ticēt, ka tam ir sakars ar jūsu mēness ieleju. — Vai ne tā, draudzene?»
Sai vārdā viņš sauca savu sievu.
Viņa smaidīja, smējās un palocīja galvu.
«Iespējams, ka mūsu ielejā jūs atradīsit to, ko meklējat,» viņa teica.
Bet Hastingss purināja galvu, liegdams viņai tālāk runāt. Viņa pagriezās pret foksterjeru un lika tam lūgt gabalu gaļas.
«Tā ir Pegija,» viņa stāstīja Saksonai. «Mums dienvid- jūrā bija divi īru terjeri, brālis un māsa, bet tie nobeidzās. Mēs tos dēvējām par Pegiju un Posumu, un šī te nosaukta i
pirmās Pegijas vārdā.»
Biliju sajūsmināja vieglums, ar kādu Klejotājs manevrēja. Viņiem vēl pie galda sēžot, abi japāņi pēc Hastingsa mājiena bija uzgājuši uz klāja. Bilijs dzirdēja viņus atsie- nam falles, nometām buru gredzenus un ar niecīgu velteni paceļam enkuru. Pēc dažām minūtēm viens no viņiem sauca lejup kajītē, ka viss esot sakārtots, un pusdienotāji izgāja uz klāja. Uzvilkt buras bija dažu minūšu darbs. Tad virējs un junga ievilka enkuru, un, vienam to velkot, otrs izklāja klīverburu. Hastingss, pie stūres stāvēdams, rīkojās ar šoti. Klejotājs sakustējās, buras piepūtās, un laiva, viegli nosveroties uz sāniem, slīdēja pa gludo ūdens virsmu ārā no Ņujorkas kanāla purvainajiem ūdeņiem. Japāņi saritināja faili un tad nogāja lejā pusdienot.
«Drīz sāksies paisums,» teica Hastingss, rādīdams uz kādu svītrotu boju, kas šūpojās straumē kanāla malā.
Kolinsvilas niecīgās mājeles, kam viņi tagad tuvojās, nozuda aiz kādas zemas strēles, bet Montesuma kalni, kas ar savām slaidajām viļņotajām līnijām mierīgi zīmējās pie apvāršņa, šķita tikpat tālu kā bijuši.
Paskrējis garām Montesuma dumbrainei un iegriezies Sakramento, Klejotājs atradās cieši pie Kolinsvilas. Saksona sasita plaukstas.
«Tās jau izskatās kā no papes izgrieztas rotaļu mājiņas,» viņa teica, «un kalnainie lauki aiz tām kā uzgleznoti.»
Viņi burāja gar daudzām zvejnieku laivām, kas bija tā iekārtotas, ka tur dzīvoja arī zvejnieku ģimenes. Sievietes t
un bērni, tāpat kā vīrieši laivās, bija tumšādaini, melnām acīm — svešinieki. Braucot tālāk pa upi uz augšu, viņi vēroja bagarus, kas rakās upes smilšainajā gultnē, pilnām mutēm izceļot no tās smiltis un dūņas un kraujot no tām
varenus dambjus. Dambja malas bija noklātās ar simtiem jardu gariem kārklu pinumiem, ko saturēja tērauda tauvas un cementa bluķi. Kārkli drīz vien iesakņosies, Hastingss stāstīja, un, kad pinums būs sapuvis, saknes tomēr turēs smiltis.
«Bet tam vajag būt ellišķi dārgam pasākumam,» Bilijs lēsa.
«Bet zeme ir to vērta,» Hastingss paskaidroja. «Tā ir visauglīgākā zeme pasaulē, šī Kalifornijas daja ir kā Holande. Tam gandrīz nevarētu ticēt, bet ūdens līmenis, kur tagad braucam, ir augstāks nekā šī sala. Sala ir gandrīz kā caura šķirbaina laiva, kas pastāvīgi jādrīvē un jāizpumpē, nepārtraukti dienu un nakti. Un tomēr tas atmaksājas, tas atmaksājas.».
Atskaitot bagarus, tikko izsmeltās smiltis, kārklu pinumus un dienvidos Diablo, nekas cits nebija redzams. Šad tad viņiem pabrauca garām kāds upes tvaikonis, un pa kokiem laidelējās zivju gārņi.
