Madronjo rančo piederot Naismitam, un viņš novērtējis zemi par piecdesmit dolāriem akrā. Iznākot tūkstoš dolāru, jo esot pavisam divdesmit akru. Kā lauksaimniecības objekts, kur piekopt veclaicīgās saimniekošanas metodes, rančo neesot tik daudz vērts. Bet kā uzņēmuma pasākums — tas jā; vēl tikai nesen plašāka sabiedrība atklājusi šo ieleju un sākusi izmantot tās bagātības, un labāku vietu vasaras mītnei nemaz neesot iespējams atrast. Kā laimes un prieka objekts ar savu skaisto apkārtni un lielisko klimatu rančo tūkstoškārt pārsniedzot cenu, ko par to prasot. Viņš zināja pastāstīt, ka Naismits būšot ar mieru dot garu izmaksas termiņu. Edmunda priekšlikums bija rentēt to visu uz diviem gadiem ar pirkšanas priekšrocību, un rentes nauda būtu atvelkama no pirkuma summas, ja viņi nolemtu īpašumu pirkt. Sāds līgums Naismitam bijis ar kādu šveicieti, kas tam maksājis desmit dolārus mēnesī. Bet viņam nomirusi sieva, un viņš visu pametis.
Edmunds drīz vien noskārta, ka Bilijs še spiests no kaut kā atteikties, kaut arī nebija skaidrs, kas tas ir. Uzstādījis dažus jautājumus, viņš to uzzināja — tas bija sapnis par lielu zemes platību, par lopiem, kas ganās simts pakalnos, un simts sešdesmit akru zemes kā rančo mazākais apmērs.
«Bet jums visa tā zeme nebūt nav vajadzīga, mans dārgais draugs,» Edmunds maigi teica. «Redzu, ka jūs tiešām kaut ko saprotat no intensīvas saimniecības. Vai esat kādreiz domājis par zirgkopību?»
Bilijam palika mute vaļā, tā viņu ietekmēja šī doma. Viņš mēģināja tikt ar šo domu skaidrībā, bet nespēja šīs abas domas savienot. Viņa acīs pavīdēja neticīga izteiksme.
«Tas jums man jāpaskaidro,» viņš iesaucās.
Vecākais vīrietis laipni pasmaidīja.
«Nu, redziet. Vispirms, šie divdesmit akri jums vajadzīgi tikai izskatam. Pļava ir piecus akrus liela. Jums nevajag vairāk kā divus akrus, lai varētu pārtikt no saknēm. Taisnību sakot, jūs un jūsu sieva, strādājot no rīta ausmas līdz vakara tumsai, nevarat pienācīgi apsaimniekot pat šos divus akrus. Jums paliek pāri trīs akri. Avoti jūs bagātīgi apgādā ar ūdeni. Jūs nedrīkstat apmierināties ar vienu ražu gadā, kā citi lauksaimnieki šeit ielejā, kas saimnieko vēl pēc senām paražām. Apsaimniekojiet visu tikpat intensīvi kā sakņu dārzu, izmantojot zemes auglību līdz pēdējai iespējai, visu cauru gadu ievācot zirgu barībai derīgu ražu, apūdeņojiet laukus, drenējiet un mēslojiet tos, turieties pie maiņsaimniecības. Šie trīs akri izbaros tikpat daudz zirgu kā debesis vien zina cik plašas, bet nekoptas un nemēslotas ganības. Padomājiet par šo lietu. Es jums aizdošu grāmatas par šo saimniecības nozari. Es nezinu, cik liela būs jūsu raža, nezinu arī, cik viens zirgs apēd — tas jums pašam jāaplēš. Bet esmu pārliecināts, ka jūs, ja salīgsit kalpu, kas jūsu sievai palīdz kopt sakņu dārzu, varēsit pamazām iegādāties tik daudz zirgu, cik jūsu trīs akri spēj uzturēt. Un tad būs pienācis laiks piepirkt vairāk zemes, pirkt vairāk zirgu, iegūt lielākas bagātības, ja tās jūs vērš laimīgu.»
