Viņš piecēlās kājās.
«Tā, tagad iešu iedot Hezelai un Hetijai dzert un ēst, jā, un tad tām jāatpūšas. Pēc tam es labprāt ēstu vakariņas.»
Abas sievietes mirdzošām acīm raudzījās viena uz otru un tikko gribēja kaut ko teikt, kad Bilijs vēlreiz iebāza galvu pa durvīm.
«Es vēl kaut ko aizmirsu jums paskaidrot, un jūs varbūt to tā īsti nesapratāt. Katru dienu es saņemšu trīs dolārus, bet visi seši zirgi tomēr piederēs man. Tie piederēs man. Tie ir mani. Vai jūs to saprotat?»
«Es vēl neesmu galā ar jums, bērni,» misis Mortimera bija šķiroties teikusi un vairākas reizes ziemā uz īsu laiku ieradās viņus apmeklēt, dodot vērtīgus padomus. Viņa mācīja Saksonai, kā kalkulēt savus ražojumus pašreizējam tirgum, kā pavasarim, kad tirgus jau būs daudz plašāks, un vasaras laikam, kad pieprasījums pārsniegs piedāvājumu, kā visu to pārdot un kā aplēst. Pa to laiku Hezelai un Hetijai, tiklīdz atlika brīvs brīdis, vajadzēja vest no Glenelenas kūtsmēslus, un nekad vēl turienes staļļi nebija tik pamatīgi iztīrīti. No dzelzceļa piestātnes bija jāved veseliem vezumiem mākslīgie mēsli, kas bija pasūtīti uz misis Mortimeras ieteikumu.
Abi dārzkopji — nosacīti apžēlotie — bija ķīnieši, vecāki vīri, kas bija pavadījuši daudzus gadus cietumā. Bet darbs, ko tie dienā veica, misis Mortimeru apmierināja. Gan Jums bija pirms divdesmit gadiem pārraudzījis dārzu vienā no Menloparka lielajām muižām. Viņa nelaime bija ieradusies kautiņa veidā, kas bija noticis kādā Redvud- sitijas ķīniešu spēļu ellē. Viņa biedrs Can Či bija īsts kauslis senajās Sanfrancisko cīņu dienās, bet cietuma sakņu dārzā grūtā darbā pavadītie gadi bija atvēsinājuši viņa karstās asinis un pieradinājuši turēt rokā kapli, nevis cirvi. Sos viņu palīgus atsūtīja uz Glenelenu kā lielus dārgumus, un vietējais šerifs parakstījās, ka tos saņēmis, bez tam katru mēnesi viņam bija jāraksta cietuma iestādēm ziņojums par tiem. Arī Saksonai katru mēnesi vajadzēja iesūtīt savu ziņojumu.
Balles par to, ka viņai varētu nogriezt galvu, Saksonai ātri izzuda. Valsts smagā roka bija gatava kuru katru brīdi krist uz vainīgo galvām, un, ja viņi tikai vienu vienīgu reizi par daudz iedzertu, roka būtu tūlīt klāt, lai nogādātu abus atpakaļ cietumā. Viņiem nebija arī kustības brīvības. Kad vecajam Gan Jumam vajadzēja steidzīgi ierasties Sanfrancisko pie Ķīnas konsula parakstīt dažus dokumentus, viņam vispirms bija jālūdz Sankventinas iestāžu atļauja. Bez tam tie ne viens, ne otrs pēc dabas nebija ļaunprātīgi. Saksona bija baidījusies valdīt pār diviem bīstamiem noziedzniekiem, bet, kad tie ieradās, viņa drīz vien manīja, ka ir taisni prieks ar tiem kopā strādāt. Viņa tiem varēja pateikt, kas jādara, bet tie abi zināja kā tas jādara. Saksona no tiem iemācījās tūkstošiem mazu triku, ko zina tikai mācīti dārznieki, un saprata, cik nevarīga būtu bez šiem abiem palīgiem.
Viņas bailes bija zudušas arī tādēļ, ka tā vairs nebija mājās viena. Saksona bija nodarbinājusi savu galvu un ātri apjēguši, ka nespēj sekmīgi uzraudzīt darbus ārpus mājas un strādāt tajā pašā laikā mājās. Tādēļ viņa aizrakstīja enerģiskai atraitnei, kas bija dzīvojusi Jukaijā tai kaimiņos un mazgāja citiem veļu. Viņa tūlīt pieņēma Saksonas piedāvājumu. Misis Paula bija četrdesmit gadus veca, maza un ļoti resna, bet nekad nesūdzējās par nogurumu. Bilijs smējās, ka viņa ar savām spēcīgajām rokām varot savaldīt reizē abus ķīniešus. Misis Paula ieradās kopā ar savu dēlu, sešpadsmit gadus vecu puisi, kas prata apieties ar zirgiem un slaukt Džersijas sugas govi Hildu, kas bija atradusi žēlastību Edmunda Hales kritiskajās acīs. Kaut gan misis Paula labi tika galā ar visiem mājas darbiem, bija viena lieta, ko Saksona pati gribēja darīt — proti, mazgāt savu smalko, skaisto veļu.
«Kad es to vairs nespēšu,» viņa teica Bilijam, «tad vari ņemt lāpstu, iet pie Kalnavota sarkankokiem un izrakt man kapu. Tad būs laiks mani aprakt.»
Tas bija pirmajā laikā Madronjo rančo, misis Mortime- ras otrā apciemojumā, kad Bilijs kādu vakaru pārbrauca ar pilnu vezumu cauruļu, un māja, vistu pagalmi un šķūnis dabūja ūdeni, kas plūda no tvertnes, ko viņš bija ierīkojis lejpus avotam.
«0! Es tomēr protu nodarbināt savu galvu,» viņš teica. «Es redzēju kādu sievieti otrpus ielejā nesam ūdeni no avota uz savu māju, un tur nebija mazāk par divsimt pēdām. Tad es sāku lēst. Es lēsu, ka viņa dienā iet trīs reizes un veļas dienās vēl vairāk; un jūs nemaz nevarat iedomāties, kas beigās iznāca par milzu skaitli, cik jūdžu viņa bija nostaigājusi gadā, nesdama ūdeni. Simts divdesmit divas jūdzes! Vai sapratāt? Simts divdesmit divas jūdzes! Es viņai jautāju, cik gadus tā jau šeit dzīvo. Trīsdesmit vienu gadu. Varat pareizināt pašas. Trīs tūkstoš septiņi simti astoņdesmit divas jūdzes — un tas viss tikai, lai aiztaupītu divsimt pēdu cauruļu. Vai tas nevar padarīt cilvēku ārprātīgu!
O, bet es neesmu vēl beidzis. Tiklīdz būs izdevība, iegādāšos vannu un krietnu veļas kubulu. Vai tu atceries, Sakson, nelielo klajo laukumiņu taisni tai vietā, kur Kaln- avots ietek Sonomas upē? Tur ir tikai viens akrs, un tas pieder man. Vai saproti? Un citiem cilvēkiem tur nav ko pastaigāties. Tā visa ir mana zāle. Nedaudz augstāk es ierīkošu hidraulisku sūkni. Varu dabūt pirkt lietotu, bet vēl labu sūkni par desmit dolāriem, un tas piegādās vairāk ūdens, nekā man vajadzīgs. Man jāiegādājas vēl viens zirgs. Tu pārāk daudz nodarbini Hezelu un Hetiju, lai arī es vēl tos varētu braukt, un, kad sāksies sakņu piegādes laiks, es tos nemaz vairs nedabūšu redzēt. Domāju, ka varēšu tikt pie vēl viena zirga.»