«Jūs darītu labāk, ja ietu atpakaļ un paēstu,» Saksona deva viņam padomu, kaut gan zināja, ka nav nekādu izredžu no viņa atbrīvoties.
Viņa tikko dzirdēja, ko viņš runā. Pilnīgi negaidot viņai uzmācās domas par savu nevarību, nogurumu un mazo augumu blakus šim kolosālajam vīrietim. Vai viņš vienmēr viņu tā tiranizēs? Viņa pati sev izmisusi jautāja, gara acīm skatīdama savu nākošo dzīvi, un visur tai neatlaidīgi sekoja resnā kalēja seja un stāvs.
«N'u, bērniņ, izšķirieties un sitiet saujā,» viņš turpināja. «Ir jauks vasaras laiks un īstā reize, lai precētos.»
«Bet es nemaz nedomāju ar jums precēties,» viņa protestēja. «Esmu jums to jau tūkstošreiz teikusi.»
«Ak, blēņas! Izmetiet šīs domas no savas skaistās galviņas. Protams, ka jūs mani precēsit. Tas ir skaidrs. Un es jums vēl ko teikšu. Mēs abi piektdienas vakarā dosimies uz Frisku. Tur būs liela padarīšana pie kalējiem.»
«Nē, es neiešu,» viņa noteikti paziņoja.
«Tomēr, jūs nāksit gan,» viņš pilnīgi pārliecināts teica. «Ar pēdējo kuģi mēs atgriezīsimies, un jūs tur jauki pavadīsit laiku. Es jūs iepazīstināšu ar dažiem labiem dejotājiem. O, es neesmu mazisks. Zinu, ka jūs labprāt dejojat.»
«Bet es jums saku, ka nevaru braukt,» viņa atkal atkārtoja.
«Kādēļ nevarat?»
«Man ir noruna.»
«Ar ko?»
«Tā nav jūsu darīšana, Cārlij Long. Man ir noruna, un ar to pietiek.»
«Gan es gādāšu par to, ka tā būs mana darīšana. Atcerieties vien šo piena puiku, grāmatvedi. Jā, atcerieties vien viņu un pērienu, ko tas saņēma.»
«Es vēlētos, kaut jūs liktu mani mierā,» Saksona aizvainota teica. «Vai jūs tiešām nekad nevarat būt pieklājīgs?»
Kalējs ļauni iesmējās.
«Ja kāds āksts iedomājas, ka spēj nostāties starp jums un mani, tad viņš ko labu redzēs. Un es, Cārlijs Longs,
būšu tas, kas viņam to rādīs. Tātad piektdienas vakarā — ā? Kur?»
«To es neteikšu.»
«Kur?» viņš atkārtoja.
Viņas lūpas bija cieši sakļautas, un viņa klusēja, bet dusmas tai bija sadzinušas vaigos asinis.
«Hū! It kā es pats to nevarētu iedomāties! Germanijā! Labi, es tur būšu. Un pēc tam pavadīšu jūs mājās. Vai tagad sapratāt? Un gudrāk būs, ja jūs tam piena puikam teiksit, lai labāk paliek mājās, ja nevēlas, ka viņam sabojā ģīmi.»
Savā sievietes lepnumā dziļi aizvainotā Saksona tikko noturējās, neizkliegusi sava jaunā drauga un sarga vārdu un varoņdarbus. Bet tad viņu sagrāba bailes. Šis te bija pieaudzis cilvēks, bet Bilijs vēl tikai zēns. Tā vismaz viņai likās. Viņa atcerējās pirmo iespaidu, ko guva no viņa rokām, un uzmeta ātru skatienu tā vīra rokām, kas gāja viņai blakus. Tās viņai šķita divtik lielas kā Bilija rokas, un apmatojums tām piešķīra it kā vēl lielāku, briesmīgāku spēku. Nē, ar šo lielo brutālo cilvēku Bilijs nedrīkst cīnīties. Viņam nevajag to darīti Bet tai pašā acumirklī Sak- sonā dzima nedroša un ļaunprātīga cerība, ka Bilijs ar savām noslēpumainām un neiedomājamām spējām, kas piemīt visiem bokseriem, varbūt uzveiks šo neaptēsto kluci un atsvabinās viņu no tā. Bet, uzmetot vēl vienu skatienu, tikko dzimušajā cerībā atkal iezagās šaubas, jo viņas acis redzēja varenos platos kalēja plecus, svārku drēbi, kur zīmējās muskuļu radītās rievas, un svārku piedurknes, kas stingri kļāvās ap varenajiem bicepsiem.
