«Katrs mazākais nieciņš mani te apmierina,» Bilijs vaļsirdīgi teica. «Mazākais cik tālu te viss sniedzas. Vienīgā nelaime tā, ka tas nesniedzas pārāk tālu.»
Saksonas nelaimīgā sejas izteiksme lika Bilijam apklust un atteikties no sava iemīļotā sapņa.
«Mēs to pirksim — par to vairāk nerunāsim,» viņš teica. «Bet aiz pļavas ir daudz meža, un tādēļ nav visai daudz ganību. Tikai dažiem zirgiem un kādai govij. Bet tas viss var gaidīt. Mēs nevaram iegūt visu reizē, un viss, kas te atrodas, ir lielisks.»
«Nu tad dēvēsim to par sākotni,» viņa to mierināja. «Vēlāk jau varam piepirkt klāt — varbūt to gabalu pie Kaln- avota līdz trim uzkalniem, ko vakar redzējām …»
«Kur es teicu, ka tās labas ganības maniem zirgiem,» Bilijs viņu pārtrauca, un tam iekvēlojās acis, to sakot. «Jā, kādēļ gan ne? Tik daudz jau piepildījies no tā laika, kopš sākām savu ceļojumu, ka piepildīsies arī tas.»
«Mēs jau varam strādāt, lai to sasniegtu, Bilij.»
«Jā, mēs strādāsim kā īsti velni, lai to panāktu,» viņš domīgi teica.
Viņi izgāja caur primitīviem dārza vārtiņiem un devās pa ceļu, kas aizlocījās pa koptu meža gabalu. No mājas nekas nebija redzams, līdz viņi, gluži negaidot, atradās starp kokiem, kas to ieskāva. Tā bija astoņstūru māja un tik samērīga, ka ar saviem diviem stāviem nepavisam neizskatījās augsta. Māja iederējās savā vietā. Tā bija tāpat saaugusi ar zemi kā koki. Te nebija dārza vārda parastā nozīmē, mežs sniedzās līdz pat durvīm. Mājas durvis ar nelielo lieveni bija tikai vienu kāpienu virs zemes. Virs durvīm dīvaini grieztiem burtiem bija uzraksts «Trillium paspārne».
«Nāciet tikai pa kāpnēm augšā, mīļie,» sauca no augšas kāda balss, kad Saksona pieklauvēja.
Pakāpušies atpakaļ un paskatījušies augšup, viņi redzēja mazo lēdiju stāvam uz balkona un smaidām. Viņa bija ģērbusies vieglā rožaina auduma rīta kleitā un atkal Saksonai šķita kā puķe.
«Taisiet tikai durvis vaļā un nāciet iekšā — gan jau ceļu atradīsit paši,» viņa rīkoja.
Saksona gāja pa priekšu, un Bilijs sekoja tai uz papēžiem. Viņi ienāca kādā gaišā istabā ar daudz logiem un lielu granīta kamīnu, kur dega lielas malkas šķilas. Uz kamīna akmens dzegas bija nolikta liela meksikāņu vāze, pilna rudens izkrāsoto zaru un smalko, vieglo vīnstīgu. Sienas bija izklātas ar viegli kodinātu, bet ne pulētu koku siltā, dabīgā krāsā. Gaiss bija tīrs un tīkams, stipri smaržoja pēc koka. Vienā no istabas kaktiem stāvēja riekstu koka harmonijs, kādā citā daudz plauktu ar grāmatām. Pa logiem, pāri atpūtas solam, kas, redzams, nestāvēja dīkā, varēja redzēt mierīgo rudens ainavu ar dzeltenajiem kokiem un izbalējušo zāli. Daudzi iemīti ceļi veda uz visām pusēm pāri mazajai sētai. Skaistas nelielas kāpnes garām vairākiem logiem veda augšējā stāvā. Tur stāvēja mazā lēdija, apsveicinājās ar viņiem un ieveda tos — kā Saksona tūlīt noskārta — savā istabā. Arī šeit bija daudz logu un plauktu ar grāmatām. Grāmatas bija izkaisītas arī uz rakstāmgalda, dīvāna un šujamgaldiņa. Uz vaļējā loga palodzes bija nolikts trauks ar krāsainām rudens lapām, un visā telpā bija jūtama mazās brūnās sievietes apburošā ietekme. Viņa atsēdās niecīgā, no spāņu niedras pītā, spilgti sarkani lakotā šūpuļkrēslā, kas līdzinājās bērnu krēslam.
