Ielai abās pusēs bija strādnieku dzīvokļi, noplukuši koka namiņi, kas nebija gadiem ilgi krāsoti un kuru izbalējušai krāsai klājās pāri biezu netīrumu kārta. Vienīgais, kas tos darīja kaut cik ievērojamus, bija šo namiņu neglītums un lētums.
Bija jau tumšs, bet meitene zināja ceļu un nenomaldī- jās; atdarot durvis, atslēga kā parasti pārmezdama žēlabaini čīkstēja — cik labi viņa pazina šo sveicienu! Viņa iegāja virtuvē, kur dega vientuļa plīvojoša gāzes liesma. Tā bija neliela virtuve, ko nevarēja nosaukt par nekārtīgu, jo tur nebija nekā, kas to varētu tādā pārvērst. Balsinātie griesti, kurus vejas dienu tvaiks bija padarījis tumšus un neglītus, šķērsojās daudzām plaisām, tās lika atcerēties pagājušā pavasara lielo zemestrīci. Grīda bija nelīdzena, ar daudzām šķirbām, un pavarda priekšā izmīto dobumu pārklāja plāksne, kas bija pagatavota no divkārši saliektas skārda petrolejas kannas. Izlietne, netīrs rupja auduma dvielis, daži krēsli un galds, tas bija viss, kas atradās virtuvē.
Pievelkot krēslu pie galda, meitene uzmina uz grīdas nomestajai ābola serdei, kas nokraukšķēja zem viņas kājas. Uz galda virs nobružātas vaskadrānas bija noliktas vakariņas. Saksona nogaršoja aukstās, taukos iesalušās pupas, bet nevarēja tās ēst, paņēma maizi un ēda to.
Vecā mājele nodrebēja no smagiem šļūcošiem soļiem. Virtuvē ienāca Sāra, agri novecojusi sieviete ļenganām krūtīm un izspūrušiem matiem, sejā iegulušām rūpju un īgnuma grumbām.
«A, atnāci gan,» viņa rūca, ieraugot meiteni. «Es nespēju ēdienu saglabāt siltu. Kāda diena! Gandrīz vai nobeidzos no karstuma. Un mazais Henrijs pāršķēla sev lūpu. Ārstam bija jāšuj četrās vietās.»
Sāra pienāca tuvāk un visā savā kuplumā nostājās pie galda.
«Kas pupām vainas?» viņa izaicinoši iesāka.
«Nekas, tās tikai…» Saksona mēģināja atvairīt negaisu. «Man tikai negribas ēst. Šodien tik ārkārtīgi karsts. Gludinātavā bija šausmīgi.»
Negribot viņa iedzēra malku aukstās tējas, kas ilgi nostāvējusies garšoja taisni kā tinte. Brāļa sievai vērīgi skatoties, viņa to vienaldzīgi norija un tikpat vienaldzīgi izdzēra arī atlikušo tēju. Noslaucījusi kabatas lakatiņā muti, viņa piecēlās.
«Domāju iet gulēt,» meitene teica.
«Dīvaini, ka tu neej dejot,» Sāra kašķīgi iebilda. «Jā, tiešām jocīgi — katru vakaru tu līdz nāvei nogurusi pārnāc mājās, bet katru vakaru vari iet un dejot līdz rīta gaismai.»
Saksona jau taisījās atbildēt, bet apdomājās un cieši saknieba lūpas. Bet pēkšņi viņa tomēr zaudēja pašsaval- dību un dedzīgi iesaucās:
«Bet tu taču arī kādreiz biji jauna?»
