Saksona pārlaida acis nākamajiem pantiem, kas, kā viņa zināja, nebija viņas prātam pieejami, un mēģināja atkaclass="underline"
Kā lapenes krēsla nu ugunīs viz,
Kas spulgo kā opāls un brīžam kā zelts,
Jo lēni dziest diena, un saulesriets drīz
Tik sārts kā vecs vīns, kad tas galdā ir celts,
Vij rožainu gaismu ap najādi stalto, !
Ko putainā fontānā peldamies redz,
Un brīžiem gan krūtis, gan roku sniegbalto
Kā ametistgraudi tai lāstekas sedz.
«Tas ir brīnišķi, taisni brīnišķi,» viņa nopūtās. Dzejas un neizprotamās mistērijas apburta, viņa saritināja un nolika manuskriptu. Atkal viņa rakņājās atvilktnē, meklējot starp atstātajām dārgajām piemiņas lietām mātes dvēseles mīklas atminējumu.
Šoreiz viņa izvilka zīdpapīrā ietītu un ar lentu apsietu nelielu sainīti. Viņa to rūpīgi atsēja, darīja to svinīgi nopietni kā augstais priesteris pie altāra. Parādījās neliela sarkana zīda spāniešu josta, gandrīz kā maza korsetīte, jo to saturēja zivjukauli; tādas nēsāja pirmo kolonistu sievietes, kad tās devās pāri prērijai. Tas bija rokdarbs, darināts seno pagājušo dienu Kalifornijas-Spānijas gaumē. Pat jostas zivjukaula turētāji bija darināti no tā neapstrādātā materiāla, ko vecie kolonisti iemainīja no valzivju medniekiem pret ādām un taukiem. Melno mežģīņu kruzuli viņas māte bija pati darinājusi. Trīskārt uzšūtā melnā samta lenta arī bija viņas mātes darbs — katrs dūriens tur bija viņas roku darbs.
Saksona iegrima domās un nodevās sapņiem. Tas bija kas konkrēts. To viņa saprata. To viņa bijīgi godāja, kā citi cilvēki godā dievus, kaut gan viņu esību zemes virsū var pierādīt mazāk taustāmi. * No viena gala līdz otram mērojot, josta bija divdesmit
divas collas gara. To viņa skaidri zināja, jo bija to ne vienreiz vien mērījusi.* Saksona piecēlās kājās un aplika jostu sev ap vidu. Tā bija rituāla viena daļa. Josta tai derēja. Dažās vietās tā pavisam cieši sagāja kopā. Bez drēbēm tā viņai derēja kā uzlieta, tikpat labi kā bija derējusi viņas mātei. Nekas Saksonu tā neietekmēja kā šis seno laiku pārpalikums. Viņai bija mātes stāvs. Arēji viņa bija mātes atveids. Savu veiklību un ātrumu darbā, par ko citi tik ļoti brīnījās, viņa bija mantojusi no mātes. Tāpat viņas māte bija likusi citiem cilvēkiem brīnīties — viņas māte, maza un niecīga kā rotaļlietiņa, kas tomēr, kaut gan jaunākā un mazākā no visiem, bija kā māte visam lielajam līdzcilvēku pulkam. Tā bija viņa, pie kuras visi meklēja atbalstu un palīdzību, pat viņas pašas brāļi un māsas, kas bija gadus divpadsmit vecāki par viņu. Tā bija Dēzija, kas cirta savu mazo kāju pie zemes un deva rīkojumu atstāt ļaunā drudža apdraudēto līdzenumu un doties
uz Ventanas kalnājiem, kur bija veselīgs gaiss; viņa bija uzvarējusi savu tēvu, pazīstamo indiāņu uzvarētāju, un uzsākusi sīvu cīņu ar visu ģimeni, lai Vila varētu apprecēties ar cilvēku, ko mīlēja; viņas māte bija saslējusies pret ģimenes un visas sabiedrības morāli, uzstājoties, lai Laura šķiras no sava noziedzīgi vājā rakstura vīra, bet viņa bija arī tā, kas turēja ģimeni vienkop ikreiz, kad to draudēja izklīdināt pārpratumi un cilvēcīgas vājības.
Miera nesēja un karotāja! Visi senie nostāsti kā dzīvi aizritēja Saksonas gara acīm. Viņa redzēja visu skaidri līdz pēdējam sīkumam, bieži jo bieži viņa bija to uzbūrusi savā iztēlē, kaut tās arī bija lietas, ko viņa savām acīm nekad nebija skatījusi. Visi sīkumi tiešām arī bija viņas pašas iztēles radīti, jo nekad viņa nebija redzējusi ne vēršu vilktus pajūgus, ne mežonīgus indiāņus, ne arī prēriju šoneri. Un tomēr viņa skaidri un nepārprotami redzēja garu zemes kāro angļu-sakšu karavānu, kas devās pārgājienā šķērsām pāri kontinentam no austrumiem uz rietumiem, un saules apmirdzēto putekļu mākoni, ko sacēla desmit tūkstošu vēršu kājas. Tā bija miesa no viņas miesas un asinis no viņas asinīm. Viņa bija iezīdusi šīs teikas un patiesos notikumus reizē ar mātes pienu, to viņai bija paudušas to cilvēku lūpas, kas paši bija visu piedzīvojuši. Viņas acis skaidri redzēja garu ratu karavānu, apbruņotos novājējušos vīrus karavānas priekšgalā, zēnus, kas bikstīja nogurušos vēršus; tie krita, bet atkal rausās kājās, lai vēlreiz kristu un celtos. Un caur visu šo fantāzijas audumu kā zelta pavediens vijās viņas mātes, viņas nenogurdināmās mazās, astoņus gadus vecās (kam palika deviņi gadi, pirms lielais ceļojums beidzās) mātes attēls, tās, kam piederēja burvības noslēpuma atslēga, likumdevējas un sava ceļa gājējas attēls, un viņas ceļi tāpat kā griba vienmēr bija pareizi un labi.
Visskaidrāk un tomēr arī visspilgtāk Saksonai tēlojās kauja pie Mazās Tērces un Dēzija, kas, it kā svētkiem sa- posusies, baltā ģērbā, ar zīda jostu ap vidu un greznu spraudi un zīda lentu matos, katrā rokā pa nelielam spainim, iznāk saules apmirdzētā ziedošā pļavā no ratu loka, kur ievainotie kliedz drudža karstumos un murgo par vēsiem dzidriem avotiem; viņa redzēja to ejam uz simts soļu attālo avotu un atgriežamies ar ūdeni, jo pārsteigums un izbrīns kavēja indiāņus ķerties pie ieročiem.
Saksona uzspieda dedzīgu skūpstu mazajai sarkanajai zīda jostai un, steidzīgi to saritinot, valgām acīm atvadī-
jās no mistiskā mātes kulta un visām dīvainajām un brīnišķīgajām dzīves mīklām.