«Tas jau kļūst par arodu,» Hastingss turpināja. «Tie ir profesionāli «staiguļi». Viņi iznomā kādu saimniecību, dažos gados izsūc tur visu labumu un tad dodas tālāk. Viņi nedara tā kā ārzemnieki — japāņi, ķīnieši un visi citi. Parasti tā ir kūtra klaiņotāju, trūcīgo balto šķira, kas nekā cita nezina, kā izsūkt zemi vienā vietā un tad doties tālāk. Ņemsim, piemēram, itāliešus un portugāļus mūsu zemē. Tie rīkojas citādi. Viņi ierodas šeit bez graša kabatā, strādā pie saviem tautiešiem, līdz iemācās daudzmaz runāt šīs zemes valodu un drusku iepazīstas ar šejienes paražām. Tad viņi paliek uz vietas. Ko viņi kāro, tā ir zeme, pašu zeme, ko tie var mīlēt, kopt un sargāt. Bet kur viņi to ņem? Krāt no algas un tad iepirkt zemi, tas velkas gausi. To var izdarīt ātrāk. Viņi rentē to. Trīs gadu laikā no rentētas, citam vīram piederošas zemes var izspiest pietiekoši daudz visam mūžam. Tā ir zemes aplaupīšana, izvarošana; bet tā to dara. Savienotās Valstīs tā mēdz darīt.»
Viņš pēkšņi pagriezās pret Biliju.
«Klausieties, Roberts. Jūs un jūsu sieva meklējot zemi, gribot iegūt paši savu zemi. Jūs to Joti vēlaties. Sekojiet manam padomam. Tas ir salts, nežēlīgs padoms. Iznomājiet kādu lauku sētu, kur saimnieks miris un dēli un meitas ir par smalkiem, lai dzīvotu laukos. Un tad izsūciet to. Izspiediet tur no zemes pēdējo dolāru, un triju gadu laikā jūs iegūsit pietiekoši daudz, lai nopirktu paši savu saimniecību. Un tad sāciet no jauna, kopiet un barojiet savu zemi. Katrs dolārs, ko tur ieliksit, jums divkārši atmaksāsies. Rūpējieties par to, lai jūsu saimniecībā nav vecu krāmu, vai tas būtu zirgs, govs, cūka, vista vai arī vīna stāds, gādājiet, lai viss būtu jauns un tīras sugas.»
«Bet tas taču ir noziegums,» Saksona iesaucās. «Tas ir ļauns un nejauks padoms.»
«Mēs dzīvojam ļaunā un nejaukā laikmetā,» Hastingss atbildēja, pie tam īgni smaidīdams. «Sāda zemes izsūkšana plašos apmēros pašreiz Savienotajās Valstīs ir nacionāls noziegums. Es jūsu vīram nedotu šādu padomu, ja nebūtu pārliecināts, ka zemi, ko viņš izmantos, tik un tā izsūktu kāds itālietis vai portugālis. Ja jūs kaut kur apme- taties uz dzīvi, sūtiet ziņu savām māsām, māsīcām un krustmātēm, lai tās ierodas. Ja jūs būtu izslāpusi un redzētu, kā deg kāda tirgotava, kur iet bojā brīnišķs rein- vīns, vai jūs neizstieptu roku pēc tā un nedzertu? Nu, lūk, nacionālā tirgotava daudzās vietās stāv liesmās, un daudzas labas lietas iet bojā. Ņemiet, kas jums vajadzīgs. Ja jūs to nedarīsit, paņems ieceļotāji.»
«Ak, jūs viņu nepazīstat,» misis Hastingsa steidzās paskaidrot. «Viņš visu laiku to vien dara, kā sargā savu zemi. Mežu vien mums ir apaļi tūkstoš akri. Bez viņa atļaujas tur nedrīkst nocirst neviena koka, kaut gan viņš pats tur rīkojas kā ķirurgs. Viņš ir iestādījis simts tūkstoš koku, drenē pļavas, rok grāvjus, eksperimentē ar ganībām un dara daudz citu lietu. Un arvien no jauna iepērk kādu izsūktu saimniecību, kas saiet ar mūsējās robežām, un sāk atveseļot zemi.»
«Un tomēr es zinu, ko runāju,» Hastingss viņu pārtrauca. «Un savu padomu atpakaļ neņemu. Es mīlu zemi. Un tomēr, ja es būtu nabaga vīrs, es vēl šodien pat nomātu piecsimt akru, lai varētu pēc tam nopirkt pats savus divdesmit piecus akrus zemes. Kad jūs ieradīsities pie mums Sonomas ielejā, es jums visu izskaidrošu, parādīšu šīs spēles abas puses. Parādīšu, ko var celt un ko iznīcināt. Un, ja jūs tad atrodat kādu lauku sētu, ko īpašnieki dod izsūkšanai, tad grābiet tikai ciet, jā, un dariet to paši.»
«Jā, un pats viņš apdrošina savu īpašumu līdz pat skurstenim, lai aizkavētu, ka kādi pieci simti akru nenonāk kāda ogļudeģa rokās,» misis Hastingsa smējās.
Viņiem priekšā, Sakramento kreisajā krastā, kur Montesuma kalni pārgāja līdzenumā, parādījās Riovista. Klejotājs pa mierīgo ūdeni paslīdēja garām tvaikoņu pieturas vietai, piestātnēm un preču namiem. Abi japāņi bija jahtas priekšgalā. Atskanot Hastingsa pavēlei, nolaida klīverburu, un viņš samazinātā ātrumā iegrieza Klejotāju vējā un pēc kāda laika iesaucās: «Izmetiet enkuru!» Enkurs ieslīdēja ūdenī, un jahta piegula tik tuvu krastam, ka vītola zari klāja mazo jahtai piesieto laivu.
«Tālāk pa upi uz augšu mēs mēdzam piestāt pie paša krasta,» misis Hastingsa teica, «un, kad no rītiem pamostamies, mūsu kajītē raugās zari.»
«O!» Saksona murmināja, rādīdama uz tūkumu pie rokas locītavas. «Redziet, moskīts!»
«Vēl tiem daudz par agru,» Hastingss teica. «Bet vēlāk tie ir šausmīgi.»
«Mēness ielejā gan to nav,» viņa teica.
«Nē, nekad,» misis Hastingsa apstiprināja, un viņas vīrs ļoti nožēloja, ka tiem nav lielākas kajītes, kur abiem ceļotājiem pārgulēt.
Kāds auto brauca pa uzbērumu, un jaunie vīrieši un sievietes, kas tur sēdēja iekšā, jautri uzsauca: «Ak jūs, bērni!» Saksonai, Bilijam un Hastingsam, kas irās mazajā laiviņā uz krastu. Hastingss tāpat viņiem atbildēja. Saksona tīksmi vēroja viņa saulē iedegušo seju, un tai bija jādomā par Marka Hola zēna jautrību un visu viņa Karmelas baru.
Pārbraukuši augšpus Riovistai ar veclaicīgu plostu pāri Sakramento, Saksona un Bilijs atradās upju zemē. Tas, ko Saksona redzēja no dambja augstuma, viņai bija kā atklāsme. Zem viņas, zemāk par upes līmeni, cik tālu vien acis sniedza, pletās zems plašs līdzenums. Uz visām pu