Nepilnus simts soļus no viņiem bija noenkurota skaista balta jahta. Kaut arī neliela tilpuma, tā šķita ērta un mājīga. No skursteņa stīdza dūmi. Jahtas stūres galā zelta burtiem bija rakstīts «Klejotājs». Uz klāja saulē gozējās vīrietis un sieviete, pēdējai uz galvas bija uzmests rožains viegla auduma lakats. Vīrietis viņai lasīja priekšā kādu grāmatu, un viņa šuva. Blakus tiem gulēja foksterjers.
«Nu, viņi var būt laimīgi ari pilsētās,» Bilijs teica.
Kajītes kāpnēs parādījās kāds japānis un, uznācis uz klāja, atsēdies jahtas priekšgalā, sāka plūkt vistu. Spalvas garā rindā peldēja pa straumi uz purvaino upes ieteku.
«0! Skaties!» Saksona dedzīgi iesaucās un rādīja uz jahtu. «Tas zvejo. Un makšķeres aukla piesieta viņam pie kājas.»
Vīrietis nolika atvērto grāmatu uz kajītes kāpnēm un izstiepa roku pēc auklas, sieviete pārstāja šūt, un foksterjers rēja. Vīrietis abām rokām ievilka makšķerauklu, tās galā bija liela zivs. Āķim uzlika jaunu ēsmu, un auklu atkal iesvieda ūdenī. Vīrietis to piestiprināja pie kājas lielā īkšķa un lasīja tālāk.
Piestātnē blakus Saksonai un Bilijam pienāca kāds japānis un sasaucās ar jahtā sēdētājiem. Viņam bija dažādi nesamie ar saknēm un gaļu, bet kabatas pilnas vēstulēm un rīta laikrakstiem. Vistas plūcējs piecēlās kājās, turēdams vistu rokā. Vīrietis viņam kaut ko teica, nolika grāmatu un, iekāpis nelielā laiviņā, kas bija piesieta jahtas stūres galā, sāka irties uz piestātni. Piebraucis viņš ievilka airus un abām rokām turējās pie piestātnes malas, laipni padodot labrītu.
«Bet es taču jūs pazīstu,» Saksona, Bilijam par lielu pārsteigumu, impulsīvi iesaucās. «Jūs esat…»
Viņa samulsusi aprāvās.
«Turpiniet vien,» vīrietis smaidīja.
«Jūs esat Džeks Hastingss, to es skaidri zinu. Es bieži redzēju jūsu ģīmetni laikrakstos, kad jūs bijāt krievu un japāņu kara korespondents. Jūs esat sarakstījis daudz grāmatu, bet es neesmu nevienu no tām lasījusi.»
«Jums taisnība,» viņš apstiprināja. «Un kā jūs sauc?»
Saksona pateica savu un Bilija vārdu un, redzot rakstnieka skatienu pievērstu viņu mugursomām, īsumā aprakstīja savas gaitas. Jādomā, ka saimniecība mēness ielejā bija ietekmējusi rakstnieka fantāziju, un, kaut japānis ar savu nesamo jau sen bija iekāpis laivā, Hastingss vēl nebrauca projām. Saksonai runājot par Karmelu, šķita, ka viņš pazītu visu Hola sabiedrību, un, izdzirdis, ka viņi abi grib doties uz Riovistu, viņš tos ielūdza pie sevis uz jahtas.
«O, arī mēs dodamies turp, apmēram pēc kādas stundas; tiklīdz straume kļūs mazāka, mēs dosimies ceļā,» viņš iesaucās. «Nāciet līdzi uz klāja. Ap pulksten četriem pēc pusdienas mēs jau varam būt tur, ja vispār būs daudzmaz ceļa vējš. Bet nu nāciet, mana sieva ir uz jahtas, un misis Hola ir viena no viņas labākajām draudzenēm. Mēs tikai nesen atgriezāmies no Dienvidamerikas, citādi būtu bijuši Karmelā, Hols mums jau par jums rakstīja.»
