Nākošās nedēļās notika tik daudz jauna un uztraucoša, ka Bilijs kādu laiku savu nodomu pavisam aizmirsa. Vispirms radās naudas grūtības. Tie pāris simti dolāru, kas viņam bija, ierodoties Sonomas ielejā, un visa peļņa, ko viņš ieguva, zirgus pērkot un pārdodot, izgāja, ieviešot visādus jauninājumus un uzlabojumus, kā arī ikdienas uzturam; tie astoņpadsmit dolāri, ko nedēļā ienesa viņa seši zirgi, tikko sedza algotņu algas prasības, un viņš nespēja nopirkt sev jājamo zirgu, kaut arī tas viņam bija ļoti vajadzīgs, strādājot zirgu tirdzniecībā. Sīs grūtības viņš pārvarēja, atkal nodarbinot savas smadzenes, un nosita ar vienu cirtienu divas mušas. Viņš sāka iebraukt zirgus un brauca ar tiem tur, kur bija cerība atrast pārdodamus zirgus.
Tik tālu nu viss bija labi. Bet tad Sanfrancisko iecēla jaunu administrāciju, kas ieviesa visur lielu taupību un apturēja visus ielu labošanas darbus. Tas nozīmēja, ka Laundalas akmeņlauztuves palika bez darba, jo šis uzņēmums bija piegādājis Sanfrancisko daļu vajadzīgo akmeņu. Viņš ne tikai saņēma atpakaļ savus zirgus, bet tam vajadzēja tos vēl barot. Kur ņemt naudu, ar ko algot misis Paulu, Gan Jumu un Čan Ci, to viņš nevarēja izdomāt.
«Mēs esam nokoduši lielāku gabalu, nekā spējam sagremot,» viņš atzinās Saksonai.
«Viss būs labi,» viņa teica, atnākusi uz šķūni, kur Bilijs nojūdza nogurušu, bet vēl arvien ne visai rāmu zirgu. «Runāju ar visiem trim. Viņi saprot situāciju un ir ar mieru kādu laiku algu pagaidīt. Nākošā nedēļā Hezela un Hetija sāks izvadāt saknes, un tad no viesnīcām plūdīs nauda. Manas grāmatas tad vairs neizskatīsies tik tukšas. Un tad — o Bilij, tu to nekad neuzminēsi! Vecajam Gan Jumam ir bankas konts. Viņš vēlāk atnāca pie manis — jādomā, ka viņš visu to apcerējis — un piedāvāja aizdot mums četrsimt dolāru. Ko tu par to teiksi?»
«Ka neesmu par lepnu no viņa tos aizņemties, kaut ari viņš ir ķinietis. Viņš ir baltais ķīnietis, un ļoti iespējams, ka man tagad būs vajadzīga nauda. Jo es — nē, tu tiešām nespēj uzminēt, ko šodien darīju, kopš šorīt no tevis atvadījos. Man bija tik daudz darba, ka nebija vaļas pat ne kumosu apēst.»
«Vai tu nodarbināji savas smadzenes?» viņa smējās.
«Vari nosaukt to tā,» viņš pievienojās viņas smiekliem. «Es izšķiedu naudu, liku tai plūst kā ūdenim.»
«Bet tev taču nemaz nebija naudas,» viņa iebilda.
«Man ielejā ir kredīts, ja gribi zināt,» viņš atbildēja. «Un man jāsaka, ka šo pēcpusdienu es to pamatīgi izmantoju. Vai vari tagad atminēt?»
«Jājamais zirgs?»
Viņš taisni rēca no smiekliem, kas tā nobiedēja jauno zirgu, ka tas saslējās stāvus gaisā un pacēla Biliju no zemes, kad viņš satvēra zirgu aiz purna un kakla.
«O, es domāju uzminēt,» viņš neatlaidās, kad nobiedētais zirgs trīcēdams atkal stāvēja uz zemes un neuzticīgi blenza uz viņu.
«Divi jājamie zirgi?»
