«Es jau negribu apgalvot, ka tā būtu mēness ieleja — tas man nenāk ne prātā. Bet tas kalns tur tomēr ir varens. Skaties, kas tur koku. Esmu ar mieru derēt, ka tur ir medījums.»
«Es labprāt vēlētos zināt, kur pavadīsim šo ziemu,» Saksona teica.
«Vai zini ko? Es arī pašlaik taisni par to domāju. Dosimies šoziem atkal uz Karmelu. Marks Hols atkal atgriezies un Džims Hazards arī. Ko tu par to domā?»
Saksona pamāja.
«Bet šoreiz taču tu nebūsi gadījumu darbu darītājs?»
«Nē, mēs varēsim apmierināties ar to, ka uzpirksim zirgus, ja laiks būs pietiekoši labs, lai varētu izbraukt,» Bilijs apstiprināja, un sejā tam staroja apmierinātība. «Un, kad tas klejotājs dzejnieks no marmora mājas būs tuvumā, es pie viņa izmēģināšu savus boksa cimdus, lai tam atgādinātu, ka viņš man gandrīz sabendēja kājas ar savu skriešanos.»
«O! O!» Saksona iesaucās. «Skaties, Bilij! Skaties!»
Viņiem pretim ceļa līkumā pašreiz iegriezās kādi smaga zirga vilkti rati. Dzīvnieks bija mirdzošā kastaņu brūnumā, dzeltenīgi baltām krēpēm un asti. Aste bija gandrīz līdz zemei, biezās un viļņojošās krēpes krita pāri kaklam. Tas sajuta ķēvi un pēkšņi apstājās, atmeta galvu, un kuplās krēpes plandīja vējā. Viņš nolieca galvu, līdz ieplestās nāsis aizskāra trīsošos ceļus un starp izslietajām ausīm varēja redzēt spēcīgu, gandrīz neiedomājamu kakla izliekumu. Tad tas atkal atmeta galvu atpakaļ un nikni raustīja laužņus, bet vedējs grieza lielu līkumu, lai laimīgi pabrauktu garām. Viņi varēja redzēt mežonīgo zirga acu mirdzu, un Bilijs uzmanīgi tvēra grožus un arī pagrieza vairāk sāņus. Viņš pacēla roku, lai dotu vedējam zīmi, un, kad viņi bija pabraukuši viens otram garām, viņš pieturēja, un abi runāja pāri plecam par darba zirgiem.
Bilijs starp citu dabūja zināt, ka ērzeli sauc par Barba- rosu un ka vedējs pats ir viņa īpašnieks un dzīvo Santa Rosā.
«No šejienes ir divi ceļi uz Sonomas ieleju,» vīrs stāstīja. «Kad nonāksit pie krustcelēm, jums jānogriežas pa kreisi no Beneta virsotnes uz Glenelenu — tas ir tur pāri.»
Augstu pāri plašajiem novāktajiem labības laukiem saules tveicē pacēlās Beneta virsotne, vesela bara mazāku kalnu ieskauta, un tie piekļāvās tā pakājei. Bet augstiene un kalni šai pusē bija kaili un saulē izdeguši, kaut arī tai skaistajā, saules izdedzinātajā zeltbrūnajā krāsā, kas tik īpatnēja Kalifornijai.
«Ceļš pa labi ved uz Glenelenu, bet tas ir stāvāks un
tālāks. Nu, jūsu zirgi gan neizskatās tā, ka tas viņus traucētu.»
«Kurš no šiem ceļiem ir skaistākais?» Saksona jautāja.
«O, tas pa labi — par to nav ko šaubīties,» vīrs atbildēja. «Tas tur ir Sonomas kalns, un ceļš labu laiku iet pa to augšup un tad caur Kupera gravu.»
Kad viņi bija atsveicinājušies, Bilijs tūlīt nebrauca tālāk. Viņš un Saksona pagriezušies skatījās uz satraukto Barbarosu, kas, redzami dumpodamies, auļoja uz Santa Rosu.
«Nākošo pavasari es labprāt atkal gribētu šeit būt,» Bilijs teica.
