Saksona bija gluži vienās domās ar Biliju. Viņa atskatījās uz saviem darba gadiem un salīdzināja tos ar savu tagadējo jautro dzīvi, kopš viņi bija sākuši klejot.
«Mēs jau nemaz nevēlamies būt bagāti,» viņa teica. «Lai taču viņi Sakramento ielejā un visās citās apūdeņotās ielejās tvarsta savu balto zvirbuli. Ja mēs mēness ielejā pie- celsimies agrāk, tad tādēļ, lai dzirdētu putnus dziedam un dziedātu līdz ar tiem. Un ja mēs dažreiz grūti strādāsim, tad tādēļ, lai atliktu vairāk laika rotaļām. Un, kad tu gribēsi iet peldēt, es iešu tev līdzi. Bez tam mēs ziedosim tik daudz laika rotaļām, ka darbs mums būs izprieca — savā ziņā izklaide.»
«Es drīz būšu pilnīgi izkaltis,» Bilijs paziņoja un slaucīja no saulē iedegušās pieres sviedrus. «Ko tu teiktu, ja mēs pagrieztu uz jūras pusi?»
Viņi pagriezās uz rietumiem, brauca caur mežonīgām kalnainām gravām lejā no augstienes. Cejš bija tik nelāgs, ka viņi septiņu angļu jūdžu garā ceļa gabalā redzēja desmit automobiļu, kas bija iestrēguši un netika tālāk. Bilijs, saudzēdams zirgus, apmetās kāda ūdenskrituma tuvumā, kur viņi noķēra uzreiz divas foreles. Šeit Saksona noķēra savu pirmo lielo foreli. Bilijs pienāca pie viņas un deva padomu, kā to dabūt krastā, un pēc dažām minūtēm Saksona kaistošiem vaigiem un mirdzošām acīm uzmanīgi izvilka lielo zivi sausajās krasta smiltīs. Šeit tā norāvās no āķa un briesmīgi sitās, līdz Saksona to satvēra rokās.
«Sešpadsmit collu,» Bilijs teica, kad viņa to lepni pacēla gaisā, lai viņš varētu zivi apbrīnot. «E — ko tu gribi darīt?»
«Nu protams, ka nomazgāt smiltis.»
«Liec to labāk grozā,» viņš deva padomu, bet tad apklusa un uzmanīgi vēroja.
Saksona noliecās pār ūdeni un iemērca tur lielisko foreli. Zivs sāka sisties; viņa gan to krampjaini turēja, bet prom tā bija.
«O!» Saksona nelaimīgi iesaucās.
«Kas katram ir, lai 1ur to cieti,» Bilijs citēja.
«Man tas vienalga,» viņa atbildēja. «Katrā ziņā tā bija lielāka, nekā tu jebkad esi noķēris.»
«Nebūt nenoliedzu, ka tu proti krietni zvejot,» viņš lēni teica. «Mani tu taču arī nozvejoji, vai ne?»
«To es nezinu,» viņa ātri atbildēja. «Varbūt tas ir tāpat kā tai stāstā par vīru, ko notvēra aizliegtā laikā zvejojam foreles. Viņš aizbildinājās, ka to darījis aizstāvēšanās nolūkā.»
Bilijs ilgi domāja, bet vēl viņu nesaprata.
«Forele esot viņam uzbrukusi,» viņa paskaidroja.
Bilijs smējās. Ceturtdaļstundu vēlāk viņš teica:
«Tu man krietni sadevi.»
Debesis apmācās, un, sasniedzot Kokvilas upes krastus, viņi pēkšņi iejuka miglas blāķī, f «U-u!» Bilijs sajūsmināts iesaucās. «Vai tas nav lieliski! Es taisni jūtu, ka uzsūcu mitrumu kā izkaltis sūklis. Nekad vēl neesmu tā priecājies par miglu.»
Saksona izpleta rokas; šķita, it kā viņa peldētu pelēkajā miglā.
«Nekad nebūtu domājusi, ka saule var tā nogurdināt,» viņa teica. «Beidzamās nedēļās mums tika vairāk nekā spējam panest.»
