Viņa nopirka jaunu pāri zīda zeķu, viņa bija vilcinājusies ar šo pirkumu nedēļu no nedēļas, naktī no otrdienas uz trešdienu nogurusi un miegaina šuva sev jaunu blūzi, bet Sāra viņu visu laiku rāja, ka izdedzina tik daudz gāzes.
Trešdienas vakarā Orindora ballē viņa neizjūta tikai prieku vien. Bija taisni vai jākaunas, kā meitenes aplidoja Biliju, un dažbrīd Saksonu kaitināja tā uzmanība, kā viņš ar tām runājās. Bet Saksonai bija jāatzīst, ka Bilijs tā neaizskāra citu jauno vīriešu jūtas, kā jaunās meitenes lika ciest viņai. Meitenes gandrīz vai lūdzās, lai viņš ar tām dejotu, un Saksonai bija jāredz šīs medības, kas norisa viņas acu priekšā. Viņa nolēma nedarīt tā kā citas un dejoja drīz ar vienu, drīz ar otru, un slepeni priecājās, redzot, ka atradusi pareizo ceju. Viņa apzināti lika tam saprast, ka ir vēl arī citi vīrieši, kam viņa patīk, tāpat kā viņš, kaut gan negribot, demonstrēja tai savu varu pār sievietēm.
Viņa bija laimīga, kad viņš, neklausoties viņas iebildumos, neatlaidīgi uzstāja dejot ar viņu divas dejas vairāk, nekā viņa tam bija solījusi. Un viņa bija priecīga un reizē arī nikna, dzirdot, ko divas spēcīgas, lielas fabrikas strādnieces saka par viņu. «Skaties, kā tas mazais kvek- šķis viņu monopolizē!» viena no viņām teica. Un otra: «Vai tev neliekas, ka viņai labāk vajadzētu skriet pakaļ kādam viņas vecuma puisim?» — «Zīdaiņu zagle!» bija beidzamais indīgais vārds, ko Saksona vēl dzirdēja, abām meičām aizejot, un kas tai sadzina vaigos asinis.
Bilijs pavadīja viņu līdz mājām, pie vārtiņiem noskūpstīja un aiznesa līdzi viņas solījumu piektdienas vakarā iet ar viņu dejot Germanijā.
«Es nemaz nebiju domājis turp iet,» viņš teica, «bet ja jūs teiksit vārdu … Bērts arī tur būs.»
Nākošā dienā, stāvot pie gludināmā dēļa, Mērija teica Saksonai, ka esot solījusies Bertām iet ar viņu dejot Germanijā.
«Vai tu arī nāksi?»
Saksona pamāja.
«Bilijs Robertss?»
Atkal Saksona pamāja, un Mērija, turēdama paceltajā rokā gludekli, ziņkāri paskatījās uz viņu.
«Bet ja Cārlijs Longs sacels traci?»
Saksona paraustīja plecus.
Atri un klusēdamas viņas kādu laiku gludināja.
«Nu labi,» Mērija beidzot teica, «ja viņš tā darīs, varbūt saņems to, ko pelnījis. Par to es tikai priecātos. Bet viss atkarājas no tā, ko Billijs jūt — attieksmē pret tevi, es domāju.»
«Es neesmu Lilija Sandersone,» Saksona sašutusi iesaucās. «Nekad nedošu Bilijam Robertsam izdevību mani pamest.»
«Tomēr, ja Cārlijs Longs cels traci. Un to es tev saku, Sakson, tas nav džentlmenis. Kā viņš izturējās pret mis
teru Mjudiju! Tā bija briesmīga kaušanās. Un misters Mjudijs ir mazs jauks cilvēciņš, kas pat mušai nedara pāri. Nu ja, gan jau viņš pārliecināsies, ka Bilijs Robertss nav vairs nekāds piena puika.»
Tai vakarā Saksona sastapa pie mazgātavas durvīm Cārliju Longu, kas viņu tur gaidīja. Kad viņš panācās uz priekšu, lai pateiktu tai labvakaru, un sāka soļot blakus, Saksona juta bailes un pazīstamos sirdspukstus, ko viņš tik bieži bija licis tai sajust. Longu ieraugot, Saksonai no vaigiem izzuda krāsa. Meiteni biedēja viņa robustais, neaptēstais augums, brūno acu smagais skatiens, kas viņu tiranizēja un alka nevēlama tuvuma, viņa smagās kalēja rokas un resnie spēcīgie pirksti, kuru pirmais loceklis bija noaudzis biezām spalvām. Viņš bija nemīlams viņas acīm un pretīgs viņas labākām jūtām. Tas nebija viņa spēks pats par sevi, bet viņai derdzās veids, kā šis spēks rada izpausmi. Uzbrukums misteram Mjudijam bija sagādājis viņai daudzas nemiera un moku pilnas stundas. Ikreiz to atceroties, viņai vēl tagad bija netīksmē jānodreb. Un tomēr viņa mierīgi un nedrebot bija skatījusies, kā tai svētdienā Viselparkā Bilijs tai pašā primitīvajā veidā kā vīrs bija dūrējis vīru. Bet tā bija starpība. To viņa zināja, kaut gan nevarēja analizēt. Bet viņa skaidri apzinājās, ka šā cilvēka rokas un prāts ir bezcerīgi brutāli.
«Jūs esat tik bāla un nomocīta,» viņš teica. «Kādēļ jūs nemetat darbu pie malas? Tik un tā kādreiz to vajadzēs darīt. No manis jūs nekad netiksit vaļā, bērniņ.»
«Es vēlētos, kaut to varētu,» viņa atbildēja.
Viņš sāka smieties skaļiem platiem smiekliem.
«Neko darīt, Sakson. Jūs esat taisni kā radīta, lai kļūtu misis Longa, un, ka jūs tā būsit, tas ir skaidrs kā diena.»
«Es vēlētos, kaut visās lietās varētu būt tik pārliecināta, kā jūs,» viņa mēģināja būt sarkastiska, bet tas viņai neizdevās.
«Bet atļaujiet, lai jums pasaku,» viņš turpināja, «varat būt pārliecināta, ka no jums neaizbēgšu.» Viņam pašam patika tas, ko viņš bija pateicis, un viņš papriekšu krietni izsmējās, pirms atkal atsāka runāt. «Ja es kaut ko vēlos vai esmu nodomājis, tad labāk man ceļā nestāties, jo citādi var klāties ļauni. Vai sapratāt to? Nu? Esmu jums nolemts, un no manis jūs vaļā netiksit; tādēļ būs labāk, ja visu to pārdomāsit un atmetīsit darbu mazgātavā, bet tai vietā strādāsit manā mājā. Kādēļ tik daudz runāt? Tur daudz darba nebūs. Es pelnu labu algu, un jums nekā netrūks. Ziniet, es tikai nomazgāju darba melnumus un atnācu, lai jums vēlreiz visu to pateiktu. Lūdzu to neaizmirst. Es pat netiku ēdis, un tas ir pierādījums, cik labi par jums domāju un stipri interesējos.»