Viņiem priekšā pa labi, pāri asi šķautņainai kalna mugurai, dziļiem zaļiem kanjoniem nodalītu un tālāk uz leju izvēršoties līgojošos augļu dārzos un vīna kalnos, viņi pirmoreiz skatīja Sonomas ieleju un mežonīgos kalnus, kas ieskāva visu austrumu pusi. Pa kreisi viņi redzēja nelieliem kalniem un lejām klāto zelta zemi. Vēl tālāk uz ziemeļiem viņu acīm pavērās cita ielejas daļa, un tai aizmugurē kā ielejas pretējā siena pacēlās kalnu grēda, kuras augstākā virsotne — izdzisis sens sarkans krāteris — zīmējās rožainajās vakara debesīs. No ziemeļiem uz dienvidaustrumiem vijās kalnu grēda, kas vēl bija saules staru apmirdzēta, bet pār Biliju un Saksonu jau klājās vakara ēnas. Viņš paskatījās uz Saksonu un, ieraudzījis sajūsmas pilno izteiksmi viņas sejā, apturēja zirgus. Visas debesis austrumu malā bija dziļi rožainā krāsā, kas klājās arī pār kalniem un lika tiem mirdzēt kā vīnam un rubīniem. Sonomas ielejā cēlās migla tumšā, dziļi violetā krāsā; tā plandījās kalna pakājē, stīdza augstāk, sniedzās tam pāri, applūdināja to un apklāja visu ar tumši violetu segu. Ne vārda nerunājot, Saksona rādīja uz ieleju. Bi- lijs palocīja galvu un tad lika zirgiem rikšot pa silto, krāsu piesātināto mijkrēsli.
Vietās, kur ceļš gāja uz augšu, viņi sajuta vēso, dzīvinošo četrdesmit jūdžu atstatā Klusā okeāna pūsmu, bet no visām ieplakām un gravām cēlās silta rudens zemes dvaša ar sausas zāles, vīstošu lapu un ziedu smaržu.
Viņi sasniedza dziļa kanjona malu, kas it kā urbās līdz pat Sonomas kalna sirdij. Atkal Bilijs pieturēja ratus, kad bija pavēries Saksonas sejā. Kanjons bija ļoti skaists, dīvaini mežonīgi skaists. Visā tā garumā auga sarkankoki. Tālākā kanjona malā bija trīs biezām eglēm un ozolu birzīm klāti nelīdzeni uzkalni. Šos uzkalnus šķērsoja neliels kanjons, kas saplūda ar galveno kanjonu un ko arī ieskāva sarkankoki. Bilijs norādīja uz nopļauto labības lauku uzkalnu pakājē.
«Šādās ganībās redzu ganāmies savus zirgus,» viņš teica.
Viņi iebrauca kanjonā, kur ceļam līdztekus starp vītoliem un gobām vijās avots. Saules rieta uguns, kas blāzmoja mākoņu klātajās rudenīgajās debesīs, pieplūdināja kanjonu ar sarkanu gaismu. Gaiss bija lauru koku smaržas piesātināts. Meža vīnogulāji kā tilts pāri avotam savienoja koku ar koku. Dažādu pasugu ozoli bija vieglo spāņu sūnu mežģīnēm aizplīvuroti. Avotu krastos auga sulīgas papardes. Kaut kur dūdoja meža balodis. Piecdesmit pēdu virs zemes, tieši virs viņu galvām, pāri ceļam pārlēca vā- verīte — pelēki brūna ēna starp diviem kokiem, un viņi, zariem līgojoties, izsekoja tās gaisīgo ceļu.
«Man ir tāda izjūta—» Bilijs iesāka.
«Ļauj man vispirms paskatīties,» Saksona lūdza.
Viņš gaidīja, nenovērsdams skatienu no viņas sejas, bet Saksona tikmēr sajūsmināta raudzījās apkārt.
«Mēs esam atraduši savu ieleju,» viņa čukstēja. «Vai tā nav mūsu?»
