Redzot Saksonu tik klusu, Bilijs vēroja viņu iesāņus ar raižu pilnu skatienu.
Viņa nopūtās un jautāja:
«Kā tu domā, kad mēs varēsim braukt?»
«Varbūt pēc divām nedēļām — varbūt pēc diviem trim mēnešiem.» Viņš nopūtās domīgs un nopietns. «Mēs esam kā tas īrs, kam bija ceļa soma, bet nebija nekā, ko likt iekšā. Mums ir zirgi un rati, bet nav ko vest. Es varētu izdevīgi nopirkt nelielu bisi — rets eksemplārs, es tev saku. Bet padomā par visiem rēķiniem, kas mums vēl jāmaksā. Tad tur ir vēl jauna automātiska bise, ko vēlētos tev nopirkt, un viena smagāka bise medībām. Bez tam tev vajadzīga saliekama makšķere, tāda kā man. Un makšķeru auklas maksā bargu naudu. Un tāds aizjūgs, kādu gribu, nebūs lētāks par piecdesmit dolāriem. Ratus vajadzētu ari krāsot. Tad vēl pinekļi, auzu kules, zirglietu spodrināmā kaste un daudz kas cits. Arī Hezela un Hetija cieš, ka tik ilgi jāgaida. Un arī man pašam briesmīgi gribētos doties projām.»
Viņš, pēkšņi samulsis, apklusa.
«Nu, Bilij, kas tev aiz ādas? — Redzu to tev no acīm,» Saksona jautāja.
«Redzi, Sakson, lieta tāda. Viņš — Sandovs nav apmierināts. Viņš ir trakāks par satracinātu vērsi. Viņam nav izredžu man pat pieskarties, bet viņš prasa revanšu. Viņš skraida pa pilsētu un stāsta, ka varot mani uzveikt, pat ja tam atsiešot vienu roku uz muguras, un vēl daudz citu muļķību. Bet tas nav galvenais. Galvenais ir tas, ka sporta nelgas ir kā traki pēc revanša cīņas. Pagājušo reizi viņi par savu naudu nekā nedabūja redzēt. Būs pilns kā piebāzts. Menedžeris ar mani jau runāja, tādēļ es šodien tik vēlu ierados. No sestdienas pēc divām nedēļām mani gaida trīs simti dolāru, man tikai jānoliecas un jāpaceļ. Viss ir tāpat kā pagājušo reizi. Tev tikai jāsaka savs vārds. Es viegli tikšu ar viņu galā. Viņš vēl arvien domā, ka esmu nejēga un ka mans grūdiens ir tikai gadījums.»
«Bet, Bilij, tu taču vienmēr teici, ka bokss bojā tavu zīdu. Tādēļ tu taču to pameti un kļuvi par važoni.»
«Bet ne šāda veida cīņa,» viņš atbildēja. «Te man nekas nav jādara. Līdz septītam raundam ļaušu tam stāvēt. Ne jau tādēļ, ka tas būtu nepieciešams, bet lai skatītājiem kaut kas tiek par viņu naudu. Bez šaubām, ka saņemšu dažus punus un man ieskrambās arī ādu. Bet, kad būs pienācis laiks, es došu tam pa zodu, lai apveļas. Un otrā rītā mēs kravāsimies un dosimies ceļā. Ko tu teiksi, Sakson? Nu, saki.»
Sestdienas vakarā, divas nedējas vēlāk, izdzirdusi aizcēr- tamies vārtiņus, Saksona skrēja pie durvīm. Bilijs izskatījās noguris. Mati tam bija slapji, deguns un arī viens vaigs uztūcis, āda uz ausīm noskrambāta, acīs neliels asiņu izplūdums.
«Lai mani pakar, ja šis puisis mani nepiemuļķoja,» viņš teica, ieliekot tai saujā zelta naudas stabiņu, un atsēdies paņēma Saksonu klēpī. «Viņš ir krietns, kad ieiet rakstā. Es viņu noliku nevis septītajā raundā, bet man nācās cīnīties līdz četrpadsmitajam. Un tad es viņu notvēru tādā veidā, kā jau tev stāstīju. Zēl, ka viņam tik jūtīgs zods.
Viņš ir ātrāks nekā domāju, un viņš prot dūrēt; man jau otrā raundā radās respekts. Bet atkal šis zods! Līdz četrpadsmitajam raundam viņš to tina kā vatē, bet tad tomēr es to noguldīju.
