Japāņu profesors man stāstīja, ka uzņēmuma direktors un pārējie lielie vīri ieradīšoties ar rīta vilcienu. Nelauzīju nemaz vairs galvu, bet iztaisīju no sevis apsveikšanas komiteju. Kad vilciens pienāca, stāvēju uz perona un laipni apsveicu atbraucējus visas pilsētas vārdā, jā, un tur bija arī tas idiots, ko tu kādreiz pazini Oklendā, trešās šķiras bokseris — pag, ļauj padomāt, kā viņu sauca, jā, tagad atceros_ — lielais Bils Robertss, tā viņu sauca, bet tagad viņa vārds ir misters Viljams Robertss.
Nu, kā jau teicu, es viņus laipni apsveicu un pavadīju ceļā uz ķieģeļnīcu. Izlietoju izdevību un ieminējos par savu priekšlikumu. Man visu laiku bija nāvīgas bailes, ka tik viņi nav salīguši ar citu važoni, bet, kad viņi man jautāja noteikumus, zināju, ka tā nav. Visi skaitļi man bija galvā, un es tos tikai nobēru, un glaunākais no visiem tos pierakstīja savā kabatas grāmatiņā.
«Bet mēs, mister Roberts, sāksim visu lielos apmēros un tūlīt,» viņš teica, asi paskatoties uz mani. «Kādi pajūgi jums ir, mister Roberts?»
U! — un man nebija vairāk neviena kā Hezela un Hetija, un tie paši par maziem smagiem vezumiem. —■ «Varu jums dot četrpadsmit zirgus un septiņus ratus, ja vajadzīgs,» es teicu. «Un, ja vajadzīgi vēl kādi, varu dabūt arī tos — un tas ir viss.»
«Dodiet mums piecpadsmit minūtes laika, mister Roberts,» viņš teica.
«Protams,» es atbildēju laipni kā velns. «Bet es gribētu vēl ko teikt. Gribu slēgt līgumu uz diviem gadiem. Viss atkarīgs no vienas lietas.»
«Un kas tā ir?» viņš saka.
«Nokrautnes vieta,» es atbildu. «Mēs pašreiz te esam, un es jums to parādīšu.»
Un to es arī darīju. Es viņiem parādīju, ka ciešu lielus zaudējumus, ja viņi paliek pie sava pirmā plāna, jo turp jābrauc pa dziļu ieplaku un tad pa smagu ceļu uz nokrautnes vietu. «Viss, kas jums būtu jādara,» es teicu, «ir ierīkot ceļu apkārt pauguram un uzcelt kaut ko līdzīgu septiņdesmit vai astoņdesmit pēdu garam tiltam.»
Jā, Sakson — te nu man viņi bija rokā. Tas bija tik vienkārši. Lieta tā, ka viņi nebija domājuši par neko citu, kā tikai par saviem ķieģeļiem, bet es atkal par braukšanu.
Man šķiet, ka viņi apspriedās kādu pusstundu, un gaidot jutos tikpat nejēdzīgi kā toreiz, kad lūdzu tavu jāvārdu un gaidīju atbildi. Vēlreiz aplēsu visus skaitļus un pārdomāju, cik nolaist, ja mani uz to spiedīs. Jo, redzi, es viņiem biju pateicis diezgan sālītas cenas — īstas pilsētas cenas, un biju sagatavojies nolaist. Bet tad viņi atkal ieradās.
«Uz laukiem, tālu no pilsētas, cenām jābūt zemākām,» glaunākais atkal teica.
«Nē,» es atbildēju, «šī ir vīnogu ieleja. Seit nav pietiekoši daudz siena, ko dot zirgiem, man tas jāpasūta no Sandžokvinas ielejas. Sanfrancisko sienu un zirgu barību varu pirkt lētāk ar piegādi mājās nekā šeit, kur man tā pašam jāpiegādā.»
Tas viņus pārliecināja. Tas bija taisnība, un to viņi zināja. Bet — redzi! Ja viņi būtu jautājuši par važoņiem un zirgu apkalšanu, man būtu jānolaiž, jo uz laukiem nav arodbiedrību noteikumu ne važoņu, ne kalēju algām, un arī īres nauda ir lētāka nekā pilsētā, un šie divi punkti manā aplēsē ir krietni zemāki. Hm! Šodien man bija mutvārdu noruna ar kalēju iepretim pastam, viņš pārņem visu darbu un nolaiž divdesmit piecus procentus no katra kaluma, bet par to, protams, nav jārunā. Viņiem neienāca prātā to jautāt — viņi bija pārāk nodarbināti ar saviem ķieģeļiem.»
Bilijs tvēra roku svārku krūšu kabatā un izvilka kādu oficiāla izskata dokumentu un sniedza to Saksonai.
«Te tas ir,» viņš teica. «Te ir visi noteikumi, cenas, sodi un tā tālāk. Es satiku pilsētā misteru Hali un parādīju viņam. Viņš saka, ka tas esot lielisks. Un tad es to parakstīju. Biju visur — pilsētā, Kenvudā, Laundalā. Braucieni uz akmeņlauztuvēm izbeidzas šonedēļ piektdien. Es visu to pārņemšu un sākšu braukt nākošo trešdien, vedīšu kokus jaunbūvēm, ķieģeļus krāsnīm un visu pārējo, kas vajadzīgs. Un, kad viss būs tik tālu, ka tiem vajadzēs mālu, tad es būtu tas, kas to piegādās.
Bet labāko vēl neesmu tev pastāstījis. Nevarēju dabūt tūlīt savienojumu no Kenvudas ar Laundalu un gaidīdams vēlreiz izskatīju savus skaitļus. Tu neuzminēsi — nē, kaut arī tūkstoš gadu domātu. Saskaitot biju pārskatījies, kaut kur pielaidis kļūdu un uzdevis desmit procentu vairāk nekā pats domāju. Ja tā nav zemē atrasta nauda, tad es nezinu. Ja tev vajadzīgi divi citi algotņi, vari tos droši salīgt. Protams, divus pirmos mēnešus mums klāsies pa- grūtāk, un tādēļ vari mierīgi aizņemties no vecā Gan Juma viņa četrus simtus. Un saki viņam, ka maksāsi astoņus procentus un ka mums ilgāk par trīs mēnešiem viņa naudas nevajadzēs.»
Kad Bilijs bija atraisījies no Saksonas rokām, viņš sāka vadāt sakarsušo zirgu, lai tas atvēsinātos. Viņš tik pēkšņi apstājās, ka viņa mugura atdūrās zirga purnā, un nākošā acumirklī tas viņus abus nodarbināja, jo zirgs slējās gaisā un cēlās uz pakaļkājām. Saksona gaidīja, jo noprata, ka Bilijam ienākusi prātā kāda jauna ideja.
«Saki,» viņš teica, «vai tu kaut ko zini par banku kontiem un čekiem?»
Tas bija kādā jaukā jūnija rītā, kad Bilijs teica Saksonai, lai viņa apģērbj savu jātnieces tērpu un nāk izmēģināt jājamo zirgu.