Gultā, aizvērtām acīm viņa mēģināja atdzīvināt tās nedaudzās atmiņas, kas tai bija saglabājušās par māti no bērnības. Tas bija viņas iemīļotais veids iegrimt miegā. Tā viņa vienmēr bija darījusi: viņa nolaidās melnajās miega dzīlēs, līdzņemot mātes atveidu, kas tai it kā iezīmējās gaistošajā apziņā. Bet šī māte nebija ne ziedošās pļavas Dēzija, ne arī tā, kuras atveids tai glabājās ādas futrālī kumodes atvilktnē. Tā Dēzija, ko viņa redzēja naktīs, bija daudz vecāka, bezmiega mocīta māte, drosmīga kā cilvēks, kam nav svešas rūpes un raizes, bāla nevarīga būtne, maiga un pacietīga, kas dzīvoja tikai ar stipru gribu, bez šīs gribas viņa sen būtu zaudējusi prātu, jo neviens ārsts tai nevarēja dot ne brīdi atspirdzinātāja miega. Tā vilkās — vienmēr vilkās no slimības gultas līdz atzveltnim un atkal atpakaļ, sagurusi vilkās pa visu māju, un tā dienām un nedēļām ilgi, bet nekad nesūdzoties, kaut ari viņas nezūdošo smaidu bieži vien izķēmoja sāpes un gudrās pelēkās acis, vēl arvien gudras un pelēkas, kļuva nedabīgi lielas un bezgalīgi dziļas.
Bet šai naktī Saksonai nelaimējās ātri iemigt; mazā, nevarīgā māmiņa nāca un gāja; bet starpbrīžos Bilija seja ar aizplīvurotām, stūrgalvīgām un skaistām acīm tai dedzināja aizvērto acu plakstus. Un vēlreiz, kad to jau sāka pārvarēt miegs, viņa sev atkal jautāja: vai tas ir viņš?
Darbs mazgātavā norisa kā parasti, bet trīs dienas līdz trešdienas vakaram bija neparasti garas. Saksona klusu kaut ko dūca, gludinot cietināto smalkveļu, un darbs viņas rokās ļoti šķīrās.
«Es nesaprotu, kā tu to vari!» brīnījās Mērija. «Ja tā ies uz priekšu, tu šonedēļ viegli vien nopelnīsi trīspadsmit vai četrpadsmit.»
Saksona smējās, un tvaikā, kas cēlās augšup no gludekļa, viņa redzēja ņirbam zelta burtus, un, tos burtojot,
iznāca «trešdiena».
«Kā tev patīk Bilijs?» Mērija jautāja.
«Man viņš patīk,» skanēja vaļsirdīga atbilde.
«Labi. Bet tālāk par to arī neej.»
«Es iešu, ja gribēšu,» Saksona jautri iesmējās.
«Labāk ne,» skanēja brīdinājums. «Tu sagādāsi sev tikai nepatikšanas. Viņš par precēšanos nemaz nedomā. Daudzas meitenes dabūjušas par to pārliecināties. Viņas visas jau taisni krīt tam ap kaklu.»
«Nedomāju ne viņam, ne arī kādam citam krist ap kaklu.»
«Es tikai gribēju tev to pateikt,» Mērija piebilda. «Un tu labi darīsi, ja to ievērosi…»
Saksona bija kļuvusi nopietna.
«Viņš droši vien nav … nav.. » viņa iesāka un tai pašā acumirklī atskārta jautājuma nozīmi un nespēja to pateikt.
«Ak ne, nepavisam arī nē — kaut gan nezinu, kas viņu varētu no tā atturēt. Viņš ir caur un cauri godīgs. Bet viņš tikai nevēlas ar katriem brunčiem saistīties. Viņš dejo, ir jautrs — un tas arī ir viss. Daudzas viņš tādā veidā piemuļķojis. Varu derēt, ka arī tagad vismaz ducis meiteņu viņā iemīlējušās. Un viņš par tām tikai smejas. Tu taču pazīsti Liliju Sandersoni. Tu viņu redzēji pagājušā vasarā Selmondparkā slāvu izbraukumā — slaidā skaistā gaišmate, kas bija kopā ar Buču Vilovu?»
«Jā, es viņu atceros,» Saksona teica. «Kas ir ar viņu?»