Viņš pamāja, bet klusēja, ieraudzījis mazu zēnu, kas dzina pa ceļu govi. Vienā rokā zēns nesa nepiemēroti lielu bisi, otrā smieklīgi lielu trusi.
«Cik tālu vēl līdz Glenelenai?» Bilijs jautāja.
«Pusotras jūdzes,» bija atbilde.
«Kas tas par avotu?» Saksona jautāja.
«Kalnavots. Pusjūdzi tālāk tas ieplūst Sonomas upē.»
«Foreles?» Bilijs jautāja.
«Ja protat tās ķert,» zēns smējās.
«Vai kalnos ir brieži?»
«Vēl nav viņu īstais laiks,» zēns izvairīgi atbildēja.
«Nu, tu laikam gan vēl nevienu savā mūžā neesi nošāvis?» Bilijs viltīgi teica un saņēma atbildi:
«Varu parādīt ragus.»
«Brieži met ragus,» Bilijs turpināja ķircināties. «Tos var katrs atrast.»
«Pie manējiem vēl redzama gaļa. Tie vēl nav nokaltuši …»
Zēns apklusa un ar izbiedētu skatienu vēroja bedri, ko Bilijs tam bija izracis.
«Nebēdā par to, zēn,» Bilijs smējās, «es neesmu mežsargs. Es tikai pērku zirgus.»
Atkal trīs vāverītes, vairāki sarkanstumbrainie karaliskie ozoli, sarkankoku loki un tad, burbuļojošam avotam vēl arvien turpat blakus turpinot savu ceļu, viņi ieraudzīja nelielus dārza vārtiņus ar piestiprinātu, primitīvi darinātu koka vēstuļu kastīti ar uzrakstu «Edmunds Hale». No zariem pīto vārtu aplodā stāvēja vīrietis un sieviete. Tas bija tik jauks skats, ka Saksonai pat aizcirtās elpa. Viņi stāvēja blakus. Sieviete bija savu mazo, smalko roku ielikusi vīrieša rokā, un tā šķita radīta, lai svētot skartu cilvēku galvas. Un šo iespaidu vēl pastiprināja vīrieša seja — tā bija seja ar skaistu atklātu pieri, lielām, skaistām, labsirdīgām pelēkām acīm un kupliem sidrabotiem matiem, kas mirdzēja kā vērpts stikls. Viņš bija liels un smags, bet sieviete viņam blakus smalku un vieglu stāvu. Viņa bija safrānbrūnā krāsā, kādas dažreiz mēdz būt baltās rases sievietes, un viņas smaidošās acis bija dzidri zilas. Ar savu fantastisko jūras zaļuma apģērbu un dzīvo sejiņu tā šķita Saksonai kā pavasara krāsainais zieds.
Var būt, ka skats, ko Saksona un Bilijs sniedza, braucot pa saules rieta zeltaino gaismu, bija tikpat valdzinošs un skaists. Abi pāri redzēja tikai viens otru. Mazā sieviete izskatījās starojoši jautra. Garīgums, kas bija izpaudies vīrieša sejā, tagad tur atmirdzēja visā savā krāšņumā un vērta to neizsakāmi maigu un siltu. Saksonu pārņēma tādas pašas izjūtas kā pirmīt, ieraugot kalnu un pļavu pie kalna, viņai šķita, ka tā vienmēr pazinusi šos mīļos cilvēkus. Viņa zināja, ka mīl tos.
«Labvakar,» Bilijs teica.
«Ak jūs, laimīgie bērni,» vīrietis teica. «Man gribētos zināt, vai jūs paši arī zināt, cik jauki izskatāties, tur ratos sēdot.»
Tas bija viss. Rati nepieturēja, bet brauca tālāk pa ceļu, kas bija noklāts nobirušām ozolu, vītolu un gobu lapām. Tad viņi nonāca tai vietā, kur abi avoti savienojās.