Viņš noslaucīja brilles, lai labāk varētu saredzēt savu karsti mīļoto ūdeni, tad satvēra kapli un devās tālāk rakt jaunus grāvjus.
«Tas ir dīvainākais krodzinieks, kādu jebkad savā mūžā esmu redzējis,» Bilijs teica. «Es domāju, ka viņš ir veikalnieks vai kas tamlīdzīgs. Tā droši vien būs bijusi kāda pavisam klusa viesnīca.»
«Nebrauc tūlīt projām,» Saksona teica. «Es viņam labprāt kaut ko pajautātu.»
Viņš atkal atgriezās, notīrīja briļļu stiklus, un seja tam taisni staroja, raugoties uz ūdeni, kas šķita viņu kaut kādā mistiskā kārtā apburam. Lai viņu ierosinātu runāt, Saksonai nebija vairāk jāpūlas, tikai jālūdz, lai viņš iedarbina savu apūdeņošanas ierīces motoru.
«Piecdesmito gadu sākumā visā šai apgabalā apmetās pirmie ieceļotāji,» viņš teica. «Meksikāņi nekad tik tālu nebija bijuši. Visa zeme piederēja valstij. Visi dabūja simts sešdesmit akru zemes. Un kādu zemi! Tas, ko viņi stāsta par savām kviešu ražām, liekas taisni neticami. Tad notika dažādas pārmaiņas. Izturīgākie un gudrākie zemnieki paturēja, kas tiem jau bija, un piepirka vēl klāt citu zemi. Un tā pamazām izvērtās lielas saimniecības.»
«Tie bija laimīgie spēlētāji,» Saksona tam iekrita valodā, jo atcerējās, ko bija stāstījis Marks Hols.
Vīrietis piekrizdams palocīja galvu un turpināja:
«Vecie gudroja, lēsa un arvien paplašināja savus laukus. Viņi uzcēla lielos šķūņus un mājas, ierīkoja augļu un puķu dārzus. Jaunos šī bagātība samaitāja, un viņi devās uz pilsētu to visu izšķiest. Bet vienā lietā vecie un jaunie rīkojās vienādi — izsūcot zemi. Gadu no gada viņi to izmantoja un ieguva milzu ražas. Zemei viņi nekā nedeva, un tas, ko viņi pameta aiz sevis, bija izsūkta zeme. Jā, lieli plašumi bija tā izsūkti, ka drīzāk līdzinājās tuksnesim.
Lielie zemnieki, kas dzīvoja tiešām labajos laikos, tagad visi miruši — jā, paldies Dievam! Un tādēļ mums, mazajiem lauksaimniekiem, bija izdevība tikt pie zemes. Nepaies ilgi gadi, kad visā ielejā saimniekos tādi sīkzem- nieki kā es. Redziet, ko mēs visu darām! Mēs dabūjam noplicinātu zemi, kur neaug vairs kvieši, mēs to apūdeņojam, kopjam to, un raugieties tagad uz mūsu augļu dārziem!
Odeni mēs dabūjam no kalniem un pazemes avotiem. Nesen lasīju kādu aprakstu par to, ka viss atkarājas no barošanas. Bet visa barība savukārt saistās ar ūdeni. Vajag tūkstoš mārciņu ūdens, lai ražotu vienu mārciņu barības, desmit tūkstoš mārciņu ūdens, lai ražotu vienu mārciņu gaļas. Cik ūdens jūs izdzerat gada laikā? Apmēram tonnu. Bet jūs noēdat ap divsimt mārciņu gaļas un divsimt mārciņu sakņu — tas nozīmē, ka jūs uzņemat simts tonnu ūdens sakņu veidā un simts tonnu ūdens gaļas veidā, kas savukārt rāda, ka vajag tūkstoš un simts tonnu ūdens gadā, lai uzturētu tik mazu sievieti, kāda esat jūs.»
«O!» bija viss, ko Bilijs zināja teikt.
