«Ak, kas par skaistu vietu mājai,» Saksona izsaucās un rādīja pāri avotam. «Skaties, Bilij, līdzenumu aiz pļavas otrpus avotam.»
«Tā ir auglīga zeme, Sakson, arī līdzenums ir ļoti auglīgs. Skaties lielos kokus, kas tur aug. Un droši vien avoti arī tur būs.»
«Brauksim turp,» Saksona teica.
Pametuši galveno ceļu, viņi pa šauru tiltu pārbrauca Kalnavotain un uzbrauca uz sen nelietota ceļa, kur bija redzamas daudzu riteņu atstātās pēdas un kas vijās gar tikpat vecu, no sarkankoku zariem pītu žogu. Viņi piebrauca pie vaļā atrautiem vārtiem, pa kuriem veda ceļš uz līdzenumu.
«Te tas ir — es to zinu,» Saksona, dziļi pārliecināta, teica. «Brauc iekšā, Bilij!»
Caur kokiem vīdēja maza balta zemnieku dzīvojamā māja izsistiem logu stikliem.
Viņi runāja klusā balsī, ejot ap māju zem lieliem ozoliem un apstājoties neliela šķūņa priekšā. Pārāk nepacietīgi viņi piesēja zirgus pie žoga nenojūgtus un devās savā izlūkgājienā. Kritums no līdzenuma lejā uz pļavu bija stāvs, bet ozoliem biezi noaudzis. Viņiem spraucoties caur biezokni, gaisā uzspurdza paipalu bari, kas izbiedēti pameta savas ligzdas.
«Kā ar medījumu?» Saksona jautāja.
Bilijs smējās un vēroja avotu, kas virda no dziļuma skaidrā vēsā straumē un aizvijās pa pļavu. Šeit zeme bija saulē izkaltusi un daudzās vietās saplaisājusi.
Saksonas sejā iegūla vilšanās izteiksme, bet Bilijs, kas pirkstiem drupināja lielu zemes piku, vēl nebija guvis galīgu pārliecību.
«Tā ir auglīga zeme,» viņš paskaidroja, «labākā, ko desmit tūkstoš gados ūdeņi nonesuši lejā no kalniem. Bet…»
Viņš apklusa, raudzījās visapkārt, pētīja pļavas apveidu, aizgāja līdz sarkankokiem un atnāca atkal atpakaļ.
«Tādai, kāda tā ir tagad, tai nav nekādas vērtības,» viņš teica. «Bet, ja to pareizi kopj un iestrādā, tā kļūs labāka par labu. Viss, kas te nepieciešams, ir drusku prāta un daudz drenāžas. Otrā pusē pļavai ir krauja, kas visa noaugusi sarkankokiem līdz pat avotam. Nāc man līdzi, es tev parādīšu.»
Viņi gāja caur sarkankoku birzi un nonāca līdz Sonomas strautam. Seit ūdens neburbuļoja, bet plūda rāmā straumē tieši uz kādu dīķi. Sai pusē vītoli lieca zarus ūdenī. Otrā pusē bija stāva krauja. Bilijs mērīja augstumu acīm, bet ūdens dziļumu ar kādu kārti.
«Piecpadsmit pēdu,» viņš paziņoja. «Seit no krasta var nirt pēc patikas, cik dziļi vēlas, un ko peldēt te ir simts jardu turp un atpakaļ.»
Viņi gāja gar dīķa malu. Tālāk tas sašaurinājās, kļūstot par straumi, kas pāri kailiem klinšbluķiem šāvās uz jaunu dīķi.
Viņiem vēl skatoties, kāda forele, zvīņām mirdzot, palēcās gaisā, un Bilija un Saksonas acis tai sekoja, vērojot, kā loki rāmajā ūdens virsmā kļūst arvien plašāki un plašāki.
«Man liekas, ka mēs ziemu tomēr nepavadīsim Karmelā,» Bilijs teica. «Sī vieta mums kā radīta. Rīt no rīta būs jāmēģina uzzināt, kam tas viss pieder.»
