Viņi jāja gar zemāko no trim laukiem, kur vēl nebija nopļauta nogatavojusies labība. Bilijs ar nepatiku raudzījās uz kādu pavirši izlabotu caurumu žogā un labību, ko lopi bija stipri nomīdījuši.
«Tu redzi,» viņš kritizēja. «Novecojušās metodes. Skaties, cik reta labība un cik vāji zeme apstrādāta. Panīkuši lopi, panīkusi sēja, panīkusi saimniecība. Veselus astoņus gadus Savons izsūcis zemi, nav devis tai ne mirkli atpūtas, nav licis nekā tai klāt, atskaitot to, ka izdzinis lopus ganīties, kad lauki nopļauti.»
Nedaudz tālāk viņi redzēja ganāmies nelielu ganāmpulku.
«Paskaties uz vērsi, Sakson. īstais vārds tam ir Nīkulis. Valdībai vajadzēja izdot likumu, kas aizliedz šādus lopus turēt. Nav brīnums, ka Savons tā iestidzis nabadzībā un ka viss, ko tas saņem par savu mālu bedri, tam jāatdod, dzēšot parādus un maksājot procentus. Viņš nespēj dabūt savu zemi tik tālu, ka tā viņam dotu ienākumus. Piemēram, šie simts četrdesmit akri. Katrs, kam drusku strādā galva, varētu tur izrakt spožus sidraba dolārus. Gan es viņiem to pierādīšu.»
Viņi no tālienes pajāja garām lielajam, no ķieģeļiem celtajam šķūnim.
«Daži īstā laikā izdoti dolāri būtu aiztaupījuši simtus, ko maksās jauns jumts,» Bilijs ieteicās. «Nu, vienalga, kad es pirkšu, par labojumiem negribu nekā izdot. Un es tev vēl ko citu teikšu. Sai rančo ir bagātīgi ūdens krājumi, un, ja kādreiz Glenelenai pietrūks, viņiem būs jānāk pie manis pēc ūdens.»
Bilijs pazina rančo katru pēdu un jāja pa tikko saredzamām lopu takām cauri mežam. Reiz viņš steidzīgi parāva pavadu, un abi zirgi apstājās. Taisni viņiem priekšā desmit soļu atstatu stāvēja sarkans lapsēns. Tas varbūt kādu pusminūti raudzījās uz viņiem savām mazajām mirdzošajām acīm, un tam drebēja jūtīgās nāsis, uztverot vēsti, ko tam ziņoja gaiss. Tad viņš palēcās uz savām samtaini mīkstajām ķepiņām un nākošā acumirklī bija pazudis starp kokiem.
«Ak tu velna dēls!» Bilijs iesaucās.
Tuvojoties Kalnavotam, viņi nonāca uz šauras garas pļavas. Pļavas vidū bija dīķis.
«Dabīga ūdenstvertne, ja Glenelena kādreiz gribēs pirkt ūdeni,» Bilijs teica. «Skaties tur lejas galā — gandrīz nekā nemaksās uzcelt šķērsām dambi. Varu ierīkot arī no- vadcaurules un uztvert šeit visu, kas rit no kalniem. Ūdens šai ielejā kādreiz maksās naudu, un nebūs jāgaida tūkstoš gadu, kad tas notiks. Un visi šie nelgas, miega pūžņi, aklie un kurlie, kas negrib dzirdēt un redzēt to, kas notiks. Un visi šie mērnieki, kas strādā, lai aplaimotu šo ieleju ar elektrisko dzelzceļu no Sausalito pāri Napas ielejai.»
Viņi sasniedza Kalnavota kanjona malu. Atgāzušies seglos atpakaļ, viņi lika zirgiem rāpties pa stāvu nogāzi lejup un caur lieliem priežu mežiem nonāca pie kādas senas, gandrīz vairs nesaredzamas meža takas.
«Sī taka saglabājusies vēl no piecdesmitajiem gadiem,»
Bilijs paskaidroja. «Es to atradu tikai nejauši. Vakar jautāju par to Popam — viņš šeit ielejā dzimis. Viņš teica, ka to lietojuši Petalumas zeltrači. Bet tie bijuši īsti spēlmaņi, kas to ierīkojuši un atveduši līdzi baru muļķu. Vai redzi to līdzenumu tur un vecos koku stumbrus? Tur bijusi viņu nometne, un zem kokiem viņi ierīkojuši savus spēļu galdus. Laukums toreiz bijis lielāks, bet avots kopš tā laika daļu izskalojis. Pops saka, ka vairāki vīri te nosisti un viens nolinčots.»
Pārliekušies zirgu kakliem, viņi pa šauro lopu taku rausās no kanjona laukā un jāja pa nelīdzenu vietu uz kalnu pauguriem.
«Zini, Sakson, tu vienmēr dedzīgi meklēji skaistas vietas. Tagad es tev parādīšu kaut ko tādu, kas tev atņems valodu. Pacieties tikai, lai tiekam laukā no šiem kokiem.»
Nekad vēl visā garajā ceļojumā Saksona nebija redzējusi neko tik skaistu kā to ainavu, kas pavērās viņas skatienam, izjājot no biezokņa. Puslīdz izzudusī taka šķita nevienāda sarkana ēna, ko uz mīkstās meža zemes met lielie sarkankoki un platzaru ozoli. Šķita, ka visi vietējie koki un staipekņi būtu norunājuši vīt še biezu lapu jumu. Kļavas, lieli lauru koki, milzu ozoli ar brūni dzelteno mizu, noplicināti un savijušies ar mežavīnu un liesmojošo indīgo ozolu. Saksona vērsa Bilija uzmanību uz kādu apsūnojošu solu, kur auga papardes. Šķita, ka visas nogāzes šeit sastopas, lai izveidotu milzīgu alu un kolosālu meža lapeni. Zeme viņiem zem kājām bija ūdens piesūkusies. Kaut kur zem platajām papardēm čaloja neredzama ur- dziņa. Uz visām pusēm pavērās šauras brīnišķas gatves, kur jaunie sarkankoki klusi un slaidi grupējās ap kritušajiem milzeņiem, kas sniedzās zirgiem līdz pleciem un, sūnām klāti, lēni pārvērtās pīšļos.
Beidzot, vēl pēc otrām piecpadsmit minūtēm, viņi piesēja zirgus šaurā kanjona malā, kas vijās caur biezokni līdz pat uzkalniem. Pa kādu spraugu koku starpā Bilijs rādīja uz priedes galotni, kas bija salīkusi uz priekšu.
«Tas ir taisni zem tās,» viņš teica. «Mums jāseko avota gultnei. Ceļa šeit nav, bet te var redzēt vairākas vietas, kur meža zvēru takas šķērso avotu. Tev saslapināsies kājas.»
Saksona jautri smējās un turējās cieši Bilijam uz papēžiem; viņi brida caur peļķēm, rausās ar kājām un rokām pa stāvo, gludo nogāzi uz augšu, kur skaidri bija redzama ūdens postošā iedarbība, un uzmanīgi līda pa vecu kritušu koku apakšu.
«Visam kalnam jiav īsta klints pamata,» Bilijs Saksonai paskaidroja. «Ūdens tur griežas arvien dziļāk un dziļāk, un tādēļ sāni izbrūk. Tie ir tik stāvi, cik nesabrūkot var vēl stāvēt. Drusku vairāk uz augšu kanjons nav nekas vairāk kā tikai plaisa zemē — bet vareni dziļa plaisa, to es tev varu sacīt. Tu vari tai pārspļaut, bet tur var nolauzt ari kaklu.»
Bija arvien grūtāk virzīties uz priekšu, un beidzot viņu ceļu šķērsoja šaura aiza, sakritušu koku pilna.
«Paliec tu šeit,» Bilijs teica un, nolicies garšļaukus, rāpās pa biezokni, ka zari vien brikšķēja.