«Foksterjeri ir ļoti jūtīgi, Sakson. Tu viņu tikai padarīsi histērisku.»
Bet viņa bija apņēmusies panākt savu un pacēla no zemes nelielu zaru.
«Tā, mans kungs, dod šurp kaulu.»
Viņa draudēja sunim ar zaru, un suns palika vēl niknāks. Atkal viņš grasījās tai kost, lai pēc tam mestos uz savu kaulu un to aizsargātu. Saksona pacēla zaru, it kā gribētu tam sist, bet viņš pēkšņi pameta kaulu, aizvēlās pie viņas kājām uz muguras, sacēla visas četras ķepiņas gaisā, pazemīgi atlieca ausis un skatījās uz viņu mitrām lūdzošām acīm.
«Mans Dievs!» Bilijs nopietni un svinīgi teica. «Paskaties uz viņu — kā viņš tur guļ un sniedz tev visu savu miesu, savu dzīvību, it kā gribētu teikt: Se es esmu! Sit mani! Izrauj dzīvību no miesas! Es tevi mīlu, es esmu tavs vergs, bet man tā jādara un jāsargā savs kauls. Mans instinkts ir stiprāks par mani. Nosit mani — bet es citādi nevaru.»
Saksonas dusmas bija izgaisušas. Viņai pavīdēja acīs asaras, kad viņa noliecās, lai saņemtu mazo radībiņu savās rokās. Posums bija briesmīgi satraukts, smilkstēja un trīsēja, locījās un laizīja viņas seju — darīja visu, lai Saksona tam piedotu. ' t
«Sirds no zelta, mutē roze,» Saksona dūca, iekļāvusi seju dzīvajā, mīkstajā, trīcošajā nervu kamolā. «Mātei ļoti žēl. Viņa tevi nekad vairs nemocīs. Tā, tā, mans mazais dārgumiņ. Vai redzi? Te tavs kauls. Ņem to.»
Viņa nolika šuneli zemē, bet viņš stāvēja šaubās, it kā nezinātu, ko izvēlēties — viņu vai kaulu, un raudzījās uz Saksonu, lai pārliecinātos, vai tiešām tam atļauts ņemt kaulu, bet vēl arvien viņš trīcēja uztraukumā, ko tam bija sagādājusi cīņa starp iekāri un pienākumu, kas to gandrīz draudēja iznīcināt. Tikai kad viņa atkārtoja savu atļauju un ar galvas mājienu norādīja uz kaulu, suns to atkal paņēma. Bija pagājusi varbūt minūte, kad tas pēkšņās izbailēs pacēla galvu un jautādams paskatījās uz viņu. Viņa smaidīdama palocīja galvu, un Posums nopūtās, nopūtās dziļi un apmierināti, un atkal nodevās savam dārgajam f kaulam.
«Mersedesai bija taisnība, kad tā teica, ka cilvēki plēšoties pēc darba tāpat kā suņi pēc kaula,» Bilijs lēni sacīja. «Tas ir instinkts. Man tāpat vajadzēja piekaut streiklaužus, kā Posumam vajadzēja grasīties tev kost. To nevar ,
izskaidrot. Kas jādara, tas jādara. Ja kaut ko dara, tad tas tikai pierāda, ka tas ir darāms, vai nu to var izskaidrot, vai ne. Vai atceries, ka Hols nespēja paskaidrot, kādēļ iegrūdis Makmanusam spieķi starp kājām? Kas jādara, tas jādara. Tur nekas vairāk nav sakāms. Man nebija ne mazākā iemesla piekaut mūsu īrnieku Džimu Harmonu. Tas bija krietns cilvēks, katrā ziņā krietns un pieklājīgs. Bet man to vajadzēja darīt, kad streiks sabruka un viss manī bija pilns rūgtuma, ka gandrīz varēju to sagaršot. Es tev nekad to neesmu stāstījis, bet es reiz runāju ar viņu tai laikā, kad man dzija abas rokas. Es aizgāju pie viņa lokomotīvju nojumē, uzmeklēju viņu un lūdzu man piedot. Kādēļ es to darīju? Es to nezinu — varbūt tā paša iemesla dēļ, kādēļ viņu piekāvu — man to vajadzēja darīt.»
