Uz dienvidiem no Goldbīčas, braucot pa šauro pirmatnējā meža ceļu, viņi izdzirda augstu virs galvām tālu zvaniņu skaņas. Simts metru tālāk Bilijs atrada vietu, kur ceļš bija tik plats, lai varētu pabraukt garām otrs pajūgs. Un šeit viņš palika gaidot, bet jautrie zvaniņi steidzīgi tuvojās. Viņi dzirdēja bremzes čirkstoņu, zirgu kāju di- poņu mīkstajās smiltīs, dzirdēja reiz arī vedēju asi iesaucamies un tad kādas sievietes smieklus.
«Tas tik ir braucējs, tas tik ir braucējs,» Bilijs murmināja. «Noņemu savu cepuri viņa priekšā, vienalga kas tas arī būtu, ja viņš tur augšā var tā braukt pa šādu ceļu. Klausies tikai! Tam ir gan varenas bremzes. Oi! Oi! Tā tik bija bedre! Tam ir atsperes, tās ir atsperes!»
Tur, kur ceļš zigzagā aizvijās virs viņiem, caur koku spraugām zibēja četri strauji sarkanbrūni zirgi, un ātri griezās nelielu dzeltenbrūnu ratu riteņi. Nākošā pagriezienā atkal kļuva redzami divi priekšējie zirgi un aiz viņiem abi nākošie, kas vilka divvietīgus vieglus ratus, tad viss pajūgs dārdēdams pārbrauca šauru dēļu tiltu. Uz priekšējā sēdekļa atradās kāds vīrietis un sieviete, uz pakaļējā starp saiņiem, ceļa somām, makšķerēm, šautenēm, saliekamiem krēsliem un rakstāmmašīnu sēdēja iespiests kāds japānis, bet viņam pāri un ap viņu bija sasprausts daudz briežu un aļņu ragu.
«Tie taču ir misters un misis Hastingsi!» Saksona iesaucās.
«Tprrr!» Hastingss kliedza un lika iedarboties bremzei, apstādinot savus zirgus blakus Bilijam un Saksonai. Sveicieni lidoja šurp un turp, un arī japānis deva un dabūja savu tiesu, jo tas bija tas pats, ko viņi bija redzējuši Rio- visiā uz Klejotāja.
«Nu, te izskatās drusku citādāk nekā Sakramento salās, ko?» Hastingss teica Saksonai. «Te ir tikai amerikāņu ģimenes šais kalnos. Un viņi nemaz nav mainījušies. Mūsu senči bijuši gluži tādi paši.»
Misters un misis Hastingsi pastāstīja par savu garo braucienu. Viņi jau divus mēnešus bija ceļā un tagad gribēja doties tālāk caur Oregonu un Vašingtonu uz Kanādas robežām.
«No turienes mēs sūtīsim zirgus atpakaļ un paši brauksim ar vilcienu,» Hastingss nobeidza.
«Bet ar to ātrumu, kā jūs traucat, jūs varējāt būt daudz tālāk,» Bilijs kritizēja.
«Mēs ļoti bieži apstājamies,» misis Hastingsa paskaidroja. k .
«Mes bijām Hopa — aizsargatā teritorijā,» Hastingss stāstīja. «Braucām ar kanoe pa Triniti un Klamatu līdz jūrai. Divas nedēļas nodzīvojām īsti mežonīgajā Kurikon- tijā.»
«Tur arī jums jāaizbrauc,» Hastingss viņiem ieteica. «Jūs vēl pirms vakara tumsas varat sasniegt Montenrančo. Un no turienes griezieties zemes iekšienē. Ceļu tur nav. Tikai jāšus var tikt uz priekšu. Bet meža zvēru ka biezs. Es nošāvu piecas kalnu lauvas, divus lāčus, par briežiem nemaz nav ko runāt. Redzēju arī aļņu barus. Nē, tos es < nešāvu. Tos nedrīkst šaut. Tos aļņu ragus es dabūju no veciem medniekiem. Es jums visu pastāstīšu.»