Kādu pusstundu vēlāk, Bilijam apkopjot zirgus, Saksona vērsa viņa uzmanību uz kādas lokomotīves svilpienu.
«Te tev arī dzelzceļš,» viņš teica. «Tas ir vilciens, kas iet uz Glenelenu, un' tikai jūdzes atstatumā no šejienes.»
Vakarā, kad viņi jau gulēja zem segām un Saksona pašreiz taisījās iemigt, Bilijs viņu iztraucēja.
«Bet ja nu tas aitasgalva, kam šī vieta pieder, negribēs to pārdot?»
«Viņš pārdos, par to nav ne mazāko šaubu,» Saksona atbildēja mierīgā pārliecībā. «Seit mēs esam mājās. Es to zinu.»
Viņus uzmodināja Posums, kas nikni rēja kādu vāverīti, jo tā negribēja nākt lejā un ļaut sevi nokost. Vāverīte tērzēja un bija tik pļāpīga, ka Posums savās nevaldāmās dusmās kļuva pavisam neprātīgs un mēģināja uzrāpties kokā. Bilijs un Saksona smējās un lieliski uzjautrinājās par terjera niknumu.
«Ja mēs šeit apmetīsimies, nevienu vāverīti nešaus,» Bilijs teica.
Saksona spieda viņa roku un piecēlās sēdus. Bija dzirdama cīruļa dziesma.
«Te ir viss, ko vēlējāmies,» viņa, laimīgi nopūzdamās, teica.
«Jā, atskaitot īpašuma tiesības,» Bilijs piezīmēja.
Pēc steigā ieturētām brokastīm viņi devās pētīt šā īpašuma robežas, sekoja to izliektajai līnijai un vairākas reizes gāja no strauta līdz žogam un atkal atpakaļ. Viņi uzgāja septiņus avotus pie pļavas kalna pakājē.
«Seit nu mums būtu pietiekoši daudz ūdens,» Bilijs teica. «Ja pļava būs drenēta un zeme labi iekopta, ar ūdens daudzumu mēs visu cauru gadu varam ievākt ražu pēc ražas. Te būs pieci akri šādas zemes, un es nevēlētos to mainīt pret misis Mortimeras zemi.»
Viņi stāvēja nogāzē vecā augļu dārzā, kur tikko bija saskaitījuši septiņus augļu kokus, gan ļoti nolaistus un nekoptus, bet vispār spēcīgus un lielus.
«Nogāzes augšējā malā aiz mājas varēsim audzēt ogulājus.» Saksona apklusa. Viņai bija ienākusi prātā jauna doma. «Ja misis Mortimera atbrauktu un dotu mums padomu! — Kā tu domā, Bilij, vai viņa brauks?»
«Protams, ka viņa brauks. No Sanžozē līdz šejienei nebūs vairāk par četrām stundām ko braukt. Bet vispirms mums jānoskaidro, vai šī vieta vispār pārdodama. Un tad tu viņai vari aizrakstīt.»
Saksonas avots bija viena un pie tam garākā šīs nelielās saimniecības robeža. Divas puses ieskāva žogs un ceturto Kalnavots.
«Padomā, mūsu kaimiņi būs šie abi jaukie cilvēki, skaistā sieviete un vīrietis,» Saksona domīgi teica. «Avots šķir viņu un mūsu saimniecību.»
«Tā vēl nav mūsu saimniecība,» Bilijs aizrādīja. «Iesim un apmeklēsim viņus. Varbūt viņi varēs mums kaut ko pastāstīt par šo sētu.»
«Tā jau ir tikpat kā mūsu,» Saksona atbildēja. «Galve-. nais bija to atrast. Un vienalga, kam šī māja piederējusi, viņš to nav mīlējis. Kopš ilgiem, ilgiem laikiem te neviens vairs nav dzīvojis. Un — ak Bilij, vai tu esi apmierināts?»