«Ne agrāk par pulksten desmitiem,» viņa atbildēja, «tad būšu izsūtījusi ratus ar kravu otrā braucienā.»
Nevērojot plašo darbības lauku, kas bija viņas ziņā, Saksonai atlika laiks izpriecai — to viņai atļāva praktiskais darba sadalījums un sistematizācija. Viņa varēja apmeklēt Hales ģimeni, kas tai vienmēr sagādāja lielu prieku, vēl jo vairāk tagad, kad Džeks Hastingss ar sievu bija atgriezies ielejā un Klāra bieži apmeklēja savu mātes māsu. Sai draudzīgajā atmosfērā, kas Saksonai tik ļoti patika, viņa tikai sāka tā īsti uzziedēt. Saksona bija sākusi lasīt — lasīt ar redzīgām acīm un prātu, viņai bija laiks šūt sev skaistas lietiņas un būt kopā ar Biliju, ko viņa bieži vien pavadīja tā ekspedīcijās.
Bilijam bija vēl vairāk darba nekā Saksonai, jo viņa darbs bija vairāk izkaisīts un dažādāks. Viņa ziņā bija arī šķūnis un zirgi, ko Saksona lietoja savām vajadzībām. Viņš tiešām bija kļuvis par īstu veikalnieku, kaut arī misis Mortimera, kas pārskatīja viņa lēses un sevišķi rūpīgi pētīja izdevumu lappusi, atklāja tur vairākus robus un, Saksonai palīdzot, pierunāja viņu mācīties grāmatvedību. Katru vakaru pēc vakariņām viņš un Saksona saskaņoja savas lēses. Vēlāk, kad Bilijs bija novietojies lielajā atzveltnī, ko iegādājās tūlīt, tikko noslēdza līgumu ar ķie- ģeļnīcu, Saksona mēdza atsēsties viņam uz ceļiem un trinkšķināt instrumentu, vai arī viņi abi ilgi tērzēja par savu darbu un nākotnes plāniem. Piemēram, Bilijs teica:
«Sakson, es kļūšu par politiķi. Tas atmaksājas. Vari būt pārliecināta, ka tas atmaksājas. Ja nākošo pavasari mani seši pajūgi nestrādās pie ceļa darbiem un man kabatā ne- plūdīs apriņķa nauda, tad varu iet atpakaļ uz Oklendu un lūgt bosu, lai tas mani atkal žēlīgi pieņem darbā.»
Un Saksona:
«Jaunā lielā viesnīca starp Kalientu un Eldridžu tiešām būs lieliska. Runā arī par lielu sanatoriju dziļāk kalnos.»
Vai arī Saksona nāca ar tādu priekšlikumu:
«Bilij, tagad tu esi aizvadījis ūdeni līdz viena akra pļavai pie Kalnavota, tagad tu to varētu atstāt man sakņu dārzam. Es to no tevis rentēšu. Tu jau vari aplēst, cik tev tur izaugtu zāles, un es tev samaksāšu pilnu tirgus vērtību, atskaitot pašizmaksu.»
«Jā, protams — ņem vien to!» Bilijs apslāpēja nopūtu. «Un bez tam man tagad pārāk daudz ko darīt, lai vēl ar to krāmētos.»
Tā nu gluži nebija, jo viņš tikko bija nobeidzis ierīkot hidraulisko sūkni un viscaur salicis ūdensvadu caurules.
«Tā būtu visgudrāk, Bilij,» viņa, to mierinādama, teica, jo zināja, ka viņa sapnis par lielām zemes platībām ir dzīvāks nekā jebkad agrāk. «Tu taču negribēsi krāmēties ar vienu akru zemes. Tur taču ir simts četrdesmit akri. Tos mēs pirksim, kad vecais Savons kādreiz nomirs. Un bez tam tie tiešām pieder Madronjo rančo. Kādreiz tas bijis viens īpašums.»
