«Varat dabūt vēl vairāk, ja tās jums vajadzīgas,» Edmunds laipni teica. «Man ir simtiem sējumu par lauksaimniecību, un, tiklīdz jums kādu dienu būs laiks, jums jānāk iepazīties ar Dulciju,» viņš tiem sauca pakaļ, kad tie jau gāja pa durvīm laukā.
Kad ieradās misis Mortimera ar sēklu katalogiem un lauksaimniecības grāmatām, viņa atrada Saksonu apkrāvušos ar tām grāmatām, ko tā bija paņēmusi no Edmunda Hales. Saksona viņai visu izrādīja, un misis Mortimera par visu priecājās, ieskaitot arī rentes līgumu ar pirkšanas pirmtiesībām.
«Un tagad,» viņa teica, «paskatīsimies, kas darāms vispirms. Atsēdieties, jūs abi divi. Tā ir kara padome, un es esmu vienīgais cilvēks pasaulē, kas zina padomu, ko jums darīt. Tas nu man būtu gan jāzina! Cilvēks, kas sakārtojis un sastādījis katalogu lielai pilsētas bibliotēkai, spēs gan ievadīt divus jaunus cilvēkus jaunā gaitā. Nu tā, ar ko mēs sāksim?»
Viņa acumirkli padomāja.
«Vispirms — Madronjo rančo ir lielisks pirkums. Es protu vērtēt zemi, protu vērtēt arī klimatu un cienīt skaistumu. Madronjo rančo ir zelta dzīsla. Te slēpjas vesela bagātība. Kā to apsaimniekot — to pastāstīšu jums vēlāk. Vispirms — jums ir zeme. Otrs — ko jūs ar to gribat darīt? Vai gribat ar to pelnīt savu iztiku? Jā. Saknes? Protams. Ko jūs ar tām darīsit, kad būsit ievākuši? Pārdosit. Kur? — Nu, tagad klausieties. Jums jādara tā, kā es da- riju. Atsakieties no starpnieka. Pārdodiet tieši patērētājam. Sabungojiet paši sev noņēmējus. Vai zināt, ko, šurp braucot, pa vagona logu redzēju? Viesnīcas, peldiestādes, vasarnīcas — iedzīvotājus, cilvēkus, kas grib, lai tos baro: tirgu. Kā šo tirgu apgādāt? Es velti raudzījos pēc dārz- niecībām! Bilij, aizjūdziet zirgus un brauksim visi trīs pastaigāties. Par pārējo jums abiem pagaidām nav ko rūpēties. Lai tās lietas visas stāv. Vai ir vērts braukt, ja nezina pat adresi, uz kurieni braukt? Mēs šo pēcpusdienu pajautāsim adreses. Tad mēs zināsim, kā tās lietas kārtot.»
Bet Saksona nebrauca līdzi. Bija pārāk daudz ko darīt; bija jāuzkopj nolaistā mājas iekšiene, lai misis Mortime- rai būtu vieta, kur gulēt. Bilijs un misis Mortimera atgriezās tikai pēc parastā vakariņu laika.
«Jūs laimīgie, laimīgie bērni!» viņa iesāka, tiklīdz bija ienākusi pa durvīm. «Ieleja tikko sākusi kustēties. Šeit ir jūsu tirgus. Pat neviena vienīga konkurenta visā ielejā. Man jau likās, ka viesnīcas te izskatās gluži jaunas — Kalienta, Boijo Karstavoti, Elverano un visu pārējo garā virtene. Arī Glenelenā ir trīs mazas viesnīcas gandrīz vai viena otrai blakus. O, izrunājos ar visiem īpašniekiem un pārvaldniekiem.»
«Viņa ir taisni brīnišķīga,» Bilijs apbrīnodams teica. «Viņa būtu ar mieru doties taisni pie mīļā Dieva un uzsākt sarunas par darījumiem. Tev vajadzētu viņu redzēt.»