«Seit, jādomā, ir ļoti vientulīgi,» Saksona teica.
Hastingss smējās un pastāstīja viņai, ka vēlāk viņa domāšot citādi. Viņš tai daudz stāstīja par zemi visgarām upei un pēc kāda laika sāka runāt par nomas saimniecībām, uz ko viņu bija pamudinājusi Saksona, ieminoties par anglosakšu zemes kāri.
«Zemes cūkas,» viņš dusmīgi teica. «Tā mēs viņus šeit dēvējam. Kā kāds vecs ūpis reiz teica lauksaimniecības izmēģināšanas stacijas profesoram: «Velti jūs gribat mani mācīt, kā saimniekot. Es zinu visu, kas man par to jāzina. Vai es neesmu jau trīs sētas izsaimniekojis?» Lūk, šādi cilvēki izsaimniekoja Jaunangliju. Tur tālāk ir veselas joslas, kas pārvēršas gluži vai mežonīgos džungļos. Vienā štatā savairojies tik daudz meža zvēru, ka tie kļūst tīri par postu. Pamestu lauksaimniecību ir desmitiem tūkstošu. Redzēju to sarakstu — saimniecības Ņujorkas štatā, Ņū- džersijā, Masačūsetsā, Konektikutā. Tās lēti pārdod. Cenas, ko par tām prasa, nesegtu pat labošanas darbus, un zemi, pats par sevi saprotams, dod līdzi par velti.
Un tā tas ir viscaur visā zemē: vai nu vienā, vai otrā veidā posta zemi — Teksasā, Misūri, Kanzasā un šeit, Kalifornijā. Ņemsim, piemēram, nomas lauksaimniecību! Manā apvidū ir rančo, kura zeme bija vērta savus simts divdesmit piecus dolārus akrā. Un tā arī ienesa tik daudz, kā aplēsts. Kad vecais saimnieks nomira, dēls izrentēja rančo kādam portugālim. Piecu gadu laikā portugālis bija nosmēlis visu krējumu un izsūcis visu labumu. Pēc tam rančo iznomāja citam portugālim, šoreiz uz trim gadiem, un tas izspieda šeit vairs tikai ceturto daļu no tā, ko bija saņēmis pirmais. Neradās vairs neviens trešais portugālis, kas gribētu nomāt šo noplicināto rančo. Nekas vairs nebija palicis pāri. Kad vecais saimnieks nomira, rančo bija piecdesmit tūkstošu vērts. Beigās dēls par to saņēma vienpadsmit tūkstošus. Jā, es esmu redzējis zemi, kas deva divpadsmit procentus, un pēc tam, kad krējums bija nosmelts, vairs tikai ceturtdaļprocenta.»
«Mūsu ielejā ir tas pats,» misis Hastingsa teica. «Visas vecās saimniecības sabrūk. Atceries Elbelsetu, draugs.» Viņas vīrs apstiprinādams pamāja ar galvu. «Kad mēs to pirmoreiz redzējām, tā bija īsta paradīze. Tur bija dambji un ezeri, skaistas pļavas, trekni zāļu lauki, vīnogulājiem noauguši pakalni, simtiem akru labu ganību, brīnišķi priežu un ozolu meži, mūra siltumnīca, mūra šķūņi un saimniecības ēkas, dārzi — o, vajadzīgas daudzas stundas, lai visu to notēlotu. Kad misis Bela nomira, ģimene izklīda, un saimniecību sāka iznomāt. Un tagad tā ir īsta postaža. Mežus pārdeva malkā. Vīnkalni nekopti, atskaitot mazu gabaliņu, kas nepieciešams rentniekam, itālietim, paša vajadzībām; pārējā saimniecībā viņi nodarbojas ar pienkopību. Pagājušā gadā es tur reiz jāju cauri, un man bija gandrīz vai jāraud. Skaistais augļu dārzs ir taisni šausmīgs. Iestrādātie lauki aizauguši. Lielie šķūņi sabrukuši, tāpat daļa siltumnīcas — otru daļu viņi izlieto par kūti. Un dzīvojamā māja! To nemaz nevar izstāstīt!»