Saksona aizdedza gāzi un, noņemot no galvas mazo samta cepurīti, juta, ka lūpās trīs tikko saņemtais skūpsts. Saprotams, ka tas nekā nenozīmēja. Starp jauniem ļaudīm tā bija parasts. Visi darīja tāpat. Bet skūpsts atsveicinoties nekad tai nebija radījis šīs trīsas ne smadzenēs, ne lūpās. Kas tas ir? Ko tas nozīmē? Paklausot pēkšņai iedomai, viņa sāka sevi apskatīt spogulī. Acis bija laimīgas un starojošas. Sārtums, kas tik viegli radās un zuda viņas vaigos, šai acumirklī lika tiem ziedēt un kvēlot. Tas bija jauks attēls spogulī, kas lika tai laimīgi un pašapzinīgi smaidīt, un smaids kļuva vēl dziļāks, redzot divas rindas stipru, baltu un gluži vienādu zobu. Kādēļ lai Bilijam šī seja nepatiktu? Viņa sev jautāja. Citiem vīriešiem tā bija patikusi. Citiem vīriešiem tā patika. Pat citas meitenes atzina, ka viņa labi izskatās. Jādomā, ka tā bija patikusi Cārlijam Longam, jo citādi viņš taču nepadarītu viņas dzīvi tik mokošu.
Viņa pameta skatienu sāņus, kur spoguļa aplodā bija iesprausta viņa fotogrāfija, nodrebinājās un netīksmē savieba seju. Attēla acīs bija lasāma nežēlība un brutalitāte. Viņš bija īsta bestija. Jau veselu gadu viņš to tiranizēja. Citi puiši baidījās ar Saksonu iet. Visus viņš aizbiedēja. Veids, kā viņš to uzmanīja, gandrīz līdzinājās verdzībai. Viņa atcerējās jauno veļas mazgātavas grāmatvedi — tas nebija strādnieks, nē, bet smalks kungs baltām mīkstām rokām un maigu balsi — to Cārlijs Longs piekāva tikai tādēļ vien, ka viņš bija iedrošinājies atnākt tai pakaļ, lai vestu viņu uz teātri. Un viņa bija bezspēcīga. Paša jaunā grāmatveža dēļ meitene nekad nebija uzdrošinājusies paklausīt uzaicinājumam iet ar to pastaigāties.
Un nu tagad, trešdien, viņa ies ar Biliju. Bilijs! Sirds tai sāka strauji pukstēt. Droši vien būs tracis, bet Bilijs viņu pasargās no uzbāzīgā pielūdzēja. Viņa labprāt gribētu, lai viņš mēģina uzbrukt Bilijam, gan tad viņš redzēs!
Ar ātru, steidzīgu kustību viņa izņēma no spoguļa ap- lodas fotogrāfiju un nosvieda uz kumodes ar seju uz leju. Tā nokrita blakus kādam mazam četrstūrainam tumšas ādas futrālim, kur bija atstājis savas pēdas laika zobs. Tas meitenei šķita kā svētuma zaimojums, viņa atkal satvēra derdzīgo fotogrāfiju un iesvieda to istabas kaktā. Paņēmusi ādas futrāli, viņa uzspieda uz atsperes, un tas atvērās. Saksona raudzījās kādas mazas nogurušas sievietes attēlā, ar stingrām pelēkām acīm un cerību pilnu patētisku vaibstu ap muti. Futrāļa samtā bija iespiests zelta burtiem: Karltonam no Dēzijas. Viņa to bijīgi lasīja, tas bija viņas tēvs, ko tā nekad nebija pazinusi, un māte, ko viņa bija redzējusi tikai īsu laiku, kaut arī nekad neaizmirsa, ka šīs skumjās gudrās acis bijušas pelēkas.