«O, tev nav fantāzijas. Bet es tev pastāstīšu. Tu taču pazīsti Tīrkraftu. Es nopirku viņa lielos ratus par sešdesmit dolāriem. Nopirku arī no Kenvudas kalēja vienus ratus par divdesmit pieciem dolāriem, tie nav nekas sevišķs, bet lietot vēl var. Arī Pinga ratus es nopirku — tie tikai ir rati, varu tev teikt — tie maksāja sešdesmit piecus dolārus. Būtu dabūjis tos par piecdesmit dolāriem, ja viņš neredzētu, ka tie man tik briesmīgi patīk un gribu tos pirkt.»
«Bet nauda?» Saksona vārgā balsī jautāja. «Tev taču nebija pat ne simts dolāru.»
«Vai es tev neteicu, ka man ir kredīts? Nu, man tāds ir. Sos trīs ratus nopirku uz kredīta, visu dienu neesmu izdevis skaidrā naudā vairāk kā par kādu duci garu pātagu. Tad nopirku trīs pārus lietotu iejūgu — divkāršiejūgu — par divdesmit dolāriem gabalā. Nopirku tos no tā vīra, kas brauca peļņā uz akmeņlauztuvēm. Viņam tie tagad vairs nav vajadzīgi. Es no viņa vēl noīrēju četrus ratus un četrus pajūgus, maksājot par katru zirgu un katriem ratiem pusdolāru dienā, tas iznāk dienā seši dolāri īres naudas, kas man viņam jāmaksā. Tie trīs pāri iejūgu man vajadzīgi maniem paša sešiem zirgiem. Tad … ļauj padomāt … jā, tad noīrēju divus šķūņus Glenelenā un pasūtīju piecdesmit tonnas siena un veselu vezumu kliju un auzu no Kenvudas tirgotāja — jo man taču šie četrpadsmit zirgi jābaro, zini, tie jāapkaļ un viss cits.
Ak svētais Pēter, es vēl ko aizmirsu. Salīgu septiņus vīrus par diviem dolāriem dienā, kas pajūgus brauks, un — aū, svētais Jāzep! Ko tu tur dari?»
. «Nē,» Saksona nopietni teica, kad bija iekniebusi Bilijam rokā, «tu nesapņo.» Viņa palūkoja Bilija pulsu un pieri. «Drudža pazīmju arī tev nav.» Viņa paoda Bilija elpu. «Dzēris arī tu neesi. Nu labi, stāsti vien tālāk, kas vēl noticis!»
«Vai tu neesi apmierināta?»
«Nē, es gribu vēl ko vairāk dzirdēt. Es gribu zināt visu.»
«Labi. Bet es tev tikai gribēju teikt, ka boss, kam strādāju Oklendā, nebūt nav daudz gudrāks par mani. Esmu lielisks veikalnieks, vari to pateikt, ja kāds šeit ierodas ar sakņu ratiem un tev to jautā. Tātad klausies nu — bet man gan brīnums, ka Glenelenā neviens man nav aizsteidzies priekšā. Viņi droši vien guļ — pilsētā būtu neiespējami, ka neviens nebūtu pamanījis un izlietojis šādu izdevību. Redzi, visa tā lieta ir sekojoša: tu taču zini jauno ķieģeļnīcu, kas tikai tagad sāks strādāt un izgatavos ugunsdrošus ķieģeļus māju iekšējām sienām? Un, lūk, es gudroju un domāju par saviem sešiem zirgiem, kas man būs jābaro un kas man noēdīs beidzamo dolāru, ja tie dzīvos brīvē un nekā nepelnīs. Man bija jārūpējas par to, lai sagādātu tiem darbu, un te man ienāca prātā ķieģeļ- nīca. Aizbraucu turp un runāju ar japāņu ķīmiķi, kura ziņā atrodas uzņēmumā laboratorija. Nu jā! Pašreiz visam vajadzēja sākties. Visu apskatījis, sāku to lietu pārdomāt. Aizbraucu līdz mālu bedrēm, kur viņi tikko sākuši strādāt — tu zini, smalko, balto, kaļķiem līdzīgo vielu, kur redzējām viņus urbjamies taisni pirms tiem simts četrdesmit akriem ar trīs pauguriem. Veselu jūdzi ceļš iet uz leju, un divi zirgi to var labi veikt. Taisnību sakot, grūtākais darbs būs tukšos ratus novadīt uz mālu bedri. Piesēju zirgu un sāku visu to aplēst.