«Ja jūs atkal iedrošināsities aizskart kādu, ar ko es eju …» viņa iesāka.
«Jā, tiem klāsies ļauni, protams,» Longs grīnēja. «Un tie to arī pelnījuši. Katrs, kas nostājas starp kādu vīrieti un viņa meiteni, pelnījis, ka to krietni nozilina.»
«Bet es neesmu jūsu meitene, un visas jūsu runas ari nepārvērtīs mani par tādu.»
«Tas ir labi, dusmojieties labi krietni,» viņš atzinīgi teica. «Tāda jūs man patīkat. Jums ir cīņas gars. Labprāt to redzu. Tas ir tas, ko vīrs ciena sievā — bet ne šīs treknās govis. Tās ir nedzīvas. Tagad jūs esat ļoti dzīva, taisni tāda kā vajadzīgs.»
Viņa apstājās pie mājas vārtiņiem un uzlika roku rokturim.
«Labu nakti,» viņa teica. «Es eju iekšā.»
«Iznāciet vēlāk laukā, iesim Idora parkā pastaigāties,» kalējs piedāvāja.
«Nē, es nejūtos labi un tūlīt likšos gulēt, tiklīdz paēdīšu vakariņas.»
«Ahā,» viņš ņirgājās. «Lai rītvakar izskatītos spirgta un skaista, ko?»
Ar nepacietīgu kustību viņa atvēra vārtus un iegāja iekšā.
«Es jau jums teicu,» viņš turpināja. «Ja jūs rītvakar neiesit ar mani, tad kādam klāsies ļauni.»
«Jā, un cerēsim, ka jums,» viņa atriebīgi teica.
Viņš iesmējās un atmeta galvu, izgāza savas varenās krūtis un pacēla smagās rokas. Viņš šai brīdī atgādināja lielu pērtiķi, ko Saksona reiz bija redzējusi cirkā, un viņa sajuta bezgalīgu riebumu.
«Jā, nu tad ar labu nakti,» viņš teica. «Rītvakar redzēsimies Germanijas zālē.»
«Es jums neesmu teikusi, ka tā ir Germanija.»
«Bet jūs arī neteicāt, ka tā nav Germanija. Bet vienalga, es tur ieradīšos. Par to varat būt droša, un pataupiet man labi daudz deju. Tā, lūk, ir labi! Dusmojiet vien. Tas jums labi piestāv.»
Pašreiz beidzās mūzika, un izgaisa pēdējās valša skaņas. Saksona un Bilijs atradās pie dejas zāles galvenām durvīm. Viņas roka viegli dusēja uz Bilija rokas, un viņi pašreiz gribēja pastaigāties un pameklēt divus krēslus, kur atsēsties, kad Cārlijs Longs, kas, šķiet, tikko bija ieradies, spiedās caur ļaužu drūzmu tieši uz viņiem.
«Ak tā, šeit es jūs atrodu, ko?» viņš nikni teica, un viņa seja bija no dusmām pietvīkusi. «Jūs gribat celt traci, ja?»
«Kas? Es?» Bilijs maigi jautāja. «Te būs kāds pārpratums. Nekad to nedaru.»
«Jūs tūlīt pazaudēsit savu galvu, ja nepazudīsit uz karstām pēdām.»
«To es gan negribētu zaudēt,» Bilijs nodrebinājās. «Nāciet, Sakson. Sis kaimiņš mums nesola nekā laba.»