Dažbrīd ceļš kļuva platāks, un tad grožus pārņēma Saksona, bet Bilijs gāja kājām, lai zirgiem būtu vieglāk vilkt. Saksona neatlaidās un arī gribēja iet kājām, un tad viņš apturēja nogurušos zirgus, lai tie uz stāvās nogāzes atvilktu elpu, un Saksona stāvēja pie viņu galvām, tos glāstot un mudinot turpināt ceļu. Bilija prieks bija par dziļu, lai to izteiktu vārdos, skatoties uz saviem skaistajiem zirgiem un savu mīļoto sievu, kas likās tik svaiga un jauna savā zeltbrūnajā ceļa apģērbā. Un, kad viņa paskatījās uz Biliju, viņas skatienā vīdēja tas pats prieks, kas kūsāja viņā, un viņas acis, šīs taisnās pelēkās acis pēkšņi aizplīvurojās — viņš nespēja vairs valdīties, viņam vajadzēja kaut ko teikt.
«O, tu mīļā!» viņš iesaucās.
Un starojošu izteiksmi sejā viņa atsaucās: «O, tu mīļais!»
Kādu nakti viņi pavadīja kanjona dziļajā ieplakā, kur atradās ciems un kastu fabrika; kāds vecs bezzobains vīrs bālām, izdzisušām acīm, vērojot viņu ceļa ratus, tiem jautāja: «Vai jūs esat cirka ļaudis?»
Viņi pabrauca garām Kestlkregai, kas ar savām robotajām, šķautņainajām kvēli sarkanajām virsotnēm kā bastioniem slējās tveicē trīsošajās debesīs. Seit pirmoreiz viņu acīm pavērās Sasta rožaini sniegotā virsotne, kas skaista kā sapnis pacēlās pāri kanjona zaļajām sienām — tā neizzuda viņu acīm daudzas dienas. Uzbraucot pa kādu stāvu nogāzi, Sasts pēkšņi aiz ceļa pagrieziena parādījās viņu acīm, arvien vēl tāls, bet tagad ar divām smailēm un blāvi mirdzošiem šļūdoņiem. Jūdzi pēc jūdzes, dienu no dienas viņi vēl arvien turpināja ceļu augšup, bet Sasts savā vasaras sniega segā tikmēr pieņēma arvien jaunus atveidus.
«Filma debesīs,» Bilijs beidzot teica.
«O — tas viss tik skaisti,» Saksona nopūtās. «Bet šeit nav mēness ielejas.»
Viņiem uzkrita taureņu mākonis, un daudzas dienas tie brauca caur bezgalīgiem skaisto liesmojošo radījumu bariem, kas kā samtbrūna sega noklāja ceļu. Un visu laiku tā vien likās, it kā ceļš cilātos zem zirgu sprauslojošiem purniem, bet gaisā klusu lidinājās veseli brūni un dzelteni mākoņi, viegli un mīksti kā sniega pārslas, vai arī tie nevarīgi peldēja veseliem kalniem pa novadgrāvjiem abās ceļa pusēs. Zirgi drīz vien pie tiem pierada, bet Posums briesmīgi baidījās no lidoņiem.
«O! Vai kāds dzirdējis par zirgiem, kas nebaidās no taureņiem?» Bilijs ķircinājās. «Tas viņu vērtību palielina par piecdesmit dolāriem.»
«Pagaidiet, līdz tiksit pāri Oregonas robežai un būsit Rogupes ielejā,» ļaudis viņiem teica. «Tā ir īsta paradīze zemes virsū — klimats, ainava, augļu dārzi. Augļu rančo, kas ienes divsimt procentu, lēšot, ka akrs zemes maksā piecsimt dolāru.»
«Nu jā,» Bilijs teica, kad citi viņus nevarēja vairs sadzirdēt. «Tas ir pārāk trekns kumoss mūsu gremojamiem orgāniem.»
