sēm veda ceji, un viņa redzēja daudzu zemnieku mājas, par kurām, atrodoties viņpus vītoldambja upes pusē, nemaz nebija nojautusi.
Viņi nodzīvoja bagātajā saimniecību salā trīs nedējas, un šai laikā pastāvīgi uzmeta jaunus dambjus un izpumpēja ūdeni, nepārtraucot šo darbu ne dienu, ne nakti. Tā bija vienmuļa zeme, viscaur tā pati bagātā, devīgā zeme ar vienu vienīgu raksturīgu pazīmi — Diablo kalnu, kas vienmēr bija redzams: pusdienas tveicē tas snauda, vakara debesīs liels un varens zīmēja savas robainās kontūras, lai kā sapnis iznirtu no sidrabaini mirdzošās rītausmas krēslas.
Dažreiz kājām, bet visbiežāk ar nelielu upes tvaikoni viņi nonāca līdz Vidusupes kūdras purviem un pa San- džokvinu lejā līdz Antiohai, kā arī pa Džordžina Slovu līdz Valnatgrovai pie Sakramento. Bet tā bija sveša zeme. Te mudžēja tūkstošiem laukstrādnieku, un tomēr Saksona un Bilijs bija gājuši dienām ilgi un nebija sastapuši neviena, kas runātu angliski. Dažreiz viņi uzgāja veselus ciemus, kur dzīvoja ķīnieši, japāņi, itālieši, portugāļi, šveicieši, indieši, korejieši, norvēģi, dāņi, franči, armēņi, slāvi — gandrīz visu nāciju piederīgie, tikai ne amerikāņi. Džordžinas lejas galā viņi satika kādu amerikāni, kas neatļautā kārtā piekopa zveju ar murdiem, un otru, brīnišķu biškopi, kas neizsakāmi nīda visu, kam bija kāds sakars ar politiku. Valnatgrovā, kur kūsāja dzīvība, bija vairāki amerikāņi — tirgotājs, viesnīcnieks, miesnieks, noliktavu uzraugs un pārceltuves īpašnieks. Lielākā daļa zemes piederēja amerikāņiem, kas dzīvoja citur un pastāvīgi to pārdeva ārzemniekiem.
Japāņu pilsētā notika vai nu kaušanās, vai arī izpriecas sarīkojums, viņi nevarēja pateikt, kas īsti, kad Saksona un Bilijs atstāja to aizmugurē, dodoties laukā no ostas uz Sakramento pusi.
«Jā, mēs sēdam gan uz savas mājas kāpnēm,» Bilijs rūca. «Un drīz viņi mūs arī no turienes nogrūdīs.»
«Mēness ielejā tā nebūs,» Saksona, viņu drošinādama, teica. Bet viņš nespēja samierināties un rūgti sacīja:
«Un neviens no šiem sasodītajiem ārzemniekiem tā neprot apieties ar zirgiem kā es.»
«Bet laukus apsaimniekot prot, tas ir skaidrs,» viņš vēl piebilda.
Skatoties viņa saīgušajā sejā, Saksonai pēkšņi ienāca prātā kāda litogrāfija, ko tā bija redzējusi savā bērnībā.
Tur bija kāds prēriju indiānis, izkrāsojies un spalvām izpušķojies tas sēdēja zirgam mugurā un izbrīnā blenza uz dzelzceļa vilcienu, kas joņoja pa nesen ieliktām sliedēm. Indiāņu laiks bija pagājis, viņus bija aizskalojis jaunais vilnis, kas vēlās pāri zemei līdz ar jauno dzelzceļu. Un viņai bija jādomā par to, vai Bilijs un viņam līdzīgie arī nolemti aizskalošanai, vai arī viņus aizskalos šī jaunā, apbrīnojami čaklā dzīves straume, kas še ieplūda no Eiropas un Āzijas.
