«Kas tas ir?» viņa jautāja. «Zemes gruvums?»
«Droši vien, jādomā, ka to noskalojušas lielās lietus gāzes. Ja es nemaldos —» Bilijs apklusa, tik ļoti viņu nodarbināja redzamais zemes nogruvums.
«Hiljards grib pārdot par trīsdesmit dolāriem akru,» viņš turpināja šķietami bez kādas sakarības ar iepriekš runāto. «Labu zemi, nelāgu zemi, kā gadīsies, trīsdesmit dolāru par akru. Tas iznāk četri tūkstoši divi simti. Pains ir jauns iesācējs šai nozarē, gan es viņu pierunāšu atlaist pusi savas komisijas naudas un dabūšu arī izdevīgus izmaksas noteikumus. Mēs varam vēlreiz aizņemties no Gan Juma viņa četrsimt dolārus, varu dabūt aizdevumu uz saviem zirgiem un ratiem …»
«Vai tu vēl šodien gribi pirkt?» Saksona viņu ķircināja.
Viņas vārdi nemaz nesasniedza Bilija apziņu. Viņš paskatījās uz Saksonu; it kā būtu dzirdējis, ko viņa teica, bet nākošā acumirklī to tūlīt atkal aizmirsa.
«Darbs galvai,» viņš murmināja. «Darbs galvai. Ja es te netaisīšu labu veikalu …»
Viņš steidzās atpakaļ uz lopu taku, bet tad atcerējās Saksonu un pagriezies pār plecu viņai uzsauca:
«Nāc ātri! Steigsimies. Gribu aizjāt turp un paskatīties, kas tur īsti ir.»
Viņš tik ātri steidzās pa taku uz priekšu un pļavai pāri, ka Saksonai neatlika laika jautāt. Viņa bija gluži bez elpas, tā viņa bija steigusies, lai tiktu līdzi Bilijam.
«Kas ir?» viņa tam jautāja, kad Bilijs to cēla seglos.
«Var būt, ka tikai blēņas — es tev vēlāk pastāstīšu,» viņš to atvairīja.
Viņi auļoja pāri līdzenumam, lēni nojāja pa kraujām lejup un tikai tad, kad bija sasnieguši stāvo, ar mežu noaugušo nogāzi pie Kalnavota, lika zirgiem iet soļos. Bilija izklaidība bija zudusi, un Saksona izlietoja izdevību, lai runātu par lietu, kas viņu jau ilgāku laiku nomāca.
«Klāra Hastingsa man šodien stāstīja, ka viņai būšot viesi. Atbraukšot Džims Hazards un Marks Hols ar savām sievām un Rojs Blanšars …»
Viņa ar bažām paraudzījās uz Biliju. Dzirdot Roja Blan- šara vārdu, viņš bija pacēlis galvu kā pie pazīstamām raga skaņām, bet tad viņa mākoņaini zilajās acīs pavīdēja jautras uguntiņas.
«Ir jau pagājis ilgs laiks, kopš tu pēdējo reizi teici kādam, lai tas taisās, ka pazūd,» viņa uzmanīgi sacīja.
Bilijs muļķīgi smaidīja.
«0, par to nebēdā,» viņš pa daļai jokodams, pa daļai pārākuma apziņā atbildēja. «Rojs Blanšars var ierasties. Es to atļauju. Tas jau tik sen. Un bez tam man ir pārāk daudz darba, lai krāmētos ar tādiem niekiem.»
Viņš piespieda zirgu iet ātrāk un, kad krauja palika atkal stāva, lika tam soļot. Tuvojoties Trillium paspārnei, viņi laida pilnos auļos.
«Tu taču pa priekšu paēdīsi pusdienas?» Saksona jautāja, tuvojoties Madronjo rančo žogam.
«Ed vien tu,» viņš atbildēja. «Man nemaz negribas.»
«Bet es vēlos doties tev līdzi,» viņa lūdza. «Kur tas ir?»
«To es tev nevaru stāstīt,» viņš teica. «Bet ej iekšā un ēd savas pusdienas.»
