Un tomēr tā bija skaista ziema, skaistāka nekā agrāk Oklendā pieredzētās. Bilijs nebija atradis pastāvīgu darbu un tādēļ bieži bija mājās. Viņi dzīvoja no rokas mutē savā mazajā, īrētajā namiņā un jutās neizsakāmi laimīgi. Strādājot Jukaijas lielākajā stallī par ekstrā važoni, Bilijam bija tik daudz brīva laika, ka viņš neviļus sāka piedalīties zirgu tirdzniecībā. Tas bija riskanti, un ne vienu reizi vien viņš nonāca naudas grūtībās, bet uz galda ēdiens vienmēr bija labs, un arī ar drēbēm tiem nevajadzēja briesmīgi skopoties.
«Sasodītie zemnieki — netieku ar tiem nekādā galā,» viņš kādu dienu smējās, kad atkal reiz bija pamatīgi iekritis. «Vasarā viņi pieņem pensionārus, lai ziemā, viens otru krāpjot, krietni nopelnītu. Un varu tev, Sakson, teikt, ka esmu no viņiem jau daudz ko iemācījies. Drīz vien viņi vairs neapvedīs mani ap stūri — vari būt pārliecināta. Un tas ir jauns arods, ko te iemācījos. Tagad varu visur sev nopelnīt maizi, tirgojoties ar zirgiem.»
Bieži vien Bilijs paņēma no staļļa kādu pašreiz nevajadzīgu jājamo zirgu, un Saksona viņu pavadīja, jo zirgu tirdzniecība tam diezgan bieži lika klaiņot pa apkārtni. Viņa pavadīja Biliju arī tad, kad tas veda komisijā nodotos zirgus. Un viņi abi, nemaz nesarunājoties, nāca pie jaunas atziņas par savu turpmāko ceļojumu. Tas bija Bilijs, kas sāka pirmais par to runāt.
«Vienu dienu uzskrēju kādiem ratiem — tie stāv kaut kur pilsētā, un kopš tā laika man vienmēr par tiem jādomā. Nav nekādas nozīmes likt to tev minēt, tu to neuzminētu. Es tev pastāstīšu — tie ir īsti ceļa un dzīvojamie rati, tik lieliski, kādus vēl nekad neesmu redzējis. Tiešām tik stipri kā māja. Tie pagatavoti Pudžetsoundā un visu ceļu vesti šurp. Tos nevar bojāt ne krava, ne nelāga ceļi. Nabaga puisis, kas tos pasūtījis, bijis diloņslims. Viņam braucis līdzi ārsts un virējs, bet šeit Jukaijā viņš pirms diviem gadiem apglabāts. O — kaut tu tos redzētul Tur ir visādas ērtības — tā ir māja uz riteņiem. Ja mēs varētu nopirkt tos un pāris kraķu, tad ceļotu kā karaļi un neliktos par gadalaiku ne zinis.»
«O! Bilij — tas ir tas, par ko visu ziemu sapņoju. Tas būtu lieliski. Un… nu jā, dažreiz, tā pa ceļiem klaiņojot, man uznāk bailes, ka tu neaizmirsti, kāda tev jauka, mīļa sieva… un braucot es varētu paņemt līdzi .visas savas skaistās lietiņas.»
Bilija zilajās acīs pavīdēja silts mirdzums, kas kā viegls mākonis aizsedza acu dzidrumu, un viņš mierīgi teica:
«Arī es par to esmu domājis.»
«Un tu varētu vest līdzi bisi un šauteni, arī makšķeres un vēl daudz ko citu,» viņa ātri turpināja. «Bez tam arī krietnu cirvi, nevis tādu mazu nieku kā tagad, par kuru tu vienmēr dusmojies. Posums varētu atpūtināt savas kājas. Bet vai tu tos varēsi nopirkt? Cik viņi prasa par tiem?»