Sakramento viņi palika divas nedēļas, un Bilijs strādāja pie kāda staļļu īpašnieka, lai sapelnītu naudu tālākam ceļojumam. Viņi bija raduši dzīvot sālsūdens krasta klimatā, kā Oklendā un Karmelā, un tālāk zemes iekšienē nemaz negāja. Par siltu! Viņi sprieda par Sakramento un devās ar vilcienu pāri purvainam apgabalam uz Davis- vilu. Seit viņi mainīja maršrutu un devās uz skaisto Vud- lendu, kur Bilijs saņēma darbu pie kāda važoņa, un Saksonai izdevās no viņa dabūt atļauju dažas dienas strādāt pie augļu novākšanas. Kad Bilijs jautāja, ko tā ar nopelnīto naudu darīšot, viņa noslēpumaini klusēja, līdz viņš, Saksonu ķircinot, visu šo lietu aizmirsa. Viņa tam nestāstīja nekā ne par vēstuli, ko bija aizrakstījusi Budam Stro- dersam, ne arī zilo naudas zīmi, kas bija pielikta vēstulei.
Viņi abi cieta no nepierastās tveices. Bilijs paskaidroja, ka viņi pametuši aiz sevis klimatu, kur naktīs vajadzīgas segas.
«Seit nav arī sarkankoku,» Saksona teica. «Mums jāiet uz rietumiem, krasta virzienā. Tur mēs atradīsim mēness ieleju.»
No Vudlendas viņi devās pa lauku ceļiem uz augļu paradīzi Vakavilu dienvidrietumos. Seit Bilijs vispirms strādāja pie augļu novākšanas un pēc tam par važoni, un šeit Saksona saņēma no Buda Strodersa vēstuli un mazu pasta sainīti. Kad Bilijs pēc nobeigtā dienas darba ieradās pie viņas, tā viņam lika klusēt un aizvērt acis. īsu brīdi viņa kaut ko darīja pie Bilija kokvilnas darba krekla. Viņš pašreiz sajuta vieglu dūrienu, it kā adatas pieskārienu, un sāka rūkt, bet viņa smējās un lika turēt acis cieti.
«Tagad atver acis un noskūpsti mani,» viņa dziedāja. «Tad es tev parādīšu, kas tas ir.»
Viņš to noskūpstīja un apskatījies redzēja, ka tam piestiprināta pie krekla zelta medaļa, ko viņš bija ieķīlājis tai
dienā, kad viņi bija kinematogrāfā un redzēja filmā lauku sētu, kas tos veda uz domām par dzīvi laukos.
«Ak tu neprātīgais bērns!» viņš iesaucās, kad bija viņu satvēris un pievilcis sev klāt. «Ak, tad tā tu gribēji izlietot savu augļu naudu? Un es par to pat sapņot nesapņoju! Bet tagad es tevi pārmācīšu!»
Un viņa ļāvās Bilija skavām, tīksmi izjūtot valdonību, kas plūda no šā spēcīgā vīra, un viņš, to piekļāvis sev cieši klāt, dejoja un lēkāja, līdz kafijas kanna sāka kūsāt pāri malām un Saksona metās glābt, kas vēl glābjams.
«Es vienmēr ar to lepojos,» viņš atzinās, kad pēc vakariņām tina savu cigareti. «Tā man atgādina bērnu dienas, kad biju vēl amatieris un pamatīgi izdalīju belzienus. Toreiz biju krietns puisis, vari man ticēt. Bet vai zini, esmu jau paspējis to visu aizmirst. Man liekas, ka no Oklendas mūs šķir tūkstoš gadu un desmit tūkstoš jūdžu.»
«Nu, tad šī vēstule tev to atkal atgādinās,» Saksona teica un sāka lasīt viņam Buda vēstuli.
Buds, kā redzams, bija pārliecināts, ka streika iznākums Bilijam zināms, un tādēļ aprobežojās tikai ar atsevišķu notikumu aprakstu, kā, piemēram, to, kas atkal pieņemti darbā, kas izslēgti. Pašam par lielu izbrīnu arī viņš bija uzņemts atpakaļ darbā un brauca tagad ar Bilija pajūgu. Vēl pārsteidzošāks tomēr bija tas, ko viņš ziņoja tālāk. Vecais staļļu priekšstrādnieks bija nomiris, un divi citi priekšstrādnieki tikai visu jaukuši. Bet svarīgākais tas, ka staļļa īpašnieks tai dienā runājis par Biliju un žēlojies, ka Bilijs nozudis.