Džeks Hastingss iemīlējis Klāru, viņa turpināja stāstīt; tad, ierodoties reiz «Trillium paspārnē», iemīlējis Sonomas ieleju un nopircis skaistu rančo, bet no tā viņam maz prieka, jo viņš lielāko daļu laika pavada ceļojumos, kas to noved visās pasaules malās. Misis Hale pastāstīja pat par savu ceļojumu pāri prērijai piecdesmito gadu beigās, kad vēl bijusi gluži maza meitenīte, un tāpat kā misis Mortimera, arī viņa zināja stāstīt par kauju pie Mazās Tērces un iznīcināto emigrantu karavānu, no kuras vienīgais palicis dzīvs Bilija tēvs.
«Un tā,» Saksona stundu vēlāk teica, «mēs veselus trīs gadus no vietas meklējām savu mēness ieleju, un tagad to esam atraduši.»
«Mēness ieleju?» misis Hale jautāja. «Tātad jūs visu laiku to jau zinājāt? Bet kādēļ tad tik ilgi vilcinājāties?»
«Nē, mēs nekā nezinājām. Mēs sākām savu ceļojumu, nekā nezinot. Marks Hols to dēvēja par svētceļojumu un vienmēr ķircināja mūs, lai ņemot līdzi garos svētceļnieku spieķus. Viņš teica, kad mēs atradīšot meklēto vietu, mūsu spieķi sākšot plaukt. Viņš smējās par visiem tiem jaukumiem, ko cerējām atrast savā ielejā, un kādā dienā izveda mani uz verandas un parādīja tālskatī mēnesi. Viņš teica, ka tā esot vienīgā vieta, kur mēs tādu brīnumieleju atradīšot. Viņš, bez šaubām, domāja, ka tas ir sapnis, bet mēs to sākām dēvēt par mēness ieleju un devāmies to meklēt.»
«Tā tik ir brīnišķīga sagadīšanās,» misis Hale iesaucās. «Sī te taisni ir Mēness ieleja.»
«To es ļoti labi zinu,» Saksona mierīgi teica, «jo šeit ir viss, ko mēs vēlējāmies atrast.»
«Jūs mani nesaprotat, dārgā. Tā tiešām ir Mēness ieleja — Sonomas ieleja. Sonoma ir sens indiāņu vārds un nozīmē Mēness ieleja. Daudzas indiāņu paaudzes tā dēvēja šo ieleju, pirms šeit ienāca baltie. Un mēs, kas to mīlam, arī tā saucam.»
Tagad Saksona atcerējās noslēpumainos aizrādījumus, ko misters Hastingss un viņa sieva bija minējuši. Abas sievietes turpināja sarunāties, līdz Bilijs galīgi zaudēja pacietību. Viņš nokrekšķinājās un sāka pats runāt:
«Mēs labprāt kaut ko uzzinātu par zemnieka māju viņpus avotam — kam tā pieder, vai ir pārdodama, kur atrast īpašnieku un tā tālāk.»
Misis Hale piecēlās.
«Iesim un parunāsimies ar Edmundu,» viņa teica, satvēra Saksonas roku un gāja ar viņu reizē pa priekšu.
«O,» iesaucās Bilijs, kas augumā tālu pārsniedza misis Hali. «Man vienmēr likās, ka Saksona ir maza, bet no viņas varētu iztaisīt divas tādas kā jūs.»
«Jūs esat liela auguma vīrs,» mazā sieviete smaidīja, «bet Edmunds ir lielāks nekā jūs un arī plecos platāks.»
Viņi šķērsoja plašu gaišu halli un atrada lielo skaisto vīrieti viņa istabā, kur tas sēdēja ērtā atzveltnī un lasīja. Arī blakus viņa atzveltnim atradās no spāņu niedras pīts sarkani lakots bērnu šūpuļkrēsls. Uz vīrieša ceļiem gulēja neparasti liels svītrots kaķis, kas lūkojās uz degošu pagali kamīnā un reizē ar savu kungu pagrieza galvu pret ienācējiem, lai tos apsveiktu. Saksona atkal izjuta mīlas pilno svētību, kas tai plūda pretim no šā vīra sejas, viņa acīm un rokām, ko neviļus meklēja viņas skatiens. So roku maigums viņu apbūra. Tās bija liegas rokas. Tās bija rokas, kas pauda par tādu vīrieša tipu, ko viņa pat sapņos nebija varējusi iedomāties. Neviens jautrajā Karmelas sabiedrībā nebija tai licis nojaust, ka tāds vīrietis vispār var eksistēt. Tie tur bija mākslinieki. Seit bija zinātnieks, filozofs. Jaunības trakulības un neprātīgas sacelšanās vietā te bija stājusies gudrības svētība. Sīs liegās rokas bija atvairījušas visu dzīves rūgtumu un paturējušas tikai tās saldmi. Viņa mīlēja Karmelas jautro baru, tomēr neviļus notrīsēja, iedomājoties, kādi daži no viņiem būs vecumā — sevišķi teātra kritiķis un Dzelzsvīrs.
«Lūk, te ir šie mīļie bērni, Edmund,» misis Hale teica. «Un vai tu vari iedomāties — viņi grib pirkt Madronjo rančo. Viņi trīs gadus to meklējuši — es aizmirsu tiem pastāstīt, ka mēs meklējām desmit gadus savu Trillitim paspārni. Pastāsti viņiem tagad visu, ko zini. Misters Naismits, jādomā, vēl arvien grib pārdot?»
Viņi atsēdās lielos vienkāršos krēslos; misis Hale niecīgajā šūpuļkrēslā blakus lielajam atzveltnim, un viņas smalkā roka kā viegla lapa dusēja Edmunda rokā. Saksona klausoties lika slīdēt acīm pa istabu ar augstajiem grāmatu plauktiem. Viņa sāka nojaust, ka māja, kas celta no koka un akmens, spēj raksturot tā cilvēka garu, kas to izdomājis un radījis. Šīs maigās rokas bija radījušas to visu — pat mēbeles — kā viņa sev teica, slīdot acīm no rakstāmgalda pie krēsla, no darba galda pie lasāmās pults, kas stāvēja pie gultas otrā istabā un kur bija sakārtota liela kaudze laikrakstu un žurnālu, bez tam atradās arī spuldze ar zaļu kupolu.
Ar Madronjo rančo tā lieta esot ļoti vienkārša, viņš teica. Naismits vēloties pārdot. To viņš gribot jau kopš pieciem gadiem, kamēr sācis piedalīties minerālavotu izmantošanā lejāk ielejā. Tā esot laime, ka taisni viņš esot šī rančo īpašnieks, jo visa zeme šeit piederot kādam francūzim — seno dienu ieceļotājam — kas negribot pārdot ne pēdu savas zemes. Viņš esot zemnieks ar zemniekam īpatnējo mīlestību uz savu zemi, un šī mīlestība viņam izvērtusies savā ziņā mānijā, slimībā. Ar savām zemes alkām viņš kļuvis par īstu skopuli. Bet, būdams vājš veikalnieks, vecs un stūrgalvīgs, viņš esot nabags un stāvot tuvu sabrukumam; tas esot vēl liels jautājums, kas atnākšot pirmais —• nāve vai bankrots.