zirgam mugurā. Es nevēlos vienmēr būt tik noguris, ka nevaru mīlēt savu sievu. Paskaties uz Rokfelleru! Tas dzīvo tikai no piena. Es vēlos sulīgu gaļu un tādu vēderu, kas spēj sagremot pat jēlu ādu. Un es vēlos tevi un ļoti daudz laika, ko ziedot tev, un kopā ar tevi jautri pavadīt laiku. Kāds labums no dzīves, ja tā nemaz nedod prieka?»
«O BilijI» Saksona iesaucās. «Tas ir taisni tas, ko savās domās visu laiku pūlējos noskaidrot. Tas mani visu laiku mocīja. Es baidījos, ka ar mani nav viss tā, kā vajadzīgs, un ka es varbūt nederu lauku dzīvei. Es nekad neesmu apskaudusi Sanleandras portugāļus. Nekad neesmu ilgojusies būt tāda kā viņi vai arī dalmacieši Pajaro ielejā, nē, pat ne tāda kā misis Mortimera. Un tu ari ne. Tas, kas mums vajadzīgs, tā ir mēness ieleja, kur nav pārāk daudz darba, bet gan visi tie prieki, ko mēs kārojam. Un mēs meklēsim, turpināsim meklēt, līdz to atradīsim. Un, ja mēs to nevarēsim atrast, iesim tālāk un jutīsimies tikpat labi kā kopš tā brīža, kad aizgājām no Oklendas. Un Bilij — mēs nekad nestrādāsim, līdz būsim tik piekusuši, ka zaudējam galvas, vai ne?»
«Nē, par to tu vari būt pārliecināta,» Bilijs rūca.
Ar nesamiem uz muguras viņi iesoļoja Blekdaimondā. Tas bija ciems ar mazām noplukušām, tālu vienu no otras izkaisītām mājelēm, kur galvenā iela pēc pēdējā pavasara lietus bija neizbrienama melnu dubļu jūra. Ietves aizlocījās augšup un lejup nelīdzenos kāpienos un nodalījumos. Viss šķita neamerikāniski. Vārdi uz dīvainajām nabadzīgajām tirgotavām bija neizrunājami ārzemnieciski. Vienīgo, tīrības ziņā apšaubāmo viesnīcu vadīja grieķis. Visi te bija grieķi. Tumšādainie vīri garos jūrnieku zābakos un cepurēs, spilgti ģērbtās sievietes kailām galvām, lielie bari veselīgo bērnu, kas visi runāja svešā valodā un sasaucās un klaigāja spalgās, skaļās balsīs, kā to mēdz bērni Vidusjūras krastos.
«U! Te jau nemaz nav Savienotās Valstis,» Bilijs murmināja.
Ostas malā bija ierīkota neliela zivju konservu fabrika un sparģeļu vārītava. Bija pats sezonas vidus, un velti viņi meklēja saskatīt strādnieku starpā kādu viegli atšķiramo, raksturīgo amerikāņa seju. Bilijs paskaidroja, ka grāmatveži un priekšstrādnieki esot amerikāņi, bet visi pārējie grieķi, itālieši un ķīnieši.
Ostā piestāja spilgti izkrāsotās grieķu laivas ar lašu kravu, izcēla to malā un atkal aizbrauca. Ņujorkas kanāls, kā viņi dēvēja šo dubļu peļķi, meta šeit līkumu uz rietumiem un ziemeļiem, saplūstot lielā ūdens plašumā, kas cēlās, Sakramento un Sandžokvinai šeit savienojoties.
Iepretim tvaikoņa piestātnei otrā pusē bija zvejas laivu piestātnes kāpnes, un tur kaltēja tīklus. Un šeit, tālu no svešās pilsētas trokšņa un dārdiem, Saksona un Bilijs nolika savus nesamos un atpūtās. Slaidās sausās niedras auga cieši blakus pussagruvušai piestātnei, kur viņi bija apmetušies. Pilsētai iepretim bija redzama garena sala, kuras nevienādās papeļu rindas zīmējās pret apvārsni.
«Izskatās taisni kā Marka Hola holandiešu vējeņu gleznā,» Saksona teica.
Bilijs ar roku norādīja pāri dumbrainās iztekas plašajam ūdens līmenim uz veselu spietu niecīgu mazu namiņu, aiz kuriem kā mirdzoša fatamorgāna pacēlās zemie, viļņotie Montesuma kalni.
«Tās mājas tur ir Kolinsvila,» viņš paskaidroja. «Tur tek Sakramento, un pa to braucot var tikt līdz Riovistai, Ail- tonai un visām citām vietām, par kurām mums stāstīja misters Gunstons. Tās visas ir salas un purvi, līdz pat Sandžokvinai atpakaļceļā.»
«Vai saule nav laba,» Saksona teica un nožāvājās. «Un cik šeit kluss — tik tuvu šiem dīvainajiem ārzemniekieml Un ja padomā, ka pilsētās pašreiz vīri sitas un kaujas darba dēļ.»
Laiku pa laikam tālumā nodārdēja kāds tālās satiksmes vilciens, un dimdoņa atbalsojās lēzenajos pakalnos, bet Diablo varens un spēcīgs slēja debesīs savas zaļās virsotnes. Atbalsij apklustot, pār visu atkal nolaidās miegains klusums, ko brīžiem pārtrauca kāds svešā valodā izgrūsts tāls sauciens vai arī zvejas motorlaivas, kas, sprauslādamas un paukšķinādamas, iegriezās purvainajā upes atzarojumā.