«Cīņas nemaz nebija. Vai zini, cik ilgi tas viss vilkās? Tikai divdesmit septiņas sekundes — nepilnu pus minūti. Un cik belzienu izdalīja? Tikai vienu! Un es biju tas, kas to deva. Nāc, tagad es tev to parādīšu. Tas bija tikai tā — jā, tiešām bija jāsmejas!»
Bilijs stāvēja istabas vidū, nedaudz saliecies uz priekšu, piespiedis zodu pret kreiso plecu, savilktām dūrēm, pievilcis elkoņus, aizsargājot kreisos sānus un piespiedis roku apakšdelmus cieši klāt ķermenim.
«Tas ir pirmais raunds,» viņš paskaidroja. «Zvans skan, un mēs esam paspieduši viens otra ķepu. Protams, mums nav kur steigties, jo cīņa ir ilgstoša, un mēs neesam redzējuši viens otru darbā. Mēs uzmanīgi klaiņojam viens ap otru. Tas ilgst septiņpadsmit sekundes, bez neviena sitiena — bez neviena. Un te nu uz reizi lielais zviedrs pagalam. Man vajadzīgs laiks, lai par to stāstītu, bet notikt tas notika vienā paņēmienā, nepagāja ne sekundes desmitā daļa. Es pats arī to negaidīju. Mēs bijām cieši kopā. Viņa kreisais cimds nebija ne pēdas atstatumā no mana zoda, un mans kreisais cimds no viņa zoda. Viņš it kā grasās dūrēt ar labo, es zinu, ka viņš tikai izliekas, un saliecu savu kreiso plecu drusku līki un grūžu labo roku uz priekšu. Viņš par kādu collu izlec no aizsargāšanās stāvokļa, un es izmantoju šo momentu. Mana kreisā roka nav ne pilnas pēdas atstatumā no viņa, un es to neatturu. Tā startē no tās vietas, kur atrodas, un es griežu to kā korķa viļķi ap viņa labo aizsargāšanās stāvoklī, pats pie tam gatavojoties sitienam. Un situ arī! — Taisni pa zodu! Viņš nokrita kā nopļauts. Es eju atkal atpakaļ savā kaktā, un Dieva vārds, Sakson, man vajadzēja sevī smieties, tik vienkārši tas viss bija. Tiesnesis paliek stāvot un skaita, viņš nesavelk ne vaibsta. Skatītāji neziņā ko darīt, sēd kā paralizēti. Viņa sekundanti to ienes viņa kaktā un atsēdina uz krēsla. Bet viņiem tas jāsatur, lai neapgāžas. Pēc piecām minūtēm viņš atver acis — bet nekā nevar redzēt. Tās ir kā no stikla. Vēl pēc piecām minūtēm viņš pieceļas kājās. Viņiem tas jātur un jābalsta, lai nepakristu. Kājas liecas, it kā būtu no vates. Sekundantiem jāpalīdz viņam izkļūt no ringa, un viņi iet pa vidus celiņu līdz viņa kabīnei, un vēl arvien tiem viņš jābalsta. Un nu visi sāk kliegt, ka tas bijis norunāts, un grib savu naudu atpakaļ. Divdesmit septiņas sekundes — viens belziens — un labākajai sievietei, kāda jebkad bijusi zināma Bilijam Ro- bertsam, rokā lielisks zirgu pāris.»
Saksonu atkal caurstrāvoja senais, labi zināmais prieks, ko viņā izraisīja Bilija brīnišķais ķermeņa spēks. Viņš tiešām bija varonis, cienīgs tā bara loceklis, kas spārnotām cepurēm galvā lēca no savām šaurajām laivām Anglijas asiņainajā krastā.
Nākošā rītā Biliju atmodināja skūpsts, ko Saksonas lūpas uzspieda uz viņa kreisās rokas.
«E — ko tu dari?» viņš jautāja.
«Skūpstu Hezelu un Hetiju, novēlot tām labrītu,» viņa kautri atbildēja. «Un tagad es tevi noskūpstīšu rīta sveicienam. Bet parādi, kur tavs trieciens trāpīja? Parādi man.»