Un vai zini. Es esmu varen priecīgs, ka iznāca četrpadsmit gājieni. Mans zīds vēl ir labā kārtībā. To es tūlīt redzēju. Man nevajadzēja elst, un kājas bija kā no dzelzs. Es būtu varējis cīnīties četrdesmit raundus. Redzi, es visu laiku nekā neteicu, bet kopš tās reizes, kad mani uzvarēja Čikāgas briesmas, visu laiku šaubījos.»
«Nieki — to tev vajadzēja jau sen zināt,» Saksona iesaucās. «Padomā par savu boksu un laušanos un skrējieniem Karmelā.»
«Nu nē.» Bilijs purināja galvu kā cilvēks, kas to zina labāk. «Tas ir pavisam kas cits. Tas cilvēku neparalizē. Te jābūt apziņai, ka cīnies dzīvības dēļ, raundu pēc raunda ar vīru, kam arī viss ir viņa zīds, un tad — kad tevi nesatriec, kad sirds mežonīgi neklauvē un kājas ne- ļodzās, un galva paliek skaidra, tad, lūk, cilvēks zina, ka viņam vēl ir viss viņa zīds. Un man tas ir, man ir viss mans zīds. Un es ar to neriskēšu turpmākās cīņās. Tas ir skaidrs. Viegli pelnīta nauda parasti maksā visdārgāk. Tagad pirksim un pārdosim zirgus, tad ceļosim, līdz atradīsim savu mēness ieleju.»
Otrā rītā agri viņi izbrauca no Jukaijas. Posums sēdēja uz augstā sēdekļa viņu vidū un uztraukumā plaši atvēra savu mazo sārto rīkli. Viņu pirmais nodoms bija braukt tieši no Jukaijas uz jūras pusi, bet vēl bija agrs gada laiks, un mīkstie, smilšainie ceļi pēc lietus gāzēm vēl nebija braucami, tādēļ viņi nogriezās pret rietumiem uz ezeru apgabalu ar nodomu šķērsot augšējo Sakramento ieleju un braukt pār kalniem uz ziemeļiem Oregonas virzienā. Ap- metot loku uz krasta pusi, kur šai laikā bija labi ceļi, viņi tā cerēja sasniegt Zelta vārtus. Visa zeme bija zaļa un puķēm nosēta, un, nonākot kalnos, katra ieleja bija kā ziedošs dārzs.
«Ū!» Bilijs iesaucās un vērsās pie visas apkārtnes. «Saka, ka ripojoši akmeņi neapsūnojot. Un tomēr mēs esam ieguvuši krietni daudz sūnas. Man vēl nekad mūžā nav vienā laikā tik daudz bijis — pat ne tais dienās, kad vēl neripoju. Sasodīts — pat mēbeles mums nepiederēja. Tikai drēbes, kas mums bija mugurā, un pāris vecu zeķu, un vēl šādi tādi krāmi.»
Saksona izstiepa roku un aizskāra viņa roku, Bilijs zināja, ka tā ir roka, kas mīl.
«Tikai viena lieta man nepatīk,» viņa teica. «Ka tu viens pats visu to esi nopelnījis. Man gar visu to nav daļas.»
«U — tev tur ļoti lieli nopelni. Tu esi bijusi kā treneris boksā. Tu rūpējies, lai es būtu jautrs un priecīgs un labā formā. Nevar labi cīnīties, ja nav krietna trenera. Sasodīts, vai tu domā, ka es te sēdētu, ja tevis nebūtul Tu biji tā, kas man lika visu pamest un sākt ceļot. Ja nebūtu tevis, es būtu dzēris līdz nāvei un būtu jau tagad sapuvis, vai arī mani būtu Sankventinā pakāruši kāda par stipru piekauta streiklauža vai cita līdzīga iemesla dēļ. Un paskaties uz mani. Paskaties uz naudas ripiņām,» viņš uzsita pa krūšu kabatu, «par to es pirkšu bosam zirgus un sūtīšu uz Oklendu. Ja pierādīšu, ka sajēdzu kaut ko šai lietā, visas Friskas firmas skries man pakaļ un lūgs, lai pērku tām zirgus. Man liekas, ka viss šis laiks ir viena vienīga brīvdiena. Un tas viss ir tavs nopelns — ja Po- sums uz mums neskatītos, tad es — bet lai viņš skatās, kas mums tur ko bēdāt?»