Viņš gatavojās iet projām, bet Cārlijs Longs nostājās tam ceļā.
«Jums vēl slapjš aiz ausīm, jaunais cilvēk,» viņš ņirgājās. «Jūs vajag drusku iesālīt. Vai jūs mani sapratāt?»
Bilijs it kā ārkārtīgi izbrīnījies pakasīja galvu.
«Nē, man rādās, ka nesaprotu,» viņš teica. «Ko jūs teicāt?»
Bet kalējs nicīgi novērsās no viņa un uzrunāja Saksonu.
«Nāciet šurp. Parādiet savu deju karti.»
«Vai jūs vēlaties ar viņu dejot?» Bilijs jautāja Saksonai.
Viņa noraidot purināja galvu.
«Man joti žēl, bet tur nekā nevar darīt,» Bilijs teica un atkal sakustējās, lai ietu tālāk.
Un jau trešoreiz kalējs stājās viņiem ceļā.
«Noņemiet savu kāju,» Bilijs teica. «Tā mūs traucē.»
Longs stāvēja lēcienam sagatavojies; rokas tam bija sažņaugtas dūrēs, viena roka atvilkta atpakaļ un gatava triecienam, pleci un krūtis uz priekšu. Bet Bilija nesatricināmais miers un viņa saltais un aizplīvurotais skatiens lika tam atjēgties. Bilijs nebija pakustējies ne soli un izskatījās pilnīgi mierīgs. Šķita, ka viņš nemaz neapzinās draudošās briesmas. Tas Longa praksē bija kaut kas jauns un neparasts.
«Varbūt jūs nezināt, kas es tāds esmu?» viņš ņurdēja.
«Tomēr,» Bilijs mierīgi teica. «Jūs esat rekordists traču celšanā. (Longa seja it kā kļuva līksma.) Jums vajadzētu izsniegt Policijas Vēstneša dimanta jostu par bērnu aizskaršanu. Esmu pārliecināts, ka nav neviena, ar ko jūs baidītos sasieties.»
«Liec viņu mierā, Cārlij,» teica viens no jaunajiem puišiem, kas bija salasījušies ap tiem. «Tas ir Bils Robertss, bokseris. Tu viņu pazīsti. Lielais Bils.»
«Man vienalga, kaut tas būtu pats Džims Džefrijs. Lai viņš man te nejaucas pa vidu.»
Un tomēr visiem bija skaidrs, arī Saksonai, ka viņa tiusmu liesmas apdzisušas. Šķita, ka Bila vārds trokšņotājus nomierinātu.
«Vai jūs viņu pazīstat?» Bilijs jautāja Saksonai.
Viņas acis to apliecināja, kaut šķita, ka tai vajadzētu izkliegt tūkstoš apvainojumu pret šo cilvēku, kas viņu tik neatlaidīgi terorizē. Bilijs atkal pievērsās kalējam.
«Klausieties, draugs, nav nekādas jēgas ar mani kauties. Es tādus vīrus kā jūs labi pazīstu. Un bez tam — kādēļ lai kaujamies? Vai arī viņai te nebūtu kāds vārds sakāms?»
«Nē, te viņai nav ko teikt. Tā ir mana un jūsu darīšana.»
Bilijs lēni pakratīja galvu.
«Nē, jūs maldāties, tā tas nav. Man šķiet, ka viņai te kas sakāms.»
«Labi, nu tad sakiet,» Longs ņurdēja, pagriezies pret Saksonu. «Ar ko jūs vēlaties iet — ar mani vai viņu? Izšķirieties.»
Atbildes vietā Saksona uzlika savu brīvo roku uz tās, kas mierīgi dusēja uz Bila piedurknes.
«Nu, vai vēl kas jāsaka?» Bilijs jautāja.
Longs blenza papriekš uz Saksonu, pēc tam uz viņas aizsargātāju.
«Man nekas nebūtu pretim jūs krietni pārmācīt,» viņš caur zobiem ņurdēja.