«Apaļus spožus simts piecdesmit dolārus,» viņš atbildēja, «bet tas par šādiem ratiem nav dārgi prasīts. Par to naudu tie gandrīz kā iedāvināti. Es tev saku, tam, kas tos licis taisīt, tie maksājuši vismaz četrsimt, un es labus ratus spēju atšķirt pat tumsā. Ja es tagad noslēgšu darījumu ar Kesvela sešiem zirgiem — saki, tu taču manīji, ka es šodien satikos ar zirgu uzpircēju? Ja viņš tos nopirks, kā tu domā, kurp viņš tos sūtīs? Bosam, taisni uz Oklendas staļļiem. Tev viņam jāuzraksta vēstule. Šad tad izdodas dabūt zirgus ļoti lēti, un, kad boss uz to ielaidīsies, es saņemšu parastos starpnieka procentus. Bet viņam būs man jāuztic krietni daudz naudas, un to viņš nedarīs, ja atcerēsies visus tos streiklaužus, ko esmu piekāvis.»
«Ja jau viņš ar mieru uzticēt tev savu staļļu uzraudzību, viņam nebūs bail uzticēt tev naudu,» Saksona teica.
Bilijs paraustīja plecus, it kā pieticība viņam neļautu tam ticēt.
«Nu labi, ja es varētu pārdot Kesvela sešus zirgus, mēs varam atstāt visas lēses šo mēnesi nemaksātas un nopirkt ratus.» ,
«Bet zirgi?» Saksona norūpējusies jautāja.
«Tie — pēc tam — kaut man būtu dažus mēnešus jāiesaistās noteiktā darbā. Vienīgā nelaime tā, ka būs jau diezgan vēla vasara, pirms varēsim doties ceļā. Bet nāc tagad līdzi uz pilsētu, es tev parādīšu ratus.»
Saksona apskatīja ratus un tā sajūsminājās, ka no uztraukuma nevarēja nakti gulēt. Kesvela sešus zirgus pārdeva, lēses uz vienu mēnesi atlika, un rati piederēja viņiem. Kādā lietainā rītā Bilijs uz visu dienu devās laukā no pilsētas raudzīt zirgus, bet nepagāja ilgs laiks, un viņš jau atkal atgriezās.
«Nāci» viņš jau no ielas uzsauca Saksonai. «Apģērbies un nāc. Es tev ko parādīšu.»
Viņš to aizveda pilsētas otrā galā uz kādu stalli un rādīja uz kādu nojumi, ko no visām pusēm ieskāva žogs.
Seit viņš izveda divus spēcīgus, dedzīgus kastaņu brū- numa zirgus ar dzeltenīgi baltām krēpēm un astēm.
«O, kādi skaistuļil Kādi skaistuļi!» Saksona sajūsmā sauca un piespieda vaigu viena zirga samtaini mīkstajam purnam, bet otrs viņai tikmēr piegrūda galvu, lai saņemtu arī savu glāsta tiesu.
«Vai tie nav skaisti?» Bilijs apbrīnodams teica un lika tiem Saksonas acu priekšā rikšot. «Tūkstoš trīs simti piecdesmit katrs — bet nemaz tik smagi neizskatās, tādēļ ka tiem tik smalki kauli. Nemaz negribēju ticēt, pirms nebiju nosvēris. Divi tūkstoši septiņi simti septiņas mārciņas par abiem. Es pirms divām dienām izmēģināju tos uz laukiem. Labi zirgi, bez vainas, velk labi un pieraduši pie automobiļiem un citām lietām. Būtu ar mieru derēt, ka tie velk labāk nekā jebkurš cits zirgu pāris, ko esmu redzējis agrāk. Saki, kā tu domā, vai tie derētu mūsu ratiem?»
Saksona gara acīm to redzēja un lēni purināja galvu, kad saprata, ka tas nav iespējams.
«Tos var dabūt par trīssimt dolāriem skaidrā naudā,» Bilijs turpināja, «un tas ir sasodīti izdevīgs pirkums. īpašniekam nauda vajadzīga kā ēst, un viņš ir kā traks uz pārdošanu. Viņš spiests tos pārdot — un pie tam tūlīt, Sakson, un, Dieva vārds, pilsētā izsolē par tiem varētu katrā laikā saņemt pieci simti. Tās abas ir ķēves, māsas, pieci un seši gadi vecas. Ciltskoks zināms — beļģa un smagās rases ķēves krustojums, to es pazīstu. Tos var pirkt par trīssimt dolāriem, un man dots laiks trīs dienas.»