Bilijs paklausīja, aizskarot viņas zodu ar savas dūres kauliņiem. Abām rokām satvērusi viņa delmu, Saksona pabīdīja Bilija roku atpakaļ un tad mēģināja raut to uz priekšu, lai iznāktu grūdiens, bet Bilijs pretojās.
«Pagaidi,» viņš teica. «Tu taču negribēsi, lai tev pārsit žokļus. Es tev to parādīšu. Pietiks ar ceturtdaļcollu.»
Un no atstatuma, kas nebija lielāks par ceturtdaļcollu, viņas zodu ķēra viegls sitiens.
Tai pašā acumirklī Saksonas smadzenēs pavīdēja balta gaisma, bet ķermenis kļuva nejūtīgs, vārgs un bez gribas, acis aizplīvurojās un zaudēja spēju redzēt. Nākošā acumirklī viņa atkal atguva sajēgu, bet acīs tai bija lasāmas drausmas un neizpratne.
«Tu viņam trāpīji no vienas pēdas attāluma,» viņa murmināja un balsī tai bija dzirdama apbrīna.
«Jā, un bez tam ar visu plecu spēku,» Bilijs smējās. «O, tas nav nekas. Tagad es tev parādīšu kaut ko citu.»
Viņš uzmeklēja Saksonas saules pinumu un viegli uzspieda tur vidējo pirkstu. Šoreiz viņai likās, ka viss ķermenis tai paralizēts, elpa aprāvās, bet smadzenes un acis palika skaidras. Un gandrīz tai pašā acumirklī šīs neparastās sajūtas arī izgaisa.
«Jā,» Bilijs teica, «ar šādu triecienu Bobs Ficsimons ieguva savu pasaules slavu.»
Saksona nodrebēja, bet tomēr atļāva, lai Bilijs jokojot demonstrē uz viņas ķermeņa visas cilvēka anatomijas vājākās vietas.
«Labi, labi, mister vīrieti,» viņa draudoši teica. «Vari runāt cik gribi par saviem tvērieniem, nāves sitieniem utt., to dara visi vīrieši. Bet es zinu kaut ko, kas ir vairāk, nekā viss pārējais, un kas stipru vīru pārvērš ne- vārīgā bērnā. Pagaidi vienu mirkli. Tāl Aiztaisi acis. Gatavs? Tas ilgs tikai vienu sekundi.»
Viņš gaidīja aizvērtām acīm, un tad liegi kā krītošas rožu ziedlapiņas viņas lūpas pieskārās viņa mutei.
«Tu esi uzvarējusi,» viņš svinīgā sajūsmā teica un apskāva viņu.
Tai rītā Bilijs aizgāja pie zirgu īpašnieka samaksāt par Hezelu un Hetiju. Saksonas nepacietība tos redzēt bija tik liela, ka viņai likās, it kā Bilijam vajadzīgs neparasti daudz laika šādam vienkāršam darbam. Bet viņa tam piedeva, tiklīdz Bilijs ieradās ar abiem zirgiem, iejūgtiem dzīvojamos ratos.
«Aizjūgu man, protams, vajadzēja aizņemties,» viņš teica. «Padod Posumu un kāp arī pati augšā man blakus, tad es tev parādīšu Dubult H — tas tik ir divjūgs, es tev saku!»
Saksonas sajūsmai nebija robežu, un viņa kļuva gluži klusa, sēžot uz augstā sēdekļa aiz dedzīgajiem kastaņu brūnuma zirgiem ar gaišajām krēpēm un astēm un dodoties laukā no pilsētas. Vedēja sēdeklis bija mīksts, ar augstu atzveltni un ļoti ērts. Bilijs bija sajūsmināts par spēcīgo, lielisko bremzi. Viņš lika divjūgam rikšot pa cieto šoseju, lai pārliecinātos par viņu spēju caurmēru, un brauca pa stāvu lauku ceļu, kur dubļi bija līdz pat ratu rumbām, lai pierādītu,, ka zirgi tiešām ir cienīgi vieglā beļģu rikšotāja pēcnācēji.