«Tātad jūs redzat, cik iedzīvotāji atkarīgi no ūdens,» bijušais viesnīcnieks turpināja. «Nu, ūdens mums netrūkst, mums tas ir milzīgos daudzumos neizsmeļamos pazemes avotos, un nepaies ilgs laiks, kad šī ieleja būs tikpat biezi apdzīvota kā Beļģija.»
Viņš kā apburts bez domām skatījās uz piecas collas plato ūdens strūklu, ko dūcošais motors izsūca no zemes un atkal atdeva tai atpakaļ, bet viņa apmeklētāji tikmēr devās tālāk.
«Un viņš ir bijis dzērienu izsniedzējs,» Bilijs izbrīnā teica. «Viņš jau drīzāk iederētos atturībniekos — vari to teikt visiem, kas tev jautātu.»
«Ir patīkami par visu to domāt — šis ūdens, un laimīgie cilvēki, kas te ieradīsies dzīvot…»
«Bet tā nav mēness ieleja,» Bilijs smējās.
«Nē,» viņa atbildēja. «Mēness ielejā zeme nebūs jāapūdeņo. Kas mums vajadzīgs, tas ir ūdens, kas dabīgā ceļā plūst mazos strautiņos no pazemes, šķērso mūsu zemi un pie robežas kļūst par īstu mazu upi…»
«Ar forelēm!» Bilijs viņai iekrita valodā. «Un vītoliem un visādiem citiem kokiem upes krastos, šur tur kādu klinšradzi, kur var noķert dažu labu foreli, un dziļām vietām, kur peldēties un nirt. Kur putni un trusīši nāk nodzerties pie upes, un varbūt arī kāds briedis.»
«Un pļavās cīruļi,» Saksona vēl piebilda. «Un visos kokos meža baloži, un lielas pelēkas vāverītes.»
«O, tā tik būs ieleja, šī mēness ieleja,» Bilijs domīgi teica un ar pātagu nodzina mušu, kas bija uzmetusies Hetijai uz sāniem. «Vai tu domā, ka mēs to kādreiz atradīsim?»
Saksona cieši pārliecināta palocīja galvu.
«Tāpat kā žīdi atrada apsolīto zemi, mormoņi Utu un pirmieceļotāji Kaliforniju. Vai tu atceries padomu, ko saņēmām, atstājot Oklendu? Kas meklē, tas atrod.»
Arvien vēl uz ziemeļiem caur auglīgu, ziedošu, atjaunotu zemi, apstājoties Vilovā, Redblefā un Redingā, caur Ko- lusu, Glenu, Tehamu un Sastu devās viņu lepnie ceļa rati, divu ugunīga kastaņu brūnuma zirgu vilkti. Bilijs atrada tikai trīs zirgus, ko varēja sūtīt uz Oklendu, kaut gan apmeklēja daudzas zemnieku sētas. Saksona sarunājās ar sievietēm, kamēr Bilijs apspriedās ar vīriem, un viņa arvien vairāk pārliecinājās, ka tās ielejas, ko viņi meklē, te nav.
Pie Redingas viņi ar plostu pārcēlās pāri Sakramento un žilbinošā dienas gaismā veselu dienas cēlienu brauca pa zemiem kalnāju atzarojumiem un lēzeniem pauguriem. Karstums kļuva arvien spiedīgāks un nepanesamāks, koki un krūmi bija apsviluši un nokaltuši. Beidzot viņi sasniedza Sakramento, kur lielās Kenetas dzelzslietuves izskaidroja postu, kas bija iznīcinājis apkārtējo augu valsti.
Viņi pameta aiz muguras kausētavu pilsētu, kur mājas bija atradušas sev nedrošu vietu uz stāvās kalna nogāzes. Tas bija plats labs ceļš, kas viņus uzveda pa nogāzi kādu jūdzi augšā un tad slīga lejā Sakramento kanjonā. Klintī iecirstais ceļš bija tik šaurs, ka Biliju māca nemiers, domājot, ka šeit varētu gadīties kāds pretimbraucējs. Dziļi lejā putoja un krāca upe, veldama savus ūdeņus pāri lieliem akmeņiem un klinšradzēm ar ūdenskritumiem, traucot mežonīgā steigā uz ieleju, ko viņi nupat bija atstājuši.