Pie krustcelēm Bilijs pieturēja un paskatījās uz Saksonu.
«Nu kas par to, ka tas garāks?» viņa teica. «Skaties, cik tas skaists — viss zaļos kokos; un esmu pārliecināta, ka tie būs sarkankoki kanjonos. Nekad nevar zināt. Varbūt taisni tur — augšā ir mēness ieleja. Un to mēs nedrīkstam palaist garām tikai tādēļ vien, lai ietaupītu pusstundu laika.»
Viņi nogriezās pa labi un brauca pa daudziem stāviem uzkalniem. Tuvojoties viņi redzēja, ka ūdens plūst arvien bagātīgāk. Viņi pabrauca gadām kādam strautam, un, kaut gan vīnkalni bija saulē izkaltuši, lauku sētās un visapkārt līdzenumā auga kupli skaisti koki.
«Varbūt tas izklausās dīvaini,» Saksona teica, «bet man tas kalns tur jau kļuvis mīļš. Man ir gandrīz tā, it kā jau agrāk kādreiz būtu to redzējusi, un — nu jā, tas ir brīnišķīgs.» i
Viņi šķērsoja kādu tiltu un, strauji pagriežoties ap stūri, viņus pēkšņi ieskāva vēsa tumsa. Visapkārt pacēlās milzīgie sarkankoki. Zemi sedza rožains rudens viršu klājs. Sur tur krēslu caururba kāds saules stars, vērsdams siltākas birzs dziļās, krēslainās ēnas. Jaukas taciņas vijās starp kokiem un izzuda tīkamos stūrīšos, ko veidoja sarkanās kolonnas, kas lokā auga ap sen izgaisušo senču trūdiem — kādus apmērus sasnieguši šie senie milzeņi, norādīja loka diametrs, kādā auga šo milzeņu atvases.
No birzs ceļš vijās pāri viļņotam līdzenumam un caur nelielām gravām un kanjoniem, kas visi bija mežu klāti un ūdeņiem bagāti. Dažās vietās ceļš bija mitrs, tik tuvu tam burbuļoja kāds strauts.
«Sis kalns liekas būt tīrais sūknis,» Bilijs teica. «Te tas stāv pēc garas sausas vasaras, un zeme ir avotu pilna.»
«Es zinu, nekad neesmu šeit bijusi,» Saksona dzirdami murmināja, «bet viss man šķiet tik pazīstams. Jādomā, ka esmu par to sapņojusi. Man ir tā, it kā būtu pārnākusi mājās… O Bilij, ja nu izrādīsies, ka tā ir mūsu ieleja.»
«Tas ir lieliski,» viņš sajūsmināts iesaucās. «Pat nevienu kvadrātjūdzi šīs zemes nemainītu pret visu Sakramento ieleju ar visām upes salām un vēl Midlriveru klāt. Ja tur augšā nav medījuma, tad es būšu ļoti maldījies. Kur ir avoti, tur ir arī strauti, un strauti savukārt nozīmē foreles.»
Viņi pabrauca gar lielu, labi iekārtotu, šķūņu un staļļu ieskautu zemnieka sētu, devās tālāk pa ceļu mežā un izbrauca blakus kādam laukam, kas Saksonai jau pirmā brīdī tūlīt iepatikās. Tas cēlās no ceļa pret kalnu, un kalna pakājē to ieskāva koku rindas. Lauks kvēloja kā nespodrs zelts rietošās saules staros, un vidū auga vientuļš milzu sarkankoks ar nosvilušu galotni, kas izskatījās, it kā tur būtu kādreiz mitinājušies ērgļi. Mežs aiz tā klāja kalnu vienmuļā zaļumā līdz virsotnes sākumam. Bet, kad viņi sāka braukt tālāk un Saksona, pagriezusi galvu, raudzījās pēc sava lauka, kā viņa to dēvēja, viņa ieraudzīja, ka īstā Sonomas kalna virsotne slejas visam augstu pāri un ka kalns pie viņas lauka ir tikai masīvā milzeņa vieni sāni.