Un Bilijs noliecās un viņu noskūpstīja.
Nonākot augstāk, ceļš kļuva kalnains un smags, bet pēdējais posms bija atkal viegli braucams, un drīz vien viņi iegriezās Zilo ezeru kanjonā un brauca caur veseliem zeltainu magoņu laukiem. Kā koši zila plata lenta kanjona ielejā dusēja ūdeņi. Viņu priekšā kā plati ieloki apvārsni sedza kalni, un vēl tālāk aiz tiem kā šīs gleznas centra figūra pacēlās zila kalna virsotne.
Viņi šo to pajautāja skaistam vīrietim ar melnām acīm un sidrabotiem cirtainiem matiem, un viņš tiem atbildēja stiprā vācu akcentā, bet kāda jautra izskata sieviete māja tiem no Šveices stilā celtas mājas augstā loga. Bilijs dzirdīja zirgus kādā jaukā viesnīcā dziļāk kanjonā, un viesnīcnieks tam stāstīja, ka viņš pats uzcēlis šo viesnīcas ēku pēc arhitekta zīmējumiem — vīrs ar sidrabotajiem matiem bija arhitekts un dzīvoja Sanfrancisko.
«Mēs ceļamies cieņā, mēs ceļamies cieņā!» teica Bilijs un klusu pie sevis smējās, braucot pa vēju apšalktiem kalniem gar otru koši zilo ezeru. «Vai tu redzi, kamēr mēs braucam, viņi izturas pret mums gluži citādi nekā tai laikā, kad gājām somām uz muguras? Kad Hezela, He- tija, Saksona un Posums un tavs padevīgais kalps šādā veidā piebrauc, cilvēki domā, ka mēs esam miljonāri izpriecas braucienā.»
Ceļš kļuva platāks. Lielas pļavas, kur vietām atradās ozolu birzis un ganāmpulki, bija ceļa abās pusēs. Tad atkal kā neliela jūra iznira jauns ezers un balti putoja, jo to šaustīja vējš, kas traucās no augstajiem kalniem, kuru ziemeļu nokares vēl arvien sedza balti mirdzoši sniega plankumi.
«Misis Hazarda bija gluži sajūsmināta par Zenēvas ezera skaistumu,» Saksona teica, «bet es labprāt vēlētos zināt, vai tas ir skaistāks par šo.»
«Tas arhitekts nosauca šo apvidu par Kalifornijas Alpiem,» Bilijs apstiprināja. «Un, ja nemaldos, tad tur tālāk ir Lekporta. Te ir mežonīgs apvidus, un arī dzelzceļa nav.»
«Un arī mēness ielejas nav,» Saksona kritiski teica. «Bet tomēr te ir skaisti, ļoti skaisti.»
«Bet vasarā šeit, jādomā, ir tik karsti kā ellē, gribētu gandrīz vai derēt,» Bilijs paskaidroja. «Nē, zeme, ko mēs meklējam, ir tuvāk jūras krastam. Bet te ir tiešām skaisti — kā gleznā. Kā tu domā, vai neapstāsimies šeit un pēcpusdienā drusku nepapeldēsim?»
Desmit dienas vēlāk viņi iebrauca Viljamsā, un te viņi pirmoreiz atkal uzdūrās dzelzceļam. Bilijs to taisni meklēja, jo pie ratiem tam bija piesieti divi zirgi, lieliski darba zirgi, ko viņš gribēja sūtīt uz Oklendu.
«Te ir pārāk karsts,» Saksona teica un raudzījās pāri plašajai Sakramento ielejai, kas viegli mirdzēja tveicē. «Ne sarkankoku, ne kalnu, ne mežu. Vientuļi un skumji…»
«Tāpat kā upes salas,» Bilijs viņai iekrita valodā. «Sasodīti auglīga vieta, bet darbs te šķiet grūts. Tas noder cilvēkiem, kas kā uzburti grūtam darbam — bet, Dieva vārds, šī vieta nekārdina, lai apmestos šeit uz pastāvīgu dzīvi. Ne te var zvejot, ne medīt, darbs, tikai darbs. Ja es būtu spiests šeit apmesties, arī strādātu kā negudrs.»
Daudzas dienas viņi brauca karstumā un putekļos pa Kalifornijas līdzenumu uz ziemeļiem, un visur viņi redzēja jauno saimniecības veidu — apūdeņošanas kanālus, kas jau bija izrakti vai arī tika rakti, vadus, kas šķērsoja zemi un deva saimniecībām elektrisko strāvu no tuvējiem kalniem, un daudzas jaunas saimniecības ēkas uz nelieliem zemes gabaliem. Lielās lauku saimniecības sadalīja mazās. Tomēr bija arī vēl daudz piecus līdz desmit tūkstošus akru lielas, kas stiepās no Sakramento krastiem līdz pat apvārsnim, un pāri to milzu ozolu birzīm trīcēja tveices sakarsētais gaiss.
«Šādiem kokiem vajadzīga laba zeme,» kāds zemnieks viņiem teica. Tas bija desmit akru zemes īpašnieks. Viņi bija nobraukuši simts pēdu tālo gabaliņu no ceļa līdz viņa nelielajam šķūnim, lai padzirdītu Hezelu un Hetiju. Skaists, jauns, labi iekopts augļu dārzs aizņēma viņa zemes lielāko platību, bez tam bija vēl balti krāsotas vistu mājas un stiepļu žogu ieskauti laukumiņi, kur uzturējās simtiem vistu. Viņš bija tikko sācis celt nelielu ēku.
«Kad es to te nopirku, paņēmu atvaļinājumu un iestādīju kokus. Tad atkal atgriezos pilsētā pie sava darba un strādāju, līdz še viss bija iekārtots. Tagad esmu apmeties še uz dzīvi un, tiklīdz būšu uzcēlis māju, vedīšu šurp savu sievu. Viņa nav sevišķi spēcīga, un te viņai būs veselīga dzīve. Mēs esam daudzus gadus strādājuši un pūlējušies, lai varētu pamest pilsētu,» viņš apklusa un apmierināts nopūtās. «Un tagad esam brīvi.»
Odens kublā bija saulē sasilis.
«Pagaidiet,» vīrietis teica. «Nedodiet to viņiem dzert. Es jums došu vēsāku.»
Iegājis nelielā nojumē, viņš pagrieza elektrības slēdzi, un tūlīt pēc tam dūkdams sāka darboties neliels motors augļu iesaiņojamās kastes lielumā. Piecu collu plata ūdens strūkla ieplūda seklajā grāvī, kas bija šīs saimniecības apūdeņošanas sistēmas galvenais kanāls, un no turienes sadalījās pa nelieliem blakus grāvjiem.
«Vai tas nav lieliski, ko? Lieliski! Lieliski!» vīrietis sajūsmināts iesaucās. «Tas nozīmē pumpurus un augļus. Asinis un dzīvību. Skatieties tikai! Tas liek smieties par zelta raktuvēm un pārvērš dzertuvi par ļaunu murgu. Es to zinu. Es … es biju krodzinieks. Tā nopelnīju naudu, ar ko nopirkt šo saimniecību. Un kā es to darbu visu savu mūžu nīdu. Esmu zemnieka dēls un vienmēr vēlējos atgriezties pie zemes. Un nu es beidzot esmu šeit.»