«Viņa kādu laiku gāja ar Buču Vilovu, un šķita, ka viņiem laba saskaņa, bet Bilijs, tikai tādēļ, ka viņa labi dejo, sāka ar viņu diezgan daudz dejot. Bučām nav bail ne no kā. Turpat uz vietas viņš sacēla lielu traci, un visi, kas vien gribēja, varēja klausīties, kā viņš strostēja Bi- liju. Un Bilijs klausījās, klausījās savā īpatnā garlaikotā veidā, bet Bučs kļuva arvien niknāks un niknāks; visi gaidīja kautiņu.
Un tad Bilijs teica Bučām: «Vai tu beidzi?» — «Jā,»
Bučs teica, «es pateicu visu, kas man bija sakāms, un ko tu tagad domā darīt?» Un Bilijs atbildēja — un kā tu domā, ko viņš teica, visiem skatoties un klausoties, ko viņš teica Bučām, kam bija asiņu pieplūdušas acis? Lūk, ko viņš teica: «Labi, es nekā nedomāju, Buč.» Taisni tā viņš teica. Bučs bija tik pārsteigts, ka viņam vajadzēja piedurties tikai ar spalviņu un viņš apgāztos. «Un nekad ar viņu vairs nedejosi?» viņš jautāja. «Nē, ja tu teiksi, ka es to nedrīkstu darīt, Buč,» Bilijs teica. Lūk, taisni tā.
Cits neviens tā neuzdrīkstētu rīkoties, kā Bilijs to darīja — jo tad katrs būtu viņu nicinājis. Bet Biliju ne. Viņš tā drīkst darīt. Viņam ir laba cīnītāja slava, un, kad viņš pagāja sāņus, dodot Bučām ceļu, visi zināja, ka viņš to nedara baidīdamies vai slapstīdamies. Viņš nebūt neinteresējās par Liliju Sandersoni, lūk, kur bija iemesls, bet visi redzēja un saprata, ka meitene ir gluži kā traka pēc Bila.»
Dzirdētais notikums Saksonā viesa nemieru. Viņa bija ne vairāk, ne mazāk lepna, kā sievietes vispār mēdz būt, bet attieksmē uz vīrieša iekarošanu viņai nebija diez cik daudz pašpaļāvības. Bilijam bija paticis ar viņu dejot, un viņa sev jautāja, vai tas arī būtu viss. Gadījumā, ja Cār- lijs Longs uzsāktu ar viņu strīdu, vai Bilijs atteiktos no viņas kā no Lilijas Sandersones? Viņš nedomāja precēties, bet Saksona bija spiesta redzēt, ka viņš būtu ļoti vēlams vīrs. Tur nebija ko brīnīties, ka meitenes tam skrien pakaļ. Bet viņš bija tāpat vīriešu, kā sieviešu uzvarētājs. Vīrieši viņu labi ieredzēja. Šķita, ka Bērts Vanhops viņu taisni vai mīl. Viņa atcerējās Viselparkā redzēto Bečer- taunas slaistu, kas bija pienācis pie viņu galda atvainoties, un arī īru virvju vilcēju, kas tūlīt atmeta domu kauties ar Bilija, tiklīdz viņu pazina.
Ļoti izlutināts jauns vīrietis, viņa nodomāja, un šī doma bieži vien šaudījās Saksonas galvā. Bet viņa ikreiz to atvairīja kā zemisku. Viņš bija maigs savā īpatnā mokoši garlaikotā veidā. Nevērojot savu spēku, viņš nevienu neaizskāra un neapvainoja. To rādīja notikums ar Liliju Sandersoni. Saksona to atkal un atkal pārdomāja. Viņš nebija interesējies par meiteni un tūlīt atkāpies, lai nebūtu kavēklis starp Liliju un Buču. Bērts tā nekad nebūtu darījis; sajūsma, ko viņā izraisīja kautiņi un trači, būtu ietekmējusi viņu rīkoties citādi. Būtu notikusi cīņa un izaudzis naids, Bučs būtu kļuvis par viņa ienaidnieku, un Lilija nebūtu nekā ieguvusi. Bet Bilijs bija rīkojies pareizi — bija darījis to mierīgi un nepārsteidzoties, un nevienu pie tam neaizskarot. Tas viss viņu darīja Saksonas acīs vēl vēlamāku.