«O, šādā klimatā tik daudz laba ūdens, cik vien var vēlēties!» Saksona iesaucās.
«Un nav jābaidās, ka tas varētu izsīkt. Ja lietus mūs piemuļķos, mums paliek Sonomas avots. Mums nekas cits nav jādara, tikai jāierīko sūknis.»
«Bet to mums nevajadzēs darīt, Bilij. Es runāju ar Red- vudas Tompsonu. Viņš dzīvo šai ielejā kopš 53. gada, un saka, ka sausuma dēļ še neesot bijusi vēl neviena vāja raža. Mums vienmēr būs lietus diezgan.»
«Nāc, izjāsim drusku,» viņš pēkšņi teica. «Vai tev ir laiks?»
«Labi, bet pastāsti, kas tevi nomāc.»
Viņš pameta uz viņu ātru, steidzīgu skatienu.
«Nekas,» viņš ņurdēja. «Tomēr, ir gan kaut kas. Kāda tur starpība? Tu tik un tā agrāk vai vēlāk dabūsi to zināt. Tev vajadzētu redzēt veco Šavonu. Viņa seja izstiepusies tik gara, ka viņš nemaz nevar paiet, lai neatdurtos ar cejiem pret zodu. Viņa zelta dzīsla sāk izsīkt.»
«Zelta dzīsla!»
«Jā, mālu bedre. Bet tas ir viens un tas pats. Viņš saņem no ķieģeļnīcas divdesmit centu par jardu.»
«Un tas nozīmē, ka tavs kontrakts līdz ar to izbeidzas,» Saksona teica un tūlīt saprata visu nelaimi tās milzu apmēros. «Ko saka ķieģeļnīcas ļaudis?»
«Nobēdājušies līdz nāvei, kaut gan tur to lielā slepenībā un nevienam neizpauž. Veselu nedēju viņi urbj apkārtējos uzkalnos, un japāņu ķīmiķis cauras naktis strādā, analizēdams vielas, ko tie viņam atnes. Tas ir sevišķs māls, kas viņiem vajadzīgs, un viscaur nav atrodams. Lietpratēji, kas deva atsauksmes par Savona bedri, briesmīgi kļūdījušies. Varbūt viņi savos urbuma darbos bijuši stipri pavirši, bet rezultāts ir tas, ka viņi stipri nepareizi aplēsuši māla vērtību. Bet par to nebēdā. Tur tu nekā nevari darīt.»
«Bet es tomēr varu,» Saksona dedzīgi iesaucās. «Mums nevajag pirkt Ramonu.»
«Gar to tev nav daļas,» viņš atbildēja. «Es esmu tas, kas to pērk, un tās cena nav nekas, salīdzinot ar to lielo spēli, ko taisos spēlēt. Protams, es varu pārdot visus savus zirgus. Bet tad es ar tiem nekā vairs nevarēšu nopelnīt, un šis kontrakts ar ķieģeļnīcu bija trekns kumoss.»
«Bet varbūt varēsi strādāt pie ceļa darbiem?» viņa izteica savu priekšlikumu.
«Jā, par to es arī jau domāju. Iespējams, ka atkal sāksies darbi akmeņlauztuvēs, bet važonis, kas tur brauca, pārcēlies uz Pudžetsoundu. Un kas tur beigu beigās par nelaimi, ja man arī lielākā daļa zirgu jāpārdod? Man esi tu, un tev ir sakņu lauki. Tā ir droša lieta. Mēs tikai pirmajā laikā tik ātri netiekam uz priekšu, un tas ir viss. Zeme man rūpes nedara. Esmu visu labi apskatījis un izpētījis, kamēr klīdām apkārt. Ceļā nav palicis neviens akmens, ko mēs nebūtu varējuši izlietot savā labā. Bet tagad saki, kurp tu gribi jāt?»
Viņi auļos izlaida pa vārtiem, dimdot pārjāja pāri tiltam un pajāja garām Trillium paspārnei, pirms nogriezās uz Kalnavota kanjonu. Saksona bija izvēlējusies par ceļa mērķi savu lauku pie Sonomas kalna lielā pieša.