Bilijs saprata. Sajūsmā tas iesaucās:
«Jūs tik esat lauksaimnieks!»
Edmunds pasmaidīja un paskatījās uz savu sievu.
«Pasaki viņam savas domas, Anete!»
Viņas zilās acis mirdzēja, paklausot vīra aicinājumam.
«Sis mīļais cilvēks nesaimnieko. Viņš nekad arī nav saimniekojis. Bet viņš zina.» Viņa ar rokas mājienu norādīja uz grāmatu plauktiem pie istabas sienām. «Viņš pēta visu labo. Viņš studē visu labo, ko labie cilvēki zem saules labu radījuši. Viņa prieks ir grāmatas un galdnieka darbi.»
«Neaizmirsti Dulciju,» Edmunds maigi protestēja.
«Jā, un Dulcija,» Anete smējās. «Dulcija ir mūsu govs. Džekam Hastingsam tā ir liela mīkla, vai Edmunds mīl vairāk Dulciju, vai Dulcija mii vairāk Edmundu. Kad viņš dodas prom uz Sanfrancisko, Dulcija ir gluži izmisusi. Un Edmunds arī, un viss beidzas ar to, ka viņš pa galvu pa kaklu steidzas atpakaļ. O, bieži vien esmu bijusi greizsirdīga Dulcijas dēļ. Bet man jāatzīst, ka viņš to saprot labāk kā neviens.»
«Jā, tas ir vienīgais praktiskais, ko zinu no piedzīvojumiem,» Edmunds apstiprināja. «Esmu autoritāte Džersijas sugas govju jautājumos. Ja vēlaties labu padomu šai lietā, griezieties pie manis.»
Viņš piecēlās kājās un piegāja pie grāmatu plauktiem; un viņi redzēja, cik liels un brīnišķi noaudzis ir šis vīrietis. Viņš palika stāvot ar grāmatu rokā, lai atbildētu uz kādu Saksonas jautājumu. Nē, šeit neesot moskītu, kaut gan vienu vasaru, kad trīs dienas no vietas pūtis dienvidvējš — kaut kas gluži nedzirdēts — iemaldījušies trīs moskīti no Sanpablo līča. Un, kas attiecas uz miglu, tad tā ir tā, kas padarījusi ieleju tādu, kāda tā ir. Pateicoties ielejas situācijai — Sonomas kalna aizsegā — miglas slāņi gandrīz vienmēr stāvot augstās gaisa joslās. Tā nākot no četrdesmit jūdžu atstatā okeāna, atsitoties pret lielo Sonomas kalnu un tiekot uzdzīta augstu gaisā. Un vēl kas — Trillium paspārne un Madronjo rančo laimīgā kārtā atrodoties šaurā siltumjoslā, un temperatūra aukstos ziemas rītos šeit esot dažus grādus augstāka nekā citur ielejā. Vispār salnas te esot retums — šai siltumjoslā, to skaidri pierādot tas apstāklis, ka te audzējot dažas apelsīnu un citronu koku pasugas.
Edmunds turpināja viņiem lasīt priekšā un bez tam vēl sameklēja veselu kaudzi dažādu grāmatu. Atvēris augšējo, Boltona Hila «Trīs akri un brīvība», viņš lasīja par kādu vīru, kas noiet gadā seši simti piecdesmit jūdžu, lai apstrādātu savus divdesmit akrus pēc vecās sistēmas un ievāktu trīs tūkstoš buše|u nelāgu kartupeļu; un par citu vīru, «jaunlaiku lauksaimnieku», kas kultivē tikai piecus akrus, noiet gadā divi simti jūdžu, ražo trīs tūkstoš bušeļu kartupeļu, agros un izlasītu šķirni, ko pārdod par cenu, kas daudzkārtīgi pārsniedz pirmā lauksaimnieka iegūto summu.
Saksona paņēma grāmatas un, izlasījusi virsrakstus, apkrāva ar tām Biliju.