Saksona klusēja un gaidīja, pa pusei slima no bailēm, ko gan atbildēs vīrietis, kuru viņa tikko pazīst.
«Nē,» viņš lēni teica. «Man rīt agri jāceļas un visu dienu jāstrādā, un rādās, ka meitenēm tāpat.»
Saksona piedeva viņam, ka viņš ir nemuzikāls. Viņai vienmēr bija licies, ka šādi vīrieši ir pasaulē, šādu vīrieti viņa bija gaidījusi. Viņai bija divdesmit divi gadi, un pirmo precību piedāvājumu tā saņēma sešpadsmit gadu vecumā. Pēdējo vēl tikai pirms kāda mēneša — no veļas mazgātavas inspektora; tas bija labs un laipns, bet nebija vairs jauns. Bet šis cilvēks viņai blakus — tas bija spēcīgs, labs, laipns un jauns. Viņa pati bija pārāk jauna, lai neilgotos jaunības. Apprecoties ar inspektoru, viņai vairs nebūtu jāgludina, bet tur viņa negūtu dvēseles siltumu. Bet šis vīrietis viņai blakus … Viņa notvēra sevi tai brīdī, kad gribēja paspiest roku tam, kas turēja viņas roku.
«Nē, Bert, nemoki mūs; viņam taisnība,» Mērija teica. «Mums jāatpūšas. Rīt atkal visu dienu jāstāv kājās pie gludināmā dēļa.»
Saksona pēkšņi sastinga no bailēm, iedomājoties, ka viņa droši vien vecāka par Biliju. Zagšus paveroties uz viņu un redzot viņa sejas maigo apaļumu un zēnisko izteiksmi, meitene neviļus notrīsēja. Bez šaubām, viņš apprecēs meiteni, kas būs jaunāka gados nekā viņš pats, jaunāka nekā viņa. Cik viņš varētu būt vecs? Vai viņš būtu viņai par jaunu? Bet jo neaizsniedzamāks viņš tai šķita, jo vairāk viņa jutās pievilkta. Viņš bija tik spēcīgs, tik maigs. Viņa atsauca atmiņā visus šīs dienas notikumus. Tur nebija nevienas kļūdas. Visu laiku viņš bija uzmanīgs pret viņu un Mēriju. Un viņš saplēsa viņas dejas karti un nedejoja ne ar vienu citu. Droši vien viņa tam patīk, jo citādi viņš taču tā nebūtu darījis.
Saksona viegli pakustināja savu roku, ko turēja viņa i
roka, un sajuta raupjo pieskārienu viņa cietajai važoņa delnai. Tā bija brīnumaina izjūta. Tagad arī viņš pakustināja savu, lai pielāgotos viņas rokai, un meitene bailīgi gaidīja. Viņa nevēlējās, lai viņš mēģinātu darīt kā citi vīrieši, un viņa to ienīstu, ja tas izlietotu viņas pirkstu vieglo kustību un apliktu viņai roku. Bet viņš to nedarīja, un meitenē iekvēlojās siltas jūtas. Viņš bija smalkjūtīgs. Viņš nebija vējgrābslis līdzīgi Bertām, ne arī rupjš kā citi vīrieši, ko tā bija sastapusi. Viņai bija ne visai tīkami piedzīvojumi, un viņa bija izjutusi lielas alkas pēc tā, ko dēvē par bruņnieciskumu, kaut arī nezināja šo vārdu, lai izteiktu to, kas viņai trūka un pēc kā viņa ilgojās.
Un viņš bija bokseris. Sī doma lika gandrīz aizcirsties viņas elpai. Viņš nemaz neatbilda tam, kādu viņa bija iedomājusies bokseri. Bet viņš jau vairs nebija bokseris. Viņš taču pats teica, ka vairs neesot. Viņa nolēma tam to pajautāt, ja — ja viņš to uzaicinās kaut kur izbraukt. Bet par to viņa nešaubījās, jo, ja vīrietis dejo visu dienu ar vienu un to pašu meiteni, tad viņš to tūlīt nepamet. Viņa gandrīz gribēja, lai viņš būtu profesionālis. Sī doma izraisīja viņā tīksmas trīsas. Bokseris, tas bija kaut kas baismīgs un mistisks. Tie nav parasti strādnieki kā, piemēram, namdari un veļas mazgātāji, tie ir romantisma pārstāvji. Arī spēku tie reprezentē. Viņi nestrādā citiem, bet uzstājas lepni un vareni, tikai ar savu pašu spēku, tie cīnās ar lielo pasauli un izspiež no tās atvairīgajām rokām sev jauku dzīvi. Bija tādi bokseri, kam piederēja pašiem savs auto un kas ceļojot ņēma līdzi veselu pulku treneru un kalpotāju. Varbūt tā bija tikai Bilija kautrība, kas tam lika teikt, ka viņš vairs neuzstājas. Un tomēr — cietās delnas rādīja, ka viņš to vairs nedara.
Pie vārtiem viņi atvadījās. Bilijs acīmredzot jutās neveikli, un Saksonai tas sagādāja prieku. Viņš nepiederēja tiem jaunajiem vīriešiem, kam tas viss ir pati par sevi saprotama lieta. Brīdi iestājās klusums, un viņa it kā grasījās iet iekšā, bet patiesībā nepacietīgi gaidīja, ka viņš teiks vārdus, ko tā tik ļoti ilgojās dzirdēt.
«Kad mēs atkal redzēsimies?» viņš jautāja, turēdams viņas roku savējā.
Viņa piekrizdama iesmējās.
«Es dzīvoju Oklendas austrumos,» viņš paskaidroja. «Tur, ziniet, ir mūsu staļļi, un mēs galvenokārt braucam tai rajonā. Tādēļ es reti ierodos šai pusē. Mans ceļš neved te garām. Bet sakiet…» viņa roka ciešāk apskāva Saksonas roku. «Mums vajadzētu vēl kādreiz tā krietni padejot. Trešdien Orindora klubā ir balle. Ja jums tai dienā nekas cits nav padomā — vai varbūt ir?»
«Nē,» viņa teica.
«Nu tad trešdien. Cikos lai ierodos pēc jums?»
Un, kad viņi bija visu norunājuši un viņš bija ar mieru, ka viņa dejos dažas dejas arī ar citiem puišiem, vēlreiz sakot labu nakti, viņa roka ciešāk apskāva meitenes roku un vilka to sev klāt. Tāda bija paraža, bet viņai būtu labāk paticis, ja viņš tā nedarītu, jo Saksona baidījās, ka tas varētu radīt pārpratumus. Un tomēr viņa vēlējās to noskūpstīt, kā vēl nekad nevienu vīrieti nebija vēlējusies skūpstīt. Un, kad tas notika un Saksona pievērsa tam savu seju, viņa konstatēja, ka tas ir godīgi domāts skūpsts. Aiz tā nekas neslēpās. Tas bija tikpat neveikls un laipns kā viņš pats, gandrīz kautrs un neliecināja par sevišķi lielu praksi «ar labu nakti» teikšanā. Visi vīrieši tātad nav līdzīgi dzīvniekiem, viņa domāja.
«Labu nakti,» viņa murmināja; vārtiņi nočīkstēja zem viņas rokas. Viņa steidzās pa šauro celiņu, kas veda uz mājas ieeju.
«Trešdien,» viņš klusi iesaucās.
«Trešdien,» viņa atbildēja.
Bet, palikusi stāvot abu māju aizēnotajā šaurajā ejā, Saksona priecīga klausījās troksnī, ko sacēla viņa soļi uz cementētas ietves. Un tikai tad, kad troksnis bija pavisam apklusis, viņa gāja tālāk. Viņa klusu uzzagās pa virtuves kāpnēm, šķērsoja virtuvi un nemanīta iekļuva savā istabā, no sirds pateicīga, ka brāļa sieva aizgājusi gulēt.