Un, kamēr abi vīrieši runājās, arī Saksona un misis Hastingsa neklusēja.
«Vai atradāt savu mēness ieleju?» rakstnieka sieva atvadoties viņai jautāja.
Saksona purināja galvu. 4
«Gan jūs to atradīsit, ja tikai labi pameklēsit, un jums man jāapsola, ka atbrauksit uz Sonomas ieleju, kur ir mūsu rančo. Ja jūs tad vēl nebūsit atraduši savu ieleju, mēs darīsim, ko varēsim, lai jums palīdzētu.»
Trīs nedēļas vēlāk Bilijs, nošāvis vairāk kalnu lauvu un lāču nekā Hastingss, atgriezās no Kurikontijas pāri robežai Kalifornijā. Seit Saksona atkal redzēja savus mīļos sarkankokus. Tie bija neiedomājami skaisti sarkankoki. |
Bilijs apturēja ratus, nokāpa no sēdekļa un apbrīnodams gāja kādam kokam apkārt.
«Četrdesmit piecas pēdas,» viņš teica. «Tas ir piecpadsmit pēdu diametrā. Un tādi tie ir visi, tikai vēl lielāki.
Nē, šeit ir viens kroplis. Tam tikai deviņas pēdas diametrā. Un tie ir vairākus simtus pēdu augsti.»
«Kad es miršu, Bilij, tev mani jāapbedī sarkankoka paēnā,» Saksona teica.
«Es negribu, ka tu mirsti pirms manis,» viņš apgalvoja. «Mēs testamentā noteiksim, lai mūs abus tā apbedī.»
Viņi turpināja ce]u uz dienvidiem, visu laiku gar piekrasti; medīja, zvejoja, peldējās un pirka zirgus. Bilijs tos nosūtīja ar krasta tvaikoņiem uz Oklendu. Viņu maršrutā ietilpa Delnorte un Humbolta apgabali, un pa Mendoki- nas ieleju tie devās uz Sonomu — tie visi bija lielāki apgabali nekā austrumu štati. Viņi šķērsoja milzīgus mežus, zvejoja neskaitāmās upēs foreles un brauca pa daudzām auglīgām ielejām. Un vēl arvien Saksona meklēja savu mēness ieleju. Dažreiz, kad viss šķita piemērots, trūka dzelzceļa, bet pa lielākai daļai visur bija par daudz miglas.
«Šad tad mums tomēr vajadzīgs saules kokteilis,» viņa teica Bilijam.
«Jā,» viņš atbildēja. «Ja miglas būs pārāk daudz, mēs kļūsim gļēvi. Tas, kas mums vajadzīgs, ir kaut kas starp vienu un otru, un mums būs jābrauc mazliet tālāk no krasta, lai to atrastu.»
Bija jau rudens, kad viņi nogriezās no Klusā okeāna pie vecā Rosās forta un iebrauca Krievupes ielejā tālu aiz Kazadero un Gernvilas. Santa Rosā Bilijam, nosūtot dažus zirgus, bija drusku jāuzkavējas, un tikai pēcpusdienā viņš izbrauca dienvidaustrumu virzienā uz Sonomas ieleju.
«Es neticu, ka pirms vakara sasniegsim Sonomas ieleju,» viņš teica un vēroja saules augstumu pie apvāršņa, «šo te sauc par Beneta ieleju, šeit jāceļas pāri, un tad izbrauksim pie Glenelenas. Skaties, tā taču ir varen jauka ieleja. Un kāds brīnišķs kalns tur tālāk.»
«Kalns tiešām skaists,» Saksona teica. «Bet pārējās kalnu virsotnes pārāk kailas. Un es neredzu lielus kokus. Lieliem kokiem vajadzīga laba, auglīga zeme.»