Viņi pagriezās, lai ietu projām. Saksona bija lepna. Viņa nebija piedzīvojusi Lilijas Sandersones likteni. Šis jaunais brīnišķais zēns, nedraudot ar sitieniem, bet ar savu lēno runas veidu un nesatricināmo mieru bija uzvarējis lielo kalēju.
«Viņš man visu laiku uzmācās,» viņa klusi teica Bilijam. «Visur sekoja man un solījās piekaut katru, kas iedrošināsies man tuvoties. Nevēlos nekad viņu vairs redzēt.»
Bilijs tūlīt apstājās. Stāvēja arī vēl Longs, kas nevarēja izšķirties — iet vai palikt.
«Viņa saka, ka nevēloties ar jums ielaisties nekādās darīšanās,» Bilijs viņam teica. «Un jābūt tā, kā viņa saka. Ja es kādreiz dzirdēšu, ka jūs viņai uzmācaties, tad jūs ko piedzīvosit. Sapratāt?»
Longs tikai blenza, bet neteica ne vārda.
«Vai sapratāt, ko es teicu?» Bilijs valdonīgi atkārtoja savu jautājumu.
Kalējs nepārtraukti kaut ko rūca.
«Nu tad labi. Tikai neaizmirstiet. Bet tagad taisieties, ka pazūdat man no kājām, jo citādi es jūs samīšu.»
Longs atkāpās, murminādams neskaidrus lāstus, un Saksona gāja tālāk, bet tas bija kā sapnī. Cārlijs Longs uzvarēts. Viņš baidās šā zilacainā zēna. Viņa tagad atbrīvota no tā — viņš izdarījis to, ko neviens vīrietis nebija iedrošinājies viņas dēļ darīt. Un viņa patikusi Bilijam labāk par Liliju Sandersoni.
Divreiz Saksona uzsāka valodas par to, kā pazīstas ar Longu, bet abas reizes viņš to pārtrauca.
«Tas man galīgi vienaldzīgi,» Bilijs otrreiz teica. «Jūs esat šeit, vai ne?»
Bet viņa nelikās mierā, un, kad satraukta un sarūgtināta nobeidza stāstīt par sevi, viņš mierinādams glāstīja viņas roku.
«Būs labi, Sakson,» viņš teica. «Tas ir īsts slaists. Es to tūlīt izpratu, tiklīdz ieraudzīju. Viņš jūs vairs nekad neapgrūtinās. Es šo sugu pazīstu. Viņš ir īsts suns. Kauslis? Viņš pat nespētu kauties ar piena ratiem.»
«Bet kā jūs to panākat?» viņa aizgūtnēm iesaucās. «Kādēļ visi no jums tā baidās? Jūs esat taisni lielisks.»
Viņš kautrīgi pasmaidīja un uzsāka citas valodas.
«Ziniet,» viņš teica. «Man ļoti patīk jūsu zobi. Tie ir tik balti, vienādi, un nav lieli, bet tie nav arī niecīgie bērna zobi. Tie ir… tie ir taisni tādi, kādiem tiem jābūt, un ļoti labi jums piestāv. Tos varētu taisni vai aprīt.»
Ap pusnakti viņi atvadījās no Berta un Mērijas, kas vēl arvien dejoja, un devās uz mājām. Bilijs bija tas, kas ierosināja tik agri doties mājās, un viņš dega nepacietībā paskaidrot viņai iemeslu. .
«To es iemācījos, būdams bokseris,» viņš teica, «iemācījos rūpēties par sevi. Neviens zēns nevar visu dienu strādāt, cauru nakti dejot un saglabāt spēkus. Tas ir tāpat kā ar dzeršanu — neesmu šai ziņā nekāds eņģelis. Es zinu, ko tas nozīmē. Esmu bijis pilns kā maks un man patīk alus — veselām mucām, ziniet. Bet es nedzeru tik daudz, cik man gribētos. Esmu mēģinājis to darīt, bet tas neatmaksājas. Ņemsim piemēram kaut vai to lielo slaistu, kas šovakar gribēja mums piesieties. Viņš ir suns caur un cauri, un bez tam viņam ir īsta alus drosme. To es tūlīt sapratu, tiklīdz viņš sāka ar mums ķīvēties.»