Nenogaidot atbildi, viņa pagriezās, izgāja no virtuves un iegāja savā istabā, kas bija blakus virtuvei. Tā bija gluži maza istabiņa, un arī šeit zemestrīce bija atstājusi savas pēdas griestu apmetumā. Gulta, lēts priežu koka krēsls un ļoti veca kumode bija visa mazās istabiņas iekārta. Kumodi Saksona atminējās visu savu dzīves laiku. Tā saistījās ar viņas visagrākām atmiņām. Viņa zināja, ka tā ceļojusi ar viņas senčiem pāri prērijai ar «prēriju kuģi». Kumode bija masīva mahagoni koka, bet iesprāgušiem un noskrambātiem sāniem, kas bija noticis toreiz, kad Roka kanjonā apgāzās rati. Apaļais caurums virsējā atvilktnē liecināja par kaujām ar indiāņiem pie Mazās Tērces. Par visiem šiem notikumiem viņai bija stāstījusi māte un pastāstījusi arī to, ka šī kumode atceļojusi kopā ar viņas vecākiem no Anglijas sen pirms Džordža Vašingtona dzimšanas.
Saksona pašreiz grasījās noņemt cepuri, bet tad atsēdās uz gultas. Viņa raudāja, raudāja pavisam klusu, lai neviens to nedzirdētu. Bet durvis nebija cieši aizveramas un pēkšņi trokšņaini pavērās. Saksona sarāvās, atskanot brāļa sievas balsij.
«Nu kas tev atkal noticis? Ja tev negaršo pupas…»
«Nē, nē,» Saksona ātri mēģināja paskaidrot. «Es tikai esmu nogurusi, un man sāp kājas. Man vienkārši negribējās ēst, Sāra. Esmu tikai briesmīgi nogurusi.»
«Ja tev būtu ļārūpējas par visu māju,» skanēja brāļa sievas atbilde, «un jāvāra, un jācep, un jāmazgā, un vēl jāpiedzīvo tik daudz nepatīkama kā man — tad tev būtu iemesls justies nogurušai. Tu vari smieties! Bet pagaidi tikai.» Sāra apstājās un ļauni glūnēja. «Pagaidi vien, es tev saku, kādā jaukā dienā tu būsi tik neprātīga un apprecēsies, un tad nāks tava kārta. Radīsies bērni, bērni un bērni — un būs vējā balles, zīda zeķes un trīs pāri kurpju uzreiz. Tu dzīvo kā niere pa taukiem — ne par ko citu tev nav jābēdā, kā vienīgi par savu pašas dārgo es, un pie tam visi tie āksti, kas lēkā ap tevi un stāsta par tavām skaistajām acīm. U! Vienā jaukā dienā tu kādam no viņiem uzkārsies kaklā, un tad tev pārmaiņas dēļ būs izdevība skraidīt ar zilām acīm.»
«Nerunā tā, Sāra,» Saksona protestēja. «Mans brālis tevi nekad nav sitis, to tu ļoti labi zini.»
«Nē, bet ko viņš vispār dara? Nekad nekas prātīgs viņa galvā nav bijis, bet viņš katrā ziņā ir labāks nekā tie salašņas, ar kuriem tu skraidi apkārt, kaut arī nepelna tik daudz, lai varētu pieklājīgi dzīvot un nopirkt savai sievai trīs pārus kurpju. Varbūt šīsdienas meitenes ir gudrākas, ko es tur daudz zinu? Bet to es skaidri zinu, ka jaunai meitenei, kam ir trīs pāri kurpju un kas ne par ko citu nedomā kā tikai par izpriecām, kādreiz klāsies ļauni, to es tev varu teikt. Manās jaunības dienās bija pavisam citādi. Mana māte man būtu krietni sadevusi, ja es rīkotos tā, kā tu tagad dari, un viņai būtu taisnība; tas ir tikpat skaidrs, kā tagad visa pasaule apgriezta kājām gaisā. Paskaties uz savu brāli — skriet uz sociālistu sanāksmēm un klausīties visas tās blēņas, ko tur runā, to viņš var, un var maksāt ari biedra naudu arodbiedrībās, kas bērniem tikai izrauj maizi no mutes; to visu viņš dara, nevis labi saprotas ar savu priekšniecību. Par to naudu, ko tur izdod, viņš man bez pūlēm varētu nopirkt septiņus pārus kurpju gadā, ja es būtu tāda muļķe un tās sev vēlētos. Bet kādā jaukā dienā viņu iesēdinās, tu redzēsi, un ko tad mēs darīsim? Kā lai paēdina piecas mutes, ja nav nekā ko dot?»