Tagad Saksonas nožēla izvērtās neapmierinātībā.
«Bet kādēļ tu man tos rādīji? Mums taču nav šo trīs simtu, un to tu ļoti labi zini. Man mājās ir tikai seši dolāri, un tev nav pat tik daudz.»
«Vai tu tiešām domā, ka es tevi tikai tādēļ atvedu šurp, lai tos parādītu?» viņš noslēpumaini atbildēja. «Tā gluži nav.»
Viņš apklusa, pārbrauca ar mēli pār lūpām un mulsi mīņājās no vienas kājas uz otru.
«Nu, bet tagad klausies, ko tev teikšu, bet nepārtrauc mani. Labi?»
Viņa pamāja.
«Un tu netaisīsi muti vaļā?»
Viņa šoreiz tikai paklausīgi papurināja galvu.
«Lieta, lūk, tāda,» viņš vilcinoties iesāka. «Te ir kāds jauns puisis, kas ieradies no Sanfrancisko — viņi to sauc par jauno Sandovu — un par Telegrāfa kalna lepnumu.
Viņš ir lielisks smagā svara bokseris, un sestdien viņam vajadzēja cīnīties ar Montonu Redu, bet tas vakar treniņā pārlauza roku. Menedžeri par to nebilst ne vārda. Un, lūk, te ir priekšlikums. Daudzas biļetes jau pārdotas, un sestdien būs visas izpirktas. Beidzamā brīdī, lai skatītājus nepiekrāptu, tie paziņos, ka es uzstājos. Šeit mani neviens nepazīst. Pat ne jaunais Sandovs. Viņš jau parādījās tikai pēc mana laika. Es varu cīnīties ar pieņemtu vārdu, piemēram, Zirgu Robertss.
Pacieties, lūdzu, vēl vienu brīdi. Uzvarētājs saņems trīssimt spožus dolārus. Jā, pagaidi, tagad svarīgākais. Tas nebūs grūts darbs. Sandovs ir drosmīgs puisis, viens no tiem, kas krietni dūrē un labi turas. Es esmu laikrakstos sekojis viņa karjerai. Bet viņš nav apķērīgs. Es esmu gauss, tas tiesa, bet diezgan apķērīgs, bez tam pazīstu Sandovu un zinu, ka tikšu ar viņu galā.
Redzi, tagad tev jāizšķiras. Ja tu piekritīsi, abi šie zirgi piederēs mums. Ja teiksi nē, tad boksa sacīkstes nenotiks, un es strādāšu par staļļa puisi, līdz varēšu nopirkt pāris kleperu. Bet neaizmirsti, tie būs tikai kleperi! Neskaties uz mani, kamēr tu izšķiries, skaties uz zirgiem.»
Saksona skatījās uz skaistajiem zirgiem un nezināja, ko darīt.
«Tās ir Hezela un Hetija,» Bilijs zinoši ieteicās. «Ja tie piederēs mums, mēs viņus varam saukt par Dubult H.»
Bet Saksona aizmirsa zirgus un redzēja Bilija briesmīgi sasisto ķermeni, kā viņš pārnāca mājās tai vakarā pēc cīņas ar Čikāgas briesmām. Viņa pašreiz gribēja jau teikt kaut ko, kad Bilijs, kura acis bija visu laiku kā piekaltas raudzījušās uz viņas lūpām, aizsteidzās tai priekšā.
«Iedomājies tos mūsu ratos iejūgtus. Nebūs daudzi, kas spētu tos aizēnot.»
«Bet tu taču neesi trenējies, Bilij,» viņa pēkšņi teica, lai gan nemaz nebija gribējusi to sacīt.
«r J!» viņš zobojās. «Visu pagājušo gadu esmu dzīvojis pa pusei trenējoties. Manas kājas ir kā no dzelzs. Tās turēs tik ilgi, kamēr vien rokās būs spēks, un tas man arvien ir. Bez tam es viņam nemaz neļaušu ilgi sist. Viņš ir cilvēku rijējs, un ar tādiem es protu strādāt. Es viņu apēdīšu dzīvu. Gudri, apķērīgi puiši, izturīgi un stingru mugurkaulu ir tie, ar ko nespēju tikt galā. Bet šis jaunais Sandovs ir man taisni kā radīts. Es ar viņu būšu cauri jau trešajā vai ceturtajā raundā — vai tu saproti? Ņemšu viņu uz grauda, apstrādāšu un nobeigšu. Tas būs smieklīgi viegli, es tev saku. Dieva vārds, Sakson, taisni kauns ņemt to naudu.»
«Es nevaru domāt par to, ka tevi atkal varētu tik briesmīgi sasist,» viņa vilcinādamās teica. «Ja es tevi tik stipri nemīlētu, tad būtu citādi. Bet tev var nodarīt ko ļaunu.»
Bilijs smējās, smējās lepni un pārgalvīgi, jo apzinājās savu jaunību un spēku.
«Tu nemaz nezināsi, ka vispār būšu cīnījies, vienīgi tas, ka mums piederēs Hezela un Hetija. Un bez tam, Sakson, man taisni nepieciešams kādam ietriekt dūri sejā. Tu zini, ka es varu mēnešiem ilgi būt mierīgs, bet tad man pēkšņi sāk niezēt dūres. Nu redzi, ir taču daudz prātīgāk dūrēt jauno Sandovu un saņemt par to trīssimt dolāru, nekā piekaut kādu zemnieka puisi un stāties tiesas priekšā. Paskaties vēlreiz uz Hezelu un Hetiju. Tas ir skaists inventārs lauku sētai un lieliski iederēsies mēness ielejā. Un tie abi smagi diezgan, lai jūgtu tos arī arklā.»
Tai vakarā, kad vajadzēja notikt cīņai, Saksona un Bilijs izšķīrās ceturksni pēc astoņiem. Ceturksni pēc deviņiem Saksona bija pagādājusi ledu, siltu ūdeni un visu citu, un nu sēdēja un gaidīja Biliju, kad izdzirda aizcēr- tamies vārtiņus, un viņa soļi jau atskanēja uz mājas kāpnēm. Viņa bija piekritusi cīņai pret savu pārliecību un nožēloja to katru minūti, ko še sēdēja un gaidīja. Atveroties durvīm, viņa bija uz visu sagatavojusies. Bet tas Bilijs, kas tur stāvēja, bija gluži tāds pats kā tas, kas pirmīt no viņas atvadījās.
«Vai cīņa nenotika?» Saksona jautāja, un viņas vilšanās bija tik redzama, ka Bilijs sāka skaļi smieties.
«Kad es gāju saņemt naudu, viņi visi kliedza: «norunāts, norunāts!» un gribēja, lai tiem izmaksā viņu biļešu naudu.»
«Lai, bet man esi t u,» viņa smējās, vilkdama to iekšā istabā, bet klusībā atvadījās no Hezelas un Hetijas.
«Bet es tev ceļā kaut ko nopirku, ko tu jau sen ļoti kāro,» Bilijs šķietami vienaldzīgs teica. «Turi delnu un taisi acis ciet, un, kad atvērsi acis, redzēsi kaut ko brīnišķu.»
Kaut ko cietu un ļoti aukstu tai ielika saujā, un, atvērusi acis, viņa redzēja, ka tas ir divdesmit dolāru gabalu stabiņš.
«Es jau tev teicu, ka tas būs tīrais nieks,» viņš triumfēdams teica, kad smiedamies bija izbēdzis grūdienu, dunku un apkampienu virpulim, kurā Saksona to bija ierāvusi.