Un tā Bilijs Umpkua upes krastā izskaidroja savā īpatnā, reālā uztverē likumu par cēloņiem un sekām, bet Posums tikmēr līdzīgā veidā to pierādīja, kāriem zobiem grauzdams savu kaulu.
16
Ar Posumu līdzās uz sēdekļa Saksona iebrauca Ros- burgā. Viņa brauca soļos. Ratu aizmugurē bija piesieti divi jauni spēcīgi darba zirgi. Aiz tiem nāca savvaļā seši citi, un kā beidzamais jāja Bilijs uz devītā. Visus šos zirgus viņš gribēja no Rosburgas sūtīt uz Oklendas rietumu staļļiem.
Tas bija Umpkua ielejā, kur viņi dzirdēja līdzību par balto zvirbuli. Zemnieks, kas viņiem to stāstīja, bija vecs un pārticis cilvēks. Viņa sēta bija priekšzīmīga kārtības un sistēmas ziņā. Vēlāk Bilijs dzirdēja no viņa kaimiņiem, ka tie viņa bagātību vērtē uz ceturtdaļmiljonu.
«Vai esat dzirdējis stāstu par zemnieku un balto zvirbuli?» viņš bija jautājis Bilijam pie pusdienu galda.
«Nē, nekad vispār neesmu dzirdējis par baltu zvirbuli.»
«Nu, man jāsaka, ka tie arī ļoti reti sastopami,» zemnieks piekrita. «Bet tagad klausieties: dzīvoja reiz zemnieks, kam tā īsti nelaimējās. Nekas nenotika tā, kā vajadzēja, līdz viņš kādu dienu dzirdēja par brīnišķo balto zvirbuli. Tas mēdzot rādīties tikai agri rītos, dienai austot, un zemniekam, kas to spējot notvert, tas nesot neizsakāmu laimi. Otrā rītā mūsu zemnieks līdz ar rīta ausmu, pat vēl drusku agrāk, bija kājās un gribēja to redzēt. Un, vai ziniet, viņš to meklēja mēnešiem ilgi, bet nekad tam nelaimējās zvirbuli ieraudzīt.» Vecais zemnieks purināja galvu. «Nē, viņš to ne reizi neredzēja, bet redzēja savā sētā daudz ko citu, kas bija darāms, un to viņš steidza padarīt vēl līdz brokastīm, un, nemaz nemanot, viņa saimniecība bija savesta kārtībā, hipotēkas izpirktas un bankā noguldīta nauda.»
Tai pēcpusdienā, kad viņi devās tālāk, Bilijs sēdēja, dziļi nogrimis domās.
«0, es šo mājienu sapratu,» viņš beidzot teica, «bet tomēr neesmu apmierināts. Protams, ka nebija neviena baltā zvirbuļa, bet tādēļ, ka zemnieks rītos agri cēlās, viņš paspēja izdarīt daudz darbu, ko bija pametis novārtā — jā, to es saprotu. Un tomēr, Sakson, ja tāda ir zemkopja dzīve, kas tam jādzīvo, tad es nemaz neilgojos atrast mēness ieleju. Dzīve nav tikai smags, grūts darbs. No agra rīta līdz vēlam vakaram tikai darbs, darbs, tad jau mēs tikpat labi varējām palikt arī pilsētā. Kāda tur starpība? Viss brīvais laiks, kas tev pieder, jāizlieto naktsguļai, bet, ja guļ, kā lai priecājas? Un, ja guļ, tad taču viss vienalga — tas ir tikpat daudz kā būt nomirušam. Tikpat labi varētu būt pavisam beigts, nekā tā nopūlēties līdz nāvei. Tad jau es labāk ceļoju tālāk, nošauju pa briedim, noķeru pa forelei vai kas nu gadās, guļu koku ēnā un jokojos ar tevi un — eju peldēt. Es nesaku, ka negribu gluži nekā strādāt. Bet ir sasodīti liela starpība, vai nu strādā ar zināmu mēru, vai arī nopūlas līdz nāvei.»