«Jā, kopš izbraucām no Sakramento ielejas,» Bilijs apstiprināja. «Par daudz saules arī nav labi. To es pats izjutu. Saules gaisma ir tas pats, kas alkohols. Vai tu ievēroji, cik labi juties, kad saule parādījās pēc veselas nedēļas lietaina laika? Tad saule iedarbojās kā malks laba viskija. Viskijs ietekmē gluži tāpat. Ir brīnišķa sajūtai Un kad esi nopeldējies un guli saulē — cik tad jaukil Tas tādēļ, ka iedzēri saules kokteili. Bet, ja noguļ vairākas stundas, nav vairs tik skaisti. Cilvēks paliek gurdens un smags, un tam vajag ļoti daudz laika, lai apģērbtos. Tad iet mājās, un kājas tikko velkas, sajūta ir tāda, it kā no ķermeņa būtu izsūkts viss spēks un dzīvība. Kas tas ir? Paģiras. Pārāk daudz baudīta saules gaisma, tāpat kā var izdzert pārāk daudz viskija, un par to nu jāmaksā. Tas ir skaidrs. Tādēļ klimats ar miglu ir vislabākais.»
«Tad jau mēs esam bijuši vairākus mēnešus saules reibonī,» Saksona teica. «Tagad atkal atžilbsim.»
«Skaidrs. Vai zini, Sakson, šādā klimatā es varētu vienā dienā paveikt divu dienu darbu. Paskaties uz zirgiem, varu derēt, ka tie kļūst gluži pārgalvīgi.» Saksonas skatiens velti slīdēja pāri priežu mežam, meklējot sarkankokus, ko viņa tik ļoti mīlēja. Tos viņa atradīšot Kalifornijā, kāds viņai bija teicis Bandonā.
«Tad jau mēs esam aizklīduši pārāk tālu uz ziemeļiem,» Saksona teica. «Mums jādodas vairāk uz dienvidiem, lai atrastu savu mēness ieleju.»
Un viņi devās uz dienvidiem pa ceļiem, kas kļuva arvien nelādzīgāki, caur piensaimniecības apgabalu pie Longluisas un bieziem priežu mežiem uz Portorfordu, kur Saksona atrada jūrmalas smiltīs ahātu, bet Bilijs zvejoja milzīgas mencas. So mežonīgo apgabalu vēl nešķērsoja neviens dzelzceļš, un ceļš uz dienvidiem kļuva arvien mežonīgāks. Goldbīčā tie atkal sastapa savu veco paziņu — Rogupi, kuras ieteku viņi bija jau reiz šķērsojuši pie Klusā okeāna. Apkārtne kļuva arvien mežonīgāka, ceļi vēl nelādzīgāki un attālumi starp zemnieku mājām lielāki.
Un šeit nebija ne aziātu, ne eiropiešu. Nelielais iedzīvotāju skaits bija pirmie ienācēji un viņu pēcnācēji. Saksona runāja ar vairākām vecām sievietēm un vīriešiem, kas vēl atcerējās grūto pārgājienu pāri prērijai. Viņi bija devušies vēl arvien tālāk uz rietumiem, līdz tiem bija stājies ceļā
Klusais okeāns, un tad viņi bija apmetušies šeit, līduši mežus, cēluši savas pirmatnēji vienkāršās mājas un palikuši dzīvot. Še vēl ievēroja senos tikumus un paražas. Te nebija dzelzceļu. Neviens automobilis nebija braucis pa šiem nelādzīgajiem ceļiem. Uz austrumu pusi starp viņiem un biezi apdzīvotajām ielejām zemes iekšienē atradās neapdzīvotais, mežonīgais krasta apgabals — mednieku paradīze, kā Bilijam stāstīja, kaut gan viņš paskaidroja, ka ceļš, pa kuru tie braukuši, viņam bijis jau pietiekoši jauka paradīze. Nepieturot zirgus, viņš bija pasniedzis Saksonai grožus un no vedēja sēdekļa nošāvis stirnu āzi ar astoņiem žuburiem.