«Jā, tā ir dīvaina māja,» teica misis Hale, smejoties jaunas meitenes jautriem smiekliem. «Bet mums tā mīļa. Edmunds to cēla pats savām rokām, pat skārdnieka darbus veica pats — bija gan ļoti grūti, līdz viss saskanēja.»
«Vai grīdu lejā un kamīnu arī?» Bilijs jautāja.
«Visu, visu!» viņa lepni atbildēja. «Un pusi no visām mēbelēm. Tur to ciedru koka galdu un to tur arī — visu pats savām rokām.»
«Un pie tam tās tik maigas rokas,» Saksona neviļus iesaucās.
Misis Hale uzmeta viņai ātru vērīgu skatienu, un viņas žirgtajā sejā pavīdēja pateicīga izteiksme.
«Jā, tās ir maigas,» viņa liegi teica, «maigākās rokas, kādas jebkad esmu redzējusi. Tas ir mīļi, ka jūs to tūlīt esat pamanījusi, jo jūs jau viņu tikai redzējāt vakar ga- rāmbraucot.»
«Es nevarēju citādi,» Saksona teica.
Viņas skatiens slīdēja no misis Hales uz sienu aiz viņas, kur bija jauks bišu šūnu zīmējums, šur tur arī uzzīmētas zelta bites. Pie sienas bija arī vairākas gleznas.
«Tur ir tikai cilvēki,» Saksona teica, jo atcerējās skaistās gleznas Marka Hola mājās.
«Manas dabas ainavas gleznas ir, lūk, tur,» misis Hale atbildēja un rādīja pa logu laukā. «Iekšā gribu tikai savu mīļo attēlus, kas nevar vienmēr būt kopā ar mani. Daži no tiem ir briesmīgi klaiņotāji.»
«O!» Saksona bija piecēlusies un apskatīja kādu fotogrāfiju. «Vai jūs pazīstat Klāru Hastīngsu?»
«Domāju gan. Esmu bijusi viņai mātes vietā. Viņa atnāca pie manis, kad bija vēl gluži mazs bērns, un viņas māte bija mana māsa. Vai jūs ari zināt, ka esat tai ļoti līdzīga? To jau es vakar teicu Edmundam, un arī viņš to jau ievērojis. Un tādēļ nav nekāds brīnums, ka mana sirds tūlīt atrada ceļu uz jums, kad abi braucāt mums garām ar saviem skaistajiem zirgiem.»
Tātad misis Hale ir Klāras krustmāte — arī pieder tai ģintij, kas šķērsoja prēriju. Saksona tikai tagad saprata, kādēļ tā viņai tik ļoti atgādina viņas mirušo māti.
Bilijs bija nogrimis ciedru koka izstrādājuma apbrīnā un tikai pa daļai dzirdēja abu sieviešu sarunu. Saksona stāstīja, kā viņi bija satikušies ar Klāru un Džeku Has- tingsu uz viņu jahtas un ceļā uz Oregonu. Viņi vēl arvien ceļojot, misis Hale teica, bet zirgus jau esot atsūtījuši mājās un paši ar tvaikoni aizbraukuši uz Angliju. Misis Hale pazina Saksonas māti vai, pareizāk sakot, viņas dzejas un parādīja viņai ne tikai dzeju sakopojumu, bet biezu sējumu, kur bija ielīmēti daudzi no laikrakstiem izgriezti dzejoļi, ko Saksona vēl nekad nebija redzējusi. Viņa esot bijusi jauka seno dienu apdziedātāja, misis Hale teica, bet senajās zelta dienās dziedājuši tik daudzi, kas tagad aizmirsti. Toreiz nav bijis žurnālu, dzejas iespiestas vietējos laikrakstos un reizē ar tiem arī izgaisušas.