Otrreiz dzīvē Saksona atradās laivā, bet Klejotājs bija pirmā jahta, kur tā ieradās. Rakstnieka sieva, ko viņš sauca par Klāru, viņus sirsnīgi apsveica, un Saksona jau pirmajā brīdī viņu iemīļoja, saņemot pretim tādas pašas simpātijas. Viņas tik ļoti līdzinājās viena otrai, ka jau pēc dažām minūtēm Hastingss vērsa pārējo uzmanību uz šo apstākli. Viņš lika tām nostāties blakus, vēroja viņu acis, mutes, ausis, salīdzināja kājas, rokas, matus, un zvērēja, ka viņa dārgākais sapnis esot iznīcināts, proti, ka forma, pēc kuras lieta viņa Klāra, pēc tam sasista.
Klārai iebilstot, ka tā varējusi būt apmēram tā pat! forma, viņas sāka salīdzināt savus dzīves stāstus.
Viņas abas bija cēlušās no pirmiecejotājiem. Ari Klāras māte bija šķērsojusi prēriju vēršu pajūgā un, tāpat kā Saksonas māte, pārziemojusi Sālsezeru pilsētā — patiesību sakot, viņa kopā ar savām māsām tur dibinājusi pirmo nemormoņu skolu šai stiprajā mormoņu cietoksnī. Un, ja Saksonas tēvs bija palīdzējis nemierniekiem Sonomā uzvilkt Lāča karogu, arī Klāras tēvs bija pievienojies Sonomā nemierniekiem un ar savu trupu jājis uz Sālsezeru pilsētu, kur bijis pilsētas galva tai laikā, kad izcēlušies mormoņu nemieri. Un, visu to papildinot, Klāra iegāja kajītē un iznesa koa koka instrumentu — Saksonas instrumenta dvīņu māsu — un abas viņas dziedāja Honolulu Tombay.
Hastingss nolēma, ka pirms izbraukšanas vēl jāietur pusdiena — viņš šo ēdienreizi dienas vidū vēl sauca vecajā vārdā; kad viņi nogāja lejā kajītē, Saksona bija pārsteigta un sajūsmināta par to, cik šādā niecīgā kajītē var būt mājīguma un ērtības. Bija taisni tik daudz vietas, lai Bilijs varētu stāvēt taisni. Ar koku apšūtais smaguma ķīlis gareniski dalīja kajīti divās daļās, un pie tā bija piestiprināts sabīdāms galds, kur viņi ieturēja maltīti. Mīksti, zemi, gaiši zaļu drēbi apsisti soli bija visgarām abām kajītes sienām un reizē kalpoja kā guļvieta un dīvāns. Priekškars, ar āķiem piekabināts pie griestiem un grīdas, naktīs nodalīja vienu no šīm kojām misis Hastingsai, pārvēršot to atsevišķā guļvietā. Iepretim, otrā pusē, bija abu japāņu kojas, bet jahtas priekšgalā zem klāja atradās kambīze, tik maza, ka virējs tur varēja strādāt tikai salīcis. Otrs japānis, kas bija atvedis pārtiku un pastu, apkalpoja pie galda.
«Jūs meklējat rančo mēness ielejā,» Hastingss beidzot teica, kad bija pastāstījis savai sievai par abu ceļinieku gaitām.
«O!… vai tad tu nezini…» viņa iesaucās, bet rakstnieks lūdza tai klusēt.
«Cstl» viņš pavēlēja un tad pagriezās pret saviem viesiem. «Klausieties. Idejā par mēness ieleju ir kaut kas, bet es jums neteikšu, kas. Tas ir noslēpums. Redziet, mums Sonomas ielejā ir rančo, kādas astoņas jūdzes no Sonomas pilsētas, tur, kur karoja jūsu tēvi, meitenes. Un, ja kādreiz mūs apmeklēsit, es jums atklāšu noslēpumu. Bet varat man