«Nē, tagad vairs ne,» viņa atbildēja. «Tagad es došos tev līdzi, neviens mani neaizkavēs to darīt.»
Kādu pusjūdzi jājuši, viņi nogriezās no galvenā ceļa, izjāja pa vārtiem, ko Bilijs bija ierīkojis, un šķērsoja laukus, tad pa biezas kaļķu putekļu kārtas klātu ceļu turpināja jāt uz priekšu. Tas bija ceļš, kas veda uz Šavona mālu bedri. Simts četrdesmit akri atradās vairāk uz vakariem. Tālumā parādījās divi putekļu mākoņos ietīti pajūgi.
«Tie ir tavi pajūgi,» ^aksona iesaucās. «Iedomājies! Tikai tādēļ, ka proti nodarbināt galvu, tu pelni naudu, un tev ir laiks ar mani izjāt.»
«Man taisni kauns, domājot par to, cik skaidras naudas man šie pajūgi katru dienu ienes,» viņš pievienojās.
Viņi pašreiz gatavojās nogriezties no ceļa uz takas, kas veda uz simts četrdesmit akru zemes platību, kad redzēja vienu no važoņiem mājam ar roku. Bilijs un Saksona apturēja zirgus un gaidīja.
«Lielais rudais izrāvies,» važonis teica, kad bija piebraucis un apturējis savu zirgu viņiem blakus. «Gluži kā negudrs — kož, sper, slejas gaisā un zviedz. Pārrāva savu iejūgu, it kā tas būtu no papīra. Baldijam no sāniem izkoda lielu gabalu — tādu kā apakštase — un beigās pārlauza savu pakaļkāju. Tās bija visnejēdzīgākās piecpadsmit minūtes, kādas jebkad esmu piedzīvojis.»
«Vai tas skaidrs, ka kāja lauzta?» Bilijs asi jautāja.
«Protams.»
«Labi. Tiklīdz izkraujat ratus, aizbrauciet līdz otram šķūnim un atvediet Benu. Sakiet Matīsam, lai apietas ar to saudzīgi. Paņemiet šauteni. Samijam ir. Man tagad nav laika. Kādēļ Matīss nenāca ar jums reizē pēc Bena? Tā jūs aiztaupītu laiku.»
«O, viņš palika mani gaidot,» vīrs atbildēja. «Viņš lēsa, ka gan es Benu atradīšot.»
«Un zaudēs laiku, ko? Labi, taisieties ātrāk.»
«Tā ir,» Bilijs rūca, kad abi ar Saksonu atkal sāka jāt tālāk. «Nav smadzeņu, nav prāta. Viens vīrs atsēžas un gaidot tur sevi aiz rokas, kamēr otrs ar pajūgu steidz izpildīt darbu, kas būtu jādara viņam. Tīrās nedienas ar šiem divu dolāru vīriem.»
«Ar divu dolāru galvām,» Saksona pasteidzās žigli iebilst. «Kādu prātu gan tu domā atrast par diviem dolāriem?»
«Pareizi,» Bilijs atzina. «Ja tiem būtu labākas galvas, tie jau sen būtu pilsētā kā pārējie labākie vīri. Un arī labākie vīri ir muļķu bars. Viņi nekā nezina un nejēdz par lieliskām iespējām uz laukiem, jo citādi lauztos šurp ar varu.»
Bilijs nokāpa, atbīdīja trīs aploka kārtis, izlaida zirgus un tad atkal atlika tās vecajā vietā.
«Kad man viss te piederēs, es ierīkošu vārtus,» viņš paskaidroja. «Tas viss atmaksājas īsā laikā. Tas ir viens no tūkstoš sīkumiem, kas vēlāk izvēršas par lielu lietu, ja to visu saskaita.» Viņš apmierināts nopūtās. «Es nekad agrāk nedomāju par šādām lietām, bet, kad atstājām Oklendu, es sāku domāt. Tie bija Sanleandras portugāļi, kas pirmie atvēra man acis. Līdz tam laikam biju kā aizmidzis.»