Misis Mortimera pateicās par komplimentu un tad turpināja:
«Un no kurienes sūta visas saknes? Ar ratiem no desmit un piecpadsmit jūdžu attāluma, no Santa Rosās un no Sonomas ielejas augšgala. Tur ir tuvākās saimniecības, kas nodarbojas ar sakņkopību, un, kad tās nespēja apmierināt augošos pieprasījumus, viesnīcniekiem jāpasūta saknes no Sanfrancisko. Es viņus iepazīstināju ar Biliju, un tie bija ar mieru viņu atbalstīt. Tas jums arī ir tas labākais. Jūs varat viņiem pārdot labas saknes par to pašu naudu. Bet jums jāraugās, ka varat viņiem piegādāt vislabāko preci, vissvaigākās saknes, jūs nedrīkstat aizmirst, ka varat tās dot lētāk, jo jums jābrauc īsāks ceļa gabals.
Šeit nav nekur gluži svaigu olu, nav ievārījumu, želejas. Jums nogāzē ir milzums brīvas vietas, kur nevar audzēt saknes. Rīt jums parādīšu, kā ierīkot vistu mājas un pagalmus. Jums jātur arī tītari Sanfrancisko tirgum. Protams, jūs visu to sāksit pamazām, kā blakus nodarbību. Es jūs pamācīšu un atsūtīšu arī grāmatas. Galvas jums
vajadzēs krietni vien nodarbināt, tas jums reiz par visām reizēm labi jāiegaumē. Algot darba uzraugu izmaksā pārāk dārgi, dārgāk nekā turēt cilvēku, kas strādā. Jums viss jāiegrāmato. Jums jāzina, kā kārtojas jūsu lietas. Jums jāzina, kas atmaksājas, kas neatmaksājas un kas atmaksājas vislabāk. To jums pateiks grāmatas. Es jums visu to ierādīšu — kad tam būs pienācis laiks.»
«Un to visu uz divu akru lielas platības,» Bilijs murmināja.
Misis Mortimera viņu bargi uzlūkoja.
«Ko jūs tur rūcat par diviem akriem?» viņa enerģiski teica. «Pieci akri! Un arī tad vēl nespēsit apmierināt visas prasības. Un jūs, mans jaunais draugs, dabūsit diezgan nostrādāties, tāpat arī jūsu zirgi, drenējot pļavas, kad sāksies pirmās lietus gāzes. To visu pārrunāsim rīt. Arī jautājumu par ogulājiem nogāzē — un izmeklētas, gleznas špalieru augļu šķirnes galdam. Par tām jūs saņemsit gluži fantastiskas summas. Un upenes — Burbanks, viņš dzīvo Santa Rosā — Ļoganas šķirne, Mamuta šķirne. Bet nešķiediet laiku ar zemenēm. Tas ir vesels darba lauks pats par sevi. Tie nav kā vīnogulāji, vai sapratāt? Es apskatīju augļu dārzu. Labs materiāls, to tikai vajag apstrādāt. Vēlāk varam parunāt par potēšanu un tamlīdzīgām lietām.»
«Bet Bilijs grib sev trīs akrus pļavas,» Saksona paskaidroja, tiklīdz tika pie vārda.
«Kādēļ?»
«Sienam un zirgu barībai. Viņš grib audzēt zirgus.»
«Nopērciet to par daļu tās naudas, ko iegūsit, apsaimniekojot šos trīs akrus,» misis Mortimera ātri atbildēja.
Bilijam atkal bija jāatsakās.
«Nu jā,» viņš teica, pūlēdamies izskatīties jautrs un apmierināts. «Lai notiek, mēs turēsimies pie saknēm.»
Tais dienās, kamēr misis Mortimera še viesojās, Bilijs atstāja visas lietas abu sieviešu ziņā, ļaujot tām visu iekārtot pēc sava prāta. Oklendā bija iestājies uzplaukuma periods, un no turienes staļļu īpašnieka pienāca jauns steidzīgs pieprasījums pēc zirgiem. Tādā kārtā Bilijs, augu dienu atrodoties ārpus mājas, sīki iepazinās ar ieleju. Staļļu īpašnieks gribēja pārdot diezgan daudz zirgu, kas bija sabojājuši kājas uz cietajiem pilsētas ielu akmeņiem. Viņš tos piedāvāja par lētu naudu. Tie bija labi zirgi. To Bilijs zināja, jo pazina tos no agrākiem laikiem. Mīkstā zemē viņu kājas drīz vien atveseļosies, vēl jo vairāk, ja tos neapkaltus paturēs kādu laiku mierā labās ganībās.