Un Saksona teica: «Es nekā nezinu par āboliem mēness ielejā, bet zinu, ka tur gūsim desmit tūkstoš procentu laimes, ja ņem vērā Biliju, Saksonu, Hezelu, Hetiju un Po- sumu.»
Pāri kalniem tie sasniedza Ešlendu un Medfordu, un apmetās pie mežonīgās Rogas atpūsties.
«Viss te ir skaists un lielisks,» Saksona teica, «bet tā nav mēness ieleja.»
«Nē, tā nav mēness ieleja,» Bilijs apstiprinādams teica, un to viņš teica arī vakarā, kad bija izzvejojis milzu foreli. Bilijs stāvēja līdz kaklam ledus aukstajā ūdenī un veselas četrdesmit minūtes stīvējās ar savu ieguvumu, līdz tam izdevās to izvilkt krastā, kur viņš to, kliegdams kā indiānis, satvēra aiz žaunām un izvilka uz sauszemes.
«Kas meklē, tas atrod,» Saksona pravietoja, kad viņi šķērsoja Grautpasu un ziemeļu virzienā tuvojās auglīgajām Oregonas ielejām.
Kādu dienu nometnē pie Umpkua upes Bilijs, noliecies pār savu pirmo nošauto briedi, sāka tam novilkt ādu. Viņš pacēla galvu, paskatījās uz Saksonu un teica:
«Nepazīdams Kaliforniju, es domātu, ka Oregona man kā radīta.»
Vakarā, ieturējis vakariņās brieža gaļu, viņš, uz elkoņiem atspiedies, tina cigareti un runāja:
«Var būt, ka tādas mēness ielejas nemaz nav. Un ja tas taisnība — kas par to? Tā mēs varētu dzīvot mūžīgi. Es nekā labāka nevēlētos.»
«Bet tāda mēness ieleja tomēr ir,» Saksona teica, «un gan mēs to atradīsim. Mums tā jāatrod. Nē, Bilij, tā neiet. Mums nepieciešama pastāvīga dzīves vieta. Ja nē, tad taču nekad nebūs ne mazu Hezelu, ne Hetiju, ne arī… mazu Biliju…»
«Ne arī mazu Saksonu,» Bilijs iekrita tai valodā.
«Ne mazu Posumu,» viņa ātri piebilda un tai pašā laikā glāstīja terjeru, kas laimīgs grauza savu kaulu. Nikna ņurdoņa un tvēriens pēc viņas pirkstiem, ko tā steidzīgi atrāva, bija viņas atalgojums.
«Posum!» Saksona rājās un atkal izstiepa roku.
«Liec viņu mierā!» Bilijs brīdināja. «Viņš tur nekā nevar darīt, un nākošo reizi viņš tev iekodīs.»
Ņurdoņa bija vēl niknāka, kad Posuma žokļi cieši saspieda kaulu, un acīs tam gailēja it kā ārprāta liesmiņas, bet uz kakla sacēlās spalvas.
«Tas ir labs suns, kas cīnās par savu kaulu,» Bilijs, viņu aizstāvēdams, teica. «Es negribētu tāda suņa, kas to nedarītu.»
«Bet tas ir mans Posums,» Saksona protestēja. «Un viņš mani mīl. Viņam vajag mīlēt mani vairāk nekā šo veco kaulu. Un bez tam viņam jāklausa, kad es ko saku. Vai dzirdi, Posum, dod man tagad kaulu. Dod man kaulu, mans kungs!»
Viņa uzmanīgi izstiepa roku, un ņurdoņa kļuva arvien niknāka un skaļāka, līdz izbeidzās spalgā kaucienā.
«Es tev saku, tas ir instinkts,» Bilijs atkārtoja. «Viņš tevi mīl, bet viņam tā jādara.»
«Viņam ir tiesības aizstāvēt savu kaulu pret svešiem, nevis pret savu māti,» Saksona iekaisa. «Gan es viņu iemācīšu man paklausīt un atnest kaulu.»