Lai gan Saksonai trūka konvencionālās reliģijas, savā būtībā viņa bija dziļi reliģioza. Viņas jēdzieni par Dievu bija neskaidri un izplūduši, un tie viņu mulsināja. Dievu viņa nespēja iedomāties. Bet šeit, šai attēlā bija kaut kas konkrēts. Baznīcā viņa negāja. Tas te bija viņas augstais altāris, viņas svētākais svētums. Seit viņa guva mierinājumu un patvērumu bēdās, vientuļos brīžos, šeit meklēja padomu, iedvesmu un atbalstu. Viņa juta, ka atšķiras no pārējām pazīstamām meitenēm, un mēģināja rast izskaidrojumu attēla sejā. Viņas māte arī bija atšķīrusies no citām sievietēm. Sis attēls Saksonai nozīmēja to pašu, ko citiem cilvēkiem Dievs. Sā attēla priekšā viņa gribēja but patiesa, nedarīt citiem pāri un nesagādāt raizes. Cik daudz viņa patiesībā zināja par savu māti, cik daudz tur bija minējumu un pieņēmumu, par to viņa pati nebija skaidrībā. Jau ilgus gadus viņa veidoja savu mātes mītu.
Bet vai tas bija tikai mīts? Saskaitusies pati par savām šaubām, viņa atvēra kumodes augšējo atvilktni un izņēma stipri nolietotu nelielu ādas portfeli. No tā izbira nodzeltējuši, plāni manuskripti, un gaisā bija jūtama vāja salda smarža, kas lika atcerēties senos laikus. Rokraksts bija smalks un stipri līkumots; tā mēdza rakstīt pirms piecdesmit gadiem. Viņa klusu lasīja:
Par Eolkokli saldāka Šķiet tavas mūzas dziesma man, Un plašā Kalifornija No maigām atbalsīm vēl san.
Viņa jautāja sev, kā jau tūkstoškārt bija jautājusi, kas tā Eola kokle tāda varētu būt, bet nepazīstamā vārda skaistums un mistika lika tai miglaini atcerēties viņas skaisto māti. Kādu brīdi domājusi, viņa atritināja otru manuskriptu ar uzrakstu «Veltīts K. B.». Viņa zināja, ka tas nozīmē Karltonu Braunu, jo tas bija mīlas dzejolis, ko viņas māte bija veltījusi viņas tēvam.
Saksona apcerot lasīja dzejoļa pirmo pantu:
Reiz no ļaudīm man birzī bij aizzagties prieks. Kur redz statujas kailas un kur lapu jums liegs Salc ap Psīhi un Bakhu, kas efejām vīts, Un kur mīlnieku dieve un Pandora mīt.
Arī tas viņai bija neuzminama mīkla. Bet viņa it kā ieelpoja lasītā skaistumu. Bakhs un Psīhe — tas bija talismans, ar kura palīdzību var burties. Bet ak! Tikai viņas māte prata burvību atminēt. Dīvaini bezsatura vārdi, kas tik daudz nozīmē. Viņas brīnišķā māte bija zinājusi šo vārdu nozīmi. Saksona skaļā balsī burtoja šos trīs vārdus, burtu pēc burta, jo neuzdrošinājās tos izrunāt, un viņas apziņā pie tam pavīdēja cēli priekšstati, bezgalīgi dziļi un neaptverami. Samulsis un apžilbis viņas prāts apstājās augstu pāri viņas pasaulei, pie ieejas mirdzošā un zaigojošā pasaulē, kur bija mitusi viņas māte. Atkal un atkal viņa bijīgi lasīja šīs četras rindiņas. Tur bija starojoša gaisma un skaidrība, un viņa juta, ka tai vajadzētu klusināt arī tās pasaules sāpes un nemieru, kurā viņa mita. Seit, šais noslēpumainās rindiņās, bija mīklas atminējums. Ja viņa tikai spētu to izprast, viss kļūtu skaidrs. Par to viņa bija cieši pārliecināta. Tad viņa arī saprastu Sā- ras aso mēli, savu nelaimīgo brāli, Cārlija Longa nežēlību, nelaimīgā grāmatveža piekaušanu, dienām, mēnešiem un gadiem ilgās pūles pie gludināmā dēļa.