«Nevēlos neviena cilvēka nāves,» Bilijs rūca. «Bet viņam taču nav nekāda labuma, ja tur gana tikai baru noplukušu lopu. Esmu apskatījis tur katru pēdu zemes. Tur ir vismaz četrdesmit akru aramzemes visos trīs nolīstajos laukos, un aiz tiem kalnos ļoti daudz ūdens. Tev no brīnumiem paliktu mute vaļā, ja tu redzētu to daudzumu zirgu barības, ko es tur varētu iegūt. Tad tur ir vismaz piecdesmit akru, kur es varētu likt ganīties savām vaislas ķēvēm, pļavas jauktas ar mežu, stāvām nogāzēm un tamlīdzīgi. Pārējie piecdesmit akri ir biezs mežs ar skaistām vietām un bagātīgu medījumu. Tur ir arī vecs, no ķieģeļiem celts šķūnis, tas vēl ir labs. Ja tam uzliktu jumtu, tur varētu nelāgā laikā mitināties daudz dzīvnieku. Redzi, tagad man jārentē šīs nožēlojamās ganības aiz Pinga saimniecības, lai mani lopi tur varētu atpūsties. Tie varētu bizot pa šiem simts četrdesmit akriem, ja vien man tie būtu. Labprāt vēlētos zināt, vai Savons man tos izrentētu.»
Dažreiz, būdams mazāk godkārīgs, Bilijs teica:
«Rīt man jābūt Petalumā, Sakson. Atkinsona rančo būs ūtrupe. Varbūt varu tur ko nopelnīt.»
«Vēl vairāk zirgu?»
«Vai mani divi pajūgi nebrauc ar malku jaunajai ziemas viesnīcai? Un Barnejam nobrāzti pleci. Man tam ilgāku laiku jādod atpūta, ja gribu, lai tas būtu atkal tas, kas kādreiz bija. Un Bridžeta nekad vairs nespēs strādāt. Tas ir skaidrs. Esmu to dakterējis un dakterējis, bet ari veterinārārsts nezina nekā vairāk. Arī dažiem citiem zirgiem vajadzīga atpūta. Pelēču pāris sāk novārgt, un lielais rudais kļūst gluži traks. Viņi visi domāja, ka tas no zobiem, bet nebija vis. Labi uzmanīt savus zirgus ir tikpat daudz kā nauda kabatā, un zirgi ir visjūtīgākie četrkājainie dzīvnieki. Kādreiz, ja būs izdevība, jāmēģina atgādāt no Ko- luskontijas mūļi — lielie, smagie, tu zini. Tos šeit ielejā varēs pārdot kā siltus veģus — ja nepaturēšu tos pats.»
Dažreiz Bilijs jokoja:
«Vai zini, Sakson, tā kā mēs pašreiz runājam par lēsēm, kā tu domā, kāda ir Hezelas un Hetijas vērtība? Parastā tirgus cena?»
«Kādēļ?»
«Pasaki vien, es tikai tāpat jautāju.»
«Nu labi, teiksim tikpat, cik tu par viņām samaksāji, trīs simti dolāru.»
«Hm!» Bilijs nogrima domās. «Viņu vērtība ir krietni lielāka, bet tagad mēs par to nerunāsim. Un, kas attiecas uz lēsēm, kā būtu, ja tu man izrakstītu čeku par trīssimt dolāriem?»
«O! Laupītājs!»
«Nu, nu, Sakson! Kad es tev dodu no saviem vezumiem sienu un graudus, vai tu dod man par to čeku? Un tu pati ļoti labi zini, cik vērīgi tu seko, lai tavi konti saskanētu,» viņš to ķircināja. «Ja gribi būt īsta veikalniece, tev jāpārņem savā budžetā arī abi zirgi. Man kopš laba laika nav no tiem vairs nekāda labuma.»
«Bet zirgi taču pieder tev,» viņa protestēja.
«Un bez tam es nevaru savā uzņēmumā turēt ķēves. Es ļoti labi zinu, ka Hezela un Hetija drīz vien vairs nevarēs vilkt sakņu vezumus — viņas katrā ziņā ir par labu šādam darbam. Un tad tev būs jālūko cits pāris, kas stātos viņu vietā.»