«Klausies, šorīt, jājot pēc Ramonas, man iešāvās galvā liela lieta,» teica Bilijs, kas šai brīdī bija aizmirsis visas nepatikšanas ar mālu bedrēm. «Tu taču zini tos simts četrdesmit akrus. Uz ceļa satiku jauno Savonu, un — pats nezinu, kādēļ — jādomā, ka tāpat pa jokam jautāju viņam, kā viņš domā, vai vecais man neizrentētu šos simts četrdesmit akrus. Un kā tu domā, ko viņš man atbildēja?
Viņš teica, ka tie vecajam nemaz nepiederot. Viņš pats tos tikai rentējot. Tādēļ jau arī liekot tur ganīties lopiem. Tas ir kā ķīlis viņa zemē, jo uz trim pārējām pusēm zeme visapkārt pieder viņam.
Tūlīt pēc tam satiku Pingu. Viņš man pastāstīja, ka zeme piederot Hiljardam un ka tas esot ar mieru pārdot, bet Savonam neesot naudas ar ko pirkt. Atpakaļceļā iegriezos pie Paina. Viņš no kalēja amata atteicies — viņu saspēris zirgs — un viņš tagad sācis tirgoties ar zemes gabaliem. Jā, tiesa gan, viņš teica. Hiljards labprāt gribot pārdot un esot jau lūdzis viņu darīt, ko varot. Savons zemi lietojis tikai ganībām, un Hiljards negribot vairs līgumu atjaunot.»
Pametuši Kalnavota kanjonu, viņi pagrieza zirgus un, apturējuši tos tādā vietā, no kurienes varēja redzēt trīs mežiem noaugušos uzkalnus kāroto simts četrdesmit akru vidū, raudzījās uz tiem.
«Kādreiz tie mums piederēs,» Saksona teica.
«Protams, ka piederēs,» Bilijs teica balsī, kurā izpaudās cieša pārliecība, ka tiešām tā būs. «Es atkal apskatīju no ķieģeļiem celto lielo šķūni. Tas taisni kā radīts veselam baram zirgu, un uzlikt tam jumtu izmaksās lētāk nekā biju domājis. Bet tagad, kad ar mālu bedrēm neiet kā vajag, ne Savons, ne es neesam pircēji.»
Nonākuši pie Saksonas lauka, kas, kā viņi tagad zināja, piederēja Redvudas Tompsonam, viņi piesēja zirgus un kājām uzgāja augšā. Tompsons, kas grāba sienu, viņus sveicināja. Bija skaidra bezvēja diena, un viņi mežā aiz pļavas uzmeklēja pie klints patvērumu no spilgtās saules gaismas. Te viņi uznāca uz tikko saredzamas takas.
«Tā ir lopu taka,» Bilijs teica, «būtu gandrīz ar mieru derēt, ka te kaut kur starp kokiem paslēpta neliela pļaviņa. Iesim paskatīties.»
Ceturtdaļstundu vēlāk viņi iznāca nelielā klajā pļavā kādus simts soļus pa nogāzi uz augšu. Dziļi lejā gulēja viņu kārotie simts četrdesmit akri, un viņi tagad atradās vienādā augstumā ar trim uzkalniem. Bilijs apstājās, lai nolūkotos savā ilgu zemē, un Saksona piegāja pie viņa.
«Kas tas ir?» viņa jautāja un rādīja uz uzkalniem. «Tur augšā, pa kreisi no mazā kanjona, uz tā uzkalna tūlīt zem egles, kas drusku salīkusi uz priekšu?»
Tas, ko Bilijs redzēja, bija balts griezums kanjona sānos.
«To es nesaprotu,» viņš teica un pētīdams raudzījās turp. «Es visu laiku domāju, ka pazīstu šeit katru collu zemes, bet to tur vēl neesmu redzējis. Vēl ziemas sākumā biju kanjona augšgalā. Tur ir briesmīgi mežonīgi. Kanjona sienas tik stāvas kā baznīcu torņi un noaugušas ar biezu mežu.»