«Nepārproti mani,» Buds rakstīja. «Boss ļoti labi zina visas tās kaujas, ko tu esi izcīnījis. Esmu pārliecināts, ka viņš zina visu to streiklaužu vārdus, ko tu esi piekāvis. Un tomēr viņš man teica: «Stroders, ja jūs man nedrīkstat dot viņa adresi, aizrakstiet viņam, lai viņš nāk atpakaļ un pamēģina. Es viņam maksāšu simts divdesmit piecus dolārus mēnesī, un viņš būs staļļu virsuzraugs.»»
Saksona labi slēptās bailēs gaidīja, līdz vēstule bija izlasīta. Bilijs izstiepās visā garumā uz zemes un, atspiedies uz elkoņiem, pūta gaisā dūmu gredzenus. Viņa lētais kokvilnas krekls — tas taisni mirdzēja zelta medaļas spožumā, kas staroja ugunskura gaismā — priekšā uz krūtīm bija pavēries vaļā, un varēja redzēt viņa gludo ādu un lepno krūšu liekumu. Viņš pavērās sev apkārt — viņa skatiens slīdēja pār segām, kas bija izklātas lapoto zaru paēnā, pāri ugunskuram un iedauzītajai nokvēpušajai kafijas kannai, cirvim, kas pusē iecirsts bija iekodies koka bluķī, un beidzot tas apstājās pie Saksonas. Viņa skatiens uzmanīgi un vērīgi pētīja to, bet viņa tam nepalīdzēja.
«Jā,» viņš beidzot teica, «viss, kas tev darāms, ir aizrakstīt Budam Strodersam, ka es labprāt vēlētos redzēt bosu un viņa piedāvājumu elles dibenā. Un, ja nu mēs reiz to pārrunājam, man liekas, ka vajadzēs aizsūtīt viņam naudu, lai izpērk manu pulksteni. Aplēs, cik procentu jāmaksā. Mētelis var palikt tur un manis dēļ kaut sapūt.»
Bet tveice zemes iekšienē nenāca viņiem par labu. Viņi sāka kristies svarā un zaudēja kā garīgi, tā miesīgi savu spraigumu. Kā Bilijs izteicās — viņu zīds malās sākot noplūkt. Un viņi ņēma uz muguras savus nesamos un devās rietumu virzienā šķērsām pāri kalniem. Beriesa ielejā viņus lielā karstuma dēļ sāka mocīt galvas sāpes, un acis žilbināja spožā saules gaisma, tādēļ tie gāja tikai agri rītos un vēlu pēcpusdienās. Nākošā bija Sonomas ieleja, kur atradās Hastingsa rančo, kurā tie bija aicināti iegriezties. Un viņi to būtu arī darījuši, ja Bilijs nejauši nepamanītu kādā laikrakstā īsu piezīmi, ka rakstnieks aizceļojis kaut kur Meksikā pētīt kādu revolūciju, kas tur izcēlusies.
«Mēs varam viņu apmeklēt citu reizi,» Bilijs teica, kad tie devās projām uz ziemeļrietumiem caur Napas ielejas vīnkalnu un augļu dārzu apgabalu. «Mēs esam kā tie miljonāri, par kuriem vienmēr mēdza dziedāt Bērts, tikai ar to starpību, ka tas ir laiks, ko mēs varam šķiest pilnām saujām. Viens virziens mums tikpat labs kā otrs — bet rietumi tomēr ir labāki.»
Trīs reizes Bilijam Napas ielejā piedāvāja darbu, un viņš katru reizi to noraidīja. Saksona apmierināta redzēja, ka mazajos kanjonos, kas šķērsoja ielejas rietumu nogāzi, auga sarkankoki. Kalistogā, kur beidzās dzelzceļa līnija, viņi redzēja pasta ratus ar sešiem zirgiem priekšā, kas devās uz Midltonu un Loverlēku. Viņi apsprieda, kādu maršrutu izvēlēties. Ceļš veda uz ezeru apgabalu, nevis krasta virzienā, un tādēļ Bilijs un Saksona devās uz rietumiem pāri kalniem uz Krievu upes ieleju, kas sākās Heldsburgā. Kādu laiku tie gāja cauri plašiem apiņu laukiem, bet Bilijs tur atteicās strādāt kopā ar indiāņiem un ķīniešiem.
«Te nevarētu ne stundu nostāvēt blakus, lai neielauztu tiem pakaušus,» viņš paskaidroja. «Un bez tam Krievu upe tik jauka. Nāc, apmetīsimies šeit un izpeldēsimies.»
Un tā viņi lēni klīda pa plašo, auglīgo ieleju uz ziemeļiem; viņi bija tik laimīgi, ka gluži aizmirsa darbu, kas bija tik nepieciešams; bet mēness ieleja tikmēr bija ka zelta sapnis, kaut tāls, bet kādu dienu tas tomēr pārvērtīsies īstenībā. Kloverdēlā Bilijam laimējās atrast darbu. Pa daļai vedēju slimības, pa daļai dažādu neveiksmju dēļ turienes pasts meklēja važoņus. Katru dienu vilcieni atveda veselus barus pasažieru, kas devās uz siltavotiem, un Bilijs tik droši brauca ar sešjūgu pāri kalniem, it kā savā mūžā cita nekā nebūtu darījis. Otrā braucienā Saksona sēdēja tam blakus uz augstā vedēja sēdekļa. Pēc četrpadsmit dienām ieradās vedējs, ko Bilijs bija aizstājis, «n Bilijam piedāvāja stallī noteiktu vietu, bet viņš to noraidīja, saņēma algu un devās tālāk ziemeļu virzienā.
Saksona bija iegādājusies mazu foksterjera kucēnu un nosauca to par Posumu pēc tā suņa, par kuru tai bija stāstījusi misis Hastingsa. Šunelis vēl bija tik mazs, ka drīz vien noberza jēlas kājas, un Saksona viņu nesa, līdz Bilijs to uzsēja uz sava saiņa un rūca, ka suns tam plūkājot matus.
Vīnogu vākšanas laikam tuvojoties beigām, viņi sasniedza Asti un, pirmā ziemas lietus izmērcēti, ieradās Ju- kaijā.
«Vai tu vēl atceries, kā Klejotājs šāvās pa ūdens virsmu?» Bilijs jautāja. «Redzi, un tāpat ir ar šo vasaru — tā ir taisni aizlidojusi. Un tagad mums jāmeklē sev ziemas mājoklis. Jukaija šķiet labs patvērums. Jāmēģina noīrēt šim vakaram istabu un jāizžāvē drēbes. Rīt no rīta es iešu un uzmeklēšu lielākā staļļa īpašnieku, un, ja man laimēsies dabūt darbu, noīrēsim kādu mājeli, un visu ziemu mums būs laika diezgan apspriest, kurp dosimies nākošgad.»
Šī ziema bija daudz garlaicīgāka nekā pagājusī, Karmelā pavadītā. Saksonai arvien bija patikusi Karmelas sabiedrība, bet tagad viņa par to domāja ar vēl lielāku sirsnību. Jukaijā viņiem bija tikai dažas paviršas pazīšanās. Šeit dzīvoja ļaudis, kas piederēja vairāk strādnieku šķirai, vai arī bagātnieki, auto īpašnieki, kas sagājās tikai savā starpā. Te nebija demokrātiskas mākslinieku kolonijas, kas, nevērojot kārtu